Sariusam ir slikti. Viņš vēlētos, kaut līķis bez pēdām nogrimtu zemē. Taču tam apkārt zemē pamazām sūcas asinis. Tās ir arī uz zobena zeltainā asmeņa. Asinis un aitas vilna. Viņu pārņem nākamais nelabuma vilnis, un, it kā šādi to varētu novērst, Sariuss no visa spēka sāk dauzīt aitas ķermeni, gribēdams, lai tas izgaist.
Kad Sariuss beidzot met mieru, viņš to pamana. Zaļš mirdzums kaut kur starp sasistā pretinieka ribām. Viņš pārvar pretīgumu un pieliecas, iebāž roku ķermenī un izvelk palielu akmeni, kas izstaro gaismu. Beidzot.
Sariuss zibenīgi palūkojas apkārt. Ne jau meklēdams nākamo aitu, bet gan pārbaudīdams, vai pārējie kaujinieki nav to manījuši. Taču ne. Viņi joprojām iesaistīti cīniņā. Sariuss ātri noslēpj guvumu savā inventāra somā. Triumfs par atradumu dzēš pēdējās pretīguma paliekas.
Arī Drizzel ir pabeidzis cīņu. Viņš sistemātiski sadala savu aitu gabalos. Veltīgi, gandarīts konstatē Sariuss.
Blackspell un Nurax joprojām cīnās ar vienu pretinieku uz abiem. Tikmēr Sapujapu, veikli rīkodamies ar savu garkātaino cirvi, mēģina viens pats tikt galā ar piķa melnu aitu.
Aiz viņa zemē nekustīgi guļ tumsas elfa. Feniela. Beidzot ari tev ir ticis, izsmējīgi nodomā Sariuss. Tā notiek, ja visur lien pa priekšu.
Fenielas auduma jostā sārtums ir manāms ne vairāk kā viena dzīpara platumā. Ievainojuma troksnim jābūt nāvējošam.
Uz mirkli Sariuss iedomājas par savu dziedināšanas prasmi, ko viņš nekādā ziņā netaisās izmantot sugas māsas labā. Sapujapu gan, lam viņš palīdzētu. Varbūt. Bet ne jau šai stulbajai zosij.
Sariuss aizgriežas, vēro Drizzel un Nurax, kuri nupat piebeidz savu aitu. Beidzot! Viņš gandrīz nespēj sagaidīt, kad parādīsies Vēstnesis. Sariuss taisās iemainīt vēlmju kristālu pret līmeņiem. Kas zina, cik līmeņus par to var iegūt. Precīzi līdz ar pēdējās aitas pēdējo elpas vilcienu viņš dzird pakavu klaboņu.
"Apsveicu! Tas nebija viegls uzdevums," Vēstnesis saka sveiciena vietā.
"Sīkums," paziņo Drizzel.
"Nu tad jau tev arī balvā pienākas tik tāds sīkums. Drizzel saņem triju žurku gaļu!"
Sariuss nespēj beigt ļauni priecāties. Vispirms Feniela, tagad Drizzel vēl labāk nevar klāties.
"Sapujapu, es uzlabošu tavu ekipējumu tas būs tavs atalgojums," turpina Vēstnesis un pasniedz rūķim kaut ko līdzīgu vikingu ķiverei no melna metāla ar sarkani spīdošiem ragiem. Izskatās, ka tai piemīt zibens burvestība.
Cits pēc cita viņi saņem zeltu, dziras vai ieročus. Sariuss Vēstneša redzeslokā nonāk priekšpēdējais.
"Sarius, es vairošu tavu uguns burvestību. Turpmāk varēsi ne vien iekurt ugunskuru, bet arī izmantot uguni cīņās. Taču savu lielāko balvu tu jau saņēmi, vai ne?"
Sariuss klusē, juzdamies neomulīgi. Patiesībā viņš nemaz nevēlējās visiem atklāt, ka ir atradis vēlmju kristālu, taču Vēstnesim tas nešķiet svarīgi.
"Jā," beidzot Sariuss atbild.
"Labi, tātad tev ir viena vēlēšanās. Izdomā, ko iesāksi ar savu kristālu."
Visbeidzot Vēstnesis pievēršas Fenielai. "Vai tu vēlies mirt vai ari sekosi man?"
Viņa vilcinādamās paceļ galvu: "Sekošu tev."
"Tā jau es domāju. Tad nāc!"
Vēstnesis vienā paņēmienā uzceļ Fenielu zirga mugurā aiz sevis, un viņi neatskatīdamies aizauļo.
Un mans kristāls? Sariuss grib zināt, bet nu jau ir par vēlu. Vīlies viņš pievienojas pārējiem pie ugunskura.
"Sari atrada vēlmju kristālu, bet nebilst par to ne vārda. Kautrīgs esi, vai?" gānās Drizzel.
"Es vēl nekad nevienu neesmu atradis," žēlojas Sapujapu. "Ko es daru nepareizi?"
"Sadali gabalos savus mirušos pretiniekus," skaidro Sariuss. "Tas ir pretīgi, es zinu. Arī man šis ir pirmais vēlmju kristāls. Reiz es vienu gandrīz būtu dabūjis, bet Lelants, dirsa tāds, man to nogrāba no paša degungala."
Nu tieši tā tas nebija, bet kāda starpība. Lelants ir pakaļa, vismaz tā ir tīrā patiesība.
"Ko tu vēlēsies?" grib zināt Blackspell.
"Es vēl nezinu. Turklāt netaisos par to informēt tieši tevi."
"Parādīsi?" Nurax pastiepj savu vilkača ķetnu, un Sariuss nevilšus atkāpjas.
"Aizmirsti!"
Saruna izsīkst. Viņi stāv ap ugunskuru un gaida.
"Es laikam iešu gulēt. Esmu nāvīgi noguris," piepeši saka Sapujapu.
Tagad, kad Sapujapu to ir izteicis skaļi, arī Sariuss mana savu nogurumu, it kā tas būtu dzīvnieks, kas paceļ galvu, tiklīdz tiek nosaukts viņa vārds. Taču Sariuss neies gulēt, pirms neuzzinās, ko var iesākt ar savu vēlmju kristālu.
"Tu visu nokavēsi, ja tagad pārtrauksi," saka Nurax. "Krutākās cīņas vienmēr notiek naktīs!"
"Kāds man no tā labums, ja es iesnaudīšos un šie mani noslaktēs," Sapujapu atcērt. "Godīgi, ļaudis! Es šovakar beidzu."
Sapujapu tikko izsaka savu sakāmo, kad no krūmiem uzrodas divi gnomi, steidzīgi kā jau parasti.
"Trauksme! Mums uzbrūk jauni Ortolana monstri! Viņi jau ir krituši pie rīkles kalējiem dienvidos! Ir nepieciešami papildspēki, sekojiet mums!"
Drizzel nekavējoties metas skriet, Nurax viņam pa pēdām. Blackspell neizlaiž no acīm Sariusu. Ko viņš gaida? Izdevīgu mirkli, lai nozagtu vēlmju kristālu? Drošības pēc Sariuss izvelk zobenu, tikai tad vilkatis pagriežas un steidzas pakaļ pārējiem.
"Vai tiešām nenāksi līdzi, Sapujapu?"
Sariuss un rūķis ir palikuši pēdējie pie ugunskura.
"Sorry, bet nē. Es knapi varu noturēt vaļā acis un tiešām baidos, ka kāds no tiem monstriem mani piebeigs. Varbūt tiksimies rīt, labi?"
Sapujapu velkas rožu dzīvžoga virzienā. Ziedi pat naktī ir redzami kā gaiši, spīdoši punkti ainavā. Sariuss ar nožēlu nolūkojas pakaļ rūķim. Žēl, Sapujapu viņam šķiet gluži ciešams atšķirībā no tukšpauriem, kuriem viņam tagad gribot negribot jāseko.
Sariuss metas skriet. Pārējie uzvedas samērā trokšņaini, tāpēc viņš nebaidās pazaudēt to pēdas. Ja mazliet pasteigtos, varētu viņus pat panākt.
Piesmacis kliedziens liek viņam satrūkties. Naksnīgajās debesīs Sariuss pamana zeltainu punktu, kas riņķo kā milzīga krītoša zvaigzne. Līdz ar nākamo kliedzienu viņš saprot, ka tas ir zelta piekūns, un instinktīvi saraujas.
"Neraizējies, viņš nav izgājis medībās."
Sariuss pārbijies iekliedzas. Viņa priekšā stāv Vēstnesis un māj ar kaulaino roku. Māj, aicinādams Sariusu pie sevis.
"Kāda ir tava viskvēlākā vēlēšanās, Sarius? Tu atradi vienu no maģiskajiem kristāliem. Izmanto to gudri! Ko tu vēlies?"
Visu, ko vien par to varu dabūt, nodomā Sariuss. Viņš palūkojas savā sarunbiedrā, tieši viņa acu dzeltenajā gaismā.
"Vai tie var būt vairāki līmeņi? Vai vieta Iekšējā aplī?"
Vēstnesis pasmaida. "Vieta Iekšējā aplī ir viena no lietām, kas ir jāiegūst. Tāpat kā kāda cilvēka mīlestība vai drauga uzticība. Taču, izņemot šīs lietas, daudz kas cits ir iespējams. Varbūt pat vairāk, nekā tu vari iedomāties."
Sariusa domas darbojas pilnā sparā. Viņam tiek dota viena vēlēšanās. Kā pasakā. Tikai šoreiz pagadījusies samērā atbaidoša izskata feja.
"Varbūt Nikam Denmoram ir kāda vēlme?" ierosina Vēstnesis. "Kāda ļoti īpaša vēlme?"
Niks Denmors labprāt piedzīvotu mutācijas un kļūtu par ģēniju ķīmijā, sarūgtināts nodomā Sariuss. Viņam patiktu bez piepūles rakstīt pārbaudes darbus un saņemt labākās atzīmes. Taču tas droši vien arī pieder pie lietām, kas ir jāizcīna.
Ja godīgi, tā tomēr nav viņa karstākā vēlēšanās. Jo vispirms ir… Emīlija. Njā, bet te nu diemžēl nekas nesanāks. Lai Emīlija iemīlas Nikā. Haha. Šāda veida vēlmes Vēstnesis jau sākumā atteica.