"Super! Vai viņš jau teica, ko ar to iesāks?"
"Protams, ne, nav jau muļķis."
Bariņā ap ugunskuru ir tikai pazīstamas sejas: Drizzel, Feniela, Blackspell, Sapujapu, Nurax un kā tāds goda viesis nedaudz atstatu no pārējiem BloodWork. Rubīnsarkanais gredzens iekārts ķēdē ap kaklu un jau pa gabalu apliecina tā īpašnieka piederību Iekšējam aplim.
Vakara mijkrēslis iekrāso sārti zilas joslas gar horizontu; vēl mazliet, un satumsīs. Sariuss apsēžas kopā ar visiem pie ugunskura un pamana divus jaunos. Šerola ir tumsas elfa un vieninieks, bet Bracco ķirzakcilvēks un divnieks. Viņi cenšas neizcelties, kamēr Drizzel und Blackspell ir iegrimuši savā vampīriskajā diskusijā.
"Es gan zinātu, kur likt vēlmju kristālu. Divi iepriekšējie, ko atradu, bija zelta vērti," plātās Blackspell.
"Aizveries," viņu pārtrauc BloodWork, "mums te ir iesācēji, kam pašiem jāizdara savas atklāsmes, bet jūsu smadzeņu skalošana tos tikai samulsinās. Skaidrs?"
"Skaidrs. Kopš kura laika tu esi kļuvis tik gādīgs, Blood?"
"Nav tava darīšana," atcērt milzīgais barbars. Viņam galvā ir jauna ķivere, kas aizsedz seju līdz pat degunam. Tās ieslīpās acu atveres viņam liek izskatīties vēl dēmoniskāk nekā citkārt.
"Vienkārši dariet, kā es jums saku. Tāpat jau ir pārāk daudz runu. Vēstnesis nav apmierināts."
"Ak, Vēstnesis nav apmierināts," ķēmojas Blackspell. "Es viņa vietā ari nebūtu tāds dzeltenacains kaulu kambaris."
BloodVVork mazliet paceļas un ķer pēc savas āvas, taču tad pārdomā.
"Es jau zinu dažus idiotus, kuri nepārtraukti izmuldas, tagad pazīstu vēl vienu."
"Ak, kā es nobijos," saka Blackspell.
Šī saruna Sariusam krīt uz nerviem gluži tāpat kā fakts, ka visi, i/.ņemot viņu, jau kaut reizi ir atraduši vēlmju kristālu.
"Vai jau ir dots kāds uzdevums? Vai arī mēs te tāpat vien nikstam?"
"Beidzot kāds ar pareizu attieksmi," atzīst BloodVVork.
"Mēs gaidām ziņu. Ilgi jau vairs nebūs jāgaida."
Taču ziņas kā nav, tā nav. Tās vietā no krūmiem izbrāžas līdz zobiem apbruņoti orki. Viņu pusē ir skaitliskais pārsvars un pārsteiguma moments. Sariuss pielec kājās un vicina virs galvas savu zelta zobenu. Viņš noslaktē trīs orkus, pats negūdams ne mazāko skrambiņu. BloodVVork ārdās kā traks un sadala savus pretiniekus pa sastāvdaļām. Drizzel izmanto jaunapgūto uguns pārvaldīšanas māku. Pagalam neveicas vienam no jaunajiem, Bracco: viņš ar pamatigi asiņojošu brūci galvā guļ zemē un nekustas.
Sariusa zobena asmens dzied, kad viņš to vicina. Cīņa vēl nekad nav sagādājusi tādu baudu kā tagad. Kopš kļuvis par septiņnieku, viņš jūtas stiprāks, prasmīgāks un veiklāks. īsti svētki!
Līdz cīņas beigu pasludināšanai Sariuss pagūst piebeigt sešus orkus, pats palikdams pilnīgi neskarts. Vēl nekad tā nav bijis! Uz to apmierināti norāda arī Vēstnesis, kurš parādās, tiklīdz cīņa ir galā.
"Sarius, esi sevi pierādījis! Apbalvoju tevi ar 50 zelta gabaliem."
Arī pārējie dabū, ko nu kurš. Bracco, noasiņojošā ķirzaka, velkas pāri orku līķiem pie Vēstneša, kurš to uzceļ zirgā.
"Tie, kuriem spēki vēl nav galā, lai dodas meklēt izbēgušās aitas," nokomandē Vēstnesis. "Mums jau ir četri beigti aitkopji."
Izskanot šiem vārdiem, viņš pamudina zirgu un aizauļo projām. Bracco zvārojas sedlos viņam aizmugurē.
"Es iešu meklēt aitas," paziņo Sariuss.
"Es arī."
"Es ari."
Viņam piebiedrojas Sapujapu un Nurax, abi sešnieki. Tātad viņi kopš Arēnas cīņām katrs ieguvuši vēl pa līmenim klāt, tomēr Sariuss joprojām ir par tiem pārāks.
Ne vārda neteikdams, pie viņiem pieslāj ari Drizzel, bāls un galvas tiesu par Sariusu garāks vampīrs.
"BloodVVork, vai tu piedalies?" Sariuss vaicā, jo barbars pat nepakustas, tikai mēmi blenž ugunskura liesmās.
"Blood?"
"Liec viņu mierā," saka Drizzel, "droši vien iesnaudies."
Viņi dodas pāri viršu laukiem. Saule jau ir gabalā, un redzamība kļūst aizvien sliktāka, tomēr ceļā negadās gandrīz nekādi šķēršļi un bariņš ātri virzās uz priekšu. Sariuss labprāt aprunātos ar pārējiem, piemēram, par to, kas gan tas ir par uzdevumu aitu meklēšana! Taču nav ugunskura nav sarunu. Atmiņā uzplaiksna šķiltavu uguntiņa, likdama nepatikā noskurināties.
Tagad viņi skrien gar gaiši rozā ziedos saplaukušu dzīvžogu. Krāsu, par spīti tumsai, var labi saskatīt. Taču, pirms Sariuss to pienācīgi sāk apbrīnot, viņš ierauga ko citu, kas karājas dzīvžogā un liek aizmirst par ziediem.
Līķis!
It kā būtu dota nedzirdama komanda, cīnītāju grupa paliek stāvam. Tikai tagad Sariuss pamana, ka viņiem ir sekojuši arī Feniela un Blackspell. Tātad viņu ir vismaz seši, un tas, uzlūkojot briesmīgi apskādēto līķi, sniedz kaut nelielu mierinājumu.
Mirušais karājas tā, it kā būtu tur nolikts kaltēšanai. Kāds viņu ir apgrauzis, nē, teju vai pilnībā aprijis. Uz kauliem gandrīz vairs nav gaļas. Zemē mētājas līks gana spieķis.
Te nu mums ir viens no nogalinātajiem aitu ganiem, nodomā Sariuss un pamana arī pirmo aitu: zem nokaltuša koka ganās spēcīgs dzīvnieks ar netīri baltu vilnu.
Pieredze Sariusam ir mācījusi, ka dot priekšroku citiem ir stulbi. Viņa aita viņa laupījums. Viņš aitu noķers, ja tā vēlas Vēstnesis. Tikai nekur nemana nožogotas ganības, kur to pēc tam iedzīt.
Aita vienā mierā turpina ganīties, kamēr Sariuss, izmantodams tumsas aizsegu, lavās tai klāt. Tumsa tas ir labi, tas procesu vienkāršo. Pienācis tuvāk, viņš pamana ko neparastu… aitas vilnu saraibinājuši sarkani un brūni plankumi kā svaigas un sakaltušas asinis. Droši vien tās ir gana asinis, Sariuss nodomā, bet pa īstam to saprot tikai tad, kad aita, viņu pamanījusi, paceļ galvu.
Tā izskatās kā no šausmīga murga. Aitas purns ir plats un izvirzīts uz priekšu. Dzīvnieks paver lūpas, atsedzot adatveida tērauda zobus, garus kā steika naži. Tagad aita izskatās kā haizivs pirms uzbrukuma.
Sariuss nav sagatavojies cīnīties ar aitu, pat zobenu nav izvilcis. To viņš dara tagad, kamēr aita skrien viņa virzienā. Starp dzīvnieka zobiem Sariuss pamana gabalu no gana mēteļa.
Pirmais zobena cirtiens netrāpa aita ir izdarījusi asu pagriezienu un kampj pēc Sariusa kreisās rokas. Nolādēts, viņš ir aizmirsis noņemt no pleciem vairogu! Tagad visa kreisā puse ir nepiesegta.
Aiz muguras Sariuss dzird pirmās zobenu cirtienu skaņas un žvinkstēšanu, kādu vēzējoties rada Sapujapu cirvis. Acīmredzot ir parādījušās arī pārējās aitas, bet Sariusam nav laika atskatīties. Viņa paša šausmu aita prasa absolūtu koncentrēšanos. Tā ir nenormāli ātra. Viņas žoklis ir tik biedējošs, ka Sariuss nespēj no tā novērst skatienu. Beidzot zobens sasniedz mērķi, taču skar tikai vilnu. Aita atkal uzbrūk Sariusa neaizsargātajai kreisajai pusei. Viņš aizstāvas, cērt ar zobenu un trāpa pa aitas ausi, kas sāk asiņot. Taču Sariuss pamana, ka nespēj sakopot domas. Skorpioni, orki, troļļi neviens viņu tik ļoti nebija mulsinājis kā šī dīvainā aita. Tā atkal uzbrūk. Asinis rit no ievainotās auss pāri purnam un iekrāso sarkanus tērauda zobus.
Tāpēc, ka Sariuss šo aitu vairs negrib redzēt, tāpēc, ka viņš no tās vienkārši grib tikt vaļā, un cerot, ka aita nesekos viņam līdzi arī sapņos, Sariuss atmet jebkādu stratēģiju. Viņš pagriežas, skrien preti dzīvniekam un iedur tam krūtīs zobenu; asie zobi gandrīz trāpa Sariusam gurnā. Viņš izvelk zobenu un triec to atpakaļ aitas ķermenī, tad vēl un vēlreiz. Klusa dziedāšana ausīs atgādina, ka viņš ir ievainots, kaut arī tikai nedaudz.
Aita zvārojas, bet nemirst. Jo tā nav nekāda aita, saprot Sariuss, bet monstrs, elles izdzimums, dēmons. Viņš paceļ zobenu, cik augstu vien iespējams, un ietriec to dzīvnieka mugurā. Ir nepieciešami trīs zvēlieni, līdz galva aizripo zālē.