Bet… varbūt tas ir iespējams citādā veidā? Ja nevar vēlēties mīlestības rašanos, varbūt ir iespējams vēlēties kādas citas mīlestības izbeigšanos?
Vai Sariusam uzdrošināties? Viņš vilcinās. Tas nav pareizi. Taču nekas jau tāpat neizdosies. Varbūt tomēr izvēlēties ko vienkāršāku? Nē.
"Niks Denmors vēlētos, lai Emīlija Kārvere pārtrauc satikties ar Ēriku Vū. Viņš vēlas, lai tie abi vairs nav pāris."
Klusums. Vēstnesis dziļdomīgi saņem zodu garajos pirkstos.
Nu? Nu? Atzīsti, ka to tu nevari.
Vēstnesis nekustas. Vai viņš domā? Nē, tas pārāk ieilgst. Turklāt visapkārt satumst kāpēc? Vai kaut kas ir sabojājies? Lūdzu, nē, tikai ne tagad! Sariuss pamēģina vismaz pats pakustēties, taču arī tas nav viegli. It kā viņš peldētu sīrupā.
Kad Sariuss jau ir zaudējis cerības, Vēstnesis beidzot atbild:
"Emīlija Kārvere, tu saki? Labi. Es parūpēšos par to, lai Emīlija Kārvere un Ēriks Vū vairs nebūtu pāris."
Vēstneša vārdi uzbango Sariusā veselu jūru jūtu. Vispirms neticību, tad priecīgu triumfu, kura ēnā slēpjas slikta sirdsapziņa.
"Patiešām?"
"Tad redzēsi, Sarius. Un nu ej! Pārējie jau ir labu gabalu priekšā."
16
"Nik, Nik! Augstā Debess, kas ir ar tevi? Mosties!"
Jau pacelt plakstiņus bija smags darbs, bet tas nebija nekas salīdzinājumā ar piepūli, ko prasīja ķermeņa augšdaļas uzsliešana vertikāli. Kaut kas ar troksni nogāzās uz rakstāmgalda. A, tastatūra, kas bija pielipusi pie Nika vaiga. Viņš uzmeta steidzīgu skatienu ekrānam. Melns, par laimi.
"Vai tu šeit gulēji? Sēžot?"
"Ē… iespējams. Droši vien."
Mute bija sausa, un deniņos dunēja.
"Paklau, vai tu kļūsti par datoratkarlgo? Ko, pie velna, tu tik ilgi darīji? Cirtu nost kājas milzu zirnekļiem.
"Čatoju. Bija jautri, un es nepamanīju, kā paiet laiks. Piedod, mamm, tas neatkārtosies."
Mamma atglauž Nikam no pieres matu šķipsnu.
"Vai šāds vispār vari iet uz skolu? Droši vien esi drausmīgi noguris. Nu kāpēc tu tā dari, ko? Man šķita, ka varu uz tevi paļauties. Tev ir jāizguļas, Nikij, tu taču pats zini, cik daudz spēka paņem skola."
"Būs jau labi, man viss kārtībā," Niks viņu pārtrauca, "nomazgāšos aukstā ūdenī un pamodīšos."
Piedāvājums nobastot skolu, kas, tieši neizteikts, slēpās mammas runas plūdos, bija vilinošs, taču šodien diemžēl tam nebija piemērota diena. Zirnekļi bija pieveikuši Sariusu, un viņam atkal nācās lūgt palīgā Vēstnesi un apsolīties izpildīt tā uzdevumu. Tāpēc šodien nespīdēja skolu nomainīt pret spēlēšanu. Turklāt Nikā brieda ziņkārība. Viņš gribēja redzēt Ēriku un Emīliju. Viņš gribēja zināt, kas notiks. Un vai vispār kaut kas notiks.
Vannasistabas spoguli viņš nopētīja dziļos nospiedumus, ko vaigā bija atstājusi tastatūra. Kurā bridi viņš aizmiga? Niks atcerējās, ka bija saņēmis uzdevumu, kā sūrstēja un dega acis, kad viņš meklēja papīra lapiņu, lai pierakstītu Vēstneša norādījumus. Droši vien pēc tam ari iesnaudās.
Niks noskalojās ar karstu un aukstu ūdeni, viņam reiba galva. Kafijas aromāts virtuvē sajaucās ar dušas želejas smaršu, un šī kombinācija izraisīja kuņģa spazmas. Iespējams, ka palikt mājās būtu bijusi labākā iespēja, taču brivdiena dārgi atmaksātos. Viņš salocīja zīmīti, kurā bija pierakstījis uzdevumu, un iebāza to kabatā. Pēc tam skolas somā ielika fotoaparātu. Šodien uzdevuma jēga nešķita saprotamāka kā vakar. Vienalga. Pēc tam viņš būs astoņnieks.
Visu ceļu līdz skolai Niku pavadīja domas par paša izvēli. Kaut gan tās taču bija muļķības. Pēc pāris dienām Vēstnesis viņu atkal mādams pieaicinās sev klāt un liks izvēlēties kaut ko citu. Nikam vajadzēja būt gatavam uz to un jāizdomā kas labs. Kaut kas sakarīgs. Tieši tā. Tātad tagad nevajadzētu just sirdsapziņas pārmetumus.
Ar šādām domām viņš iegriezās šķērsielā, kas veda uz skolu. Tā bija neparasti klusa. It kā kāds būtu paņēmis pulti un izslēdzis skaņu. Daži atsevišķi skolēni un vairākas skolēnu grupiņas nīka pie skolas ēkas kā parasti, taču trokšņu līmenis bija minimāls. Tie, kuri sarunājās, to darīja klusi. Niks pamanīja divas jaunākas meitenes, kas, demonstratīvi gaidot, stāvēja pie skolas vārtiem un meklēja acu kontaktu ar katru, kurš pa tiem ienāca. Viņu ķermeņa valoda nepārprotami pauda: mums tā vēl nav.
Zem kastaņkoka ar rudenīgi sārtām lapām stāvēja Emīlija. Bez Ērika, un tas Nika sirdij lika vai pa muti kāpt laukā. Nekļūsti smieklīgs! Tam nav nekāda sakara ar tavu vēlmi. Nekāda.
Taču viena viņa arī nebija. Emīlija sarunājās ar Adrianu. Mazais Makvejs kaut ko stāstīja, apņēmis pats sevi ap pleciem un neuzlūkodams Emīliju. Viņa klausījās, pamāja ar galvu, pēkšņi pārbrauca ar roku pār seju un aizgriezās.
Bija grūti pārvarēt impulsu viņiem pievienoties, taču Nile, saprata, ka saruna pārtrūktu, tiklīdz viņš tiem tuvotos.
Tikmēr vienai no meitenēm pie skolas vārtiem bija paveicies: zēns, kurš, kā Niks bija pamanījis, skolas orķestri spēlēja saksofonu, bija viņu pieaicinājis pie sevis un kaut ko čukstēja, meitene pamāja, zēns čukstēja tālāk un tad izvilka no kabatas plakanu priekšmetu…
"Nik?"
No aizmugures bija pielavījies klusais Gregs. Niks pagriezās, un viņa sirds jau atkal neganti dauzījās. Kāpēc viņš tā baidījās?
"Tev man jāpalīdz, Nik, lūdzu!"
Grega apakšlūpa mazliet trīcēja, tāpat arī rokas, kas turēja jaunu DVD matricu.
"Es vakar vakarā izlidoju, bet tas bija pārpratums, tiešām, man noteikti jārunā ar Vēstnesi, un tev priekš manis jānokopē spēle, lūdzu!"
Pašam negribot, Niks atkāpās. Tālāk no pretī pastieptā DVD, taču Gregs viņam sekoja.
"Es jau biju ticis tik tālu, es biju…"
"Es negribu to dzirdēt!" iesaucās Niks.
Daži tālāk stāvoši skolēni pagrieza galvas uz viņu pusi. Niks, vairāk neteikdams ne vārda, devās uz skolas ieeju, taču, tikko viņš bija ienācis priekštelpā, Gregs viņu atkal notvēra aiz piedurknes.
"Es taču jau paskaidroju! Tā bija kļūda! Es visu izdarīju, kā viņš gribēja, es tikai mazliet nokavēju, un par to viņš mani vienkārši…" Gregs iekoda sev lūpā.
"Jebkurā gadījumā tā ir kļūda. Nokopē man spēli, lūdzu. Lūdzu!"
Miris neprecizitātes dēļ, nomākts nodomāja Niks.
"Es nedrīkstu. Vispār tas tev jau bija jāzina," viņš teica. Vai tur bija Kolins? Vai viņš jau skatījās uz šo pusi?
"Noteikumi ir skaidri: spēlēt var tikai vienu reizi. Man žēl, ka tev tā nepaveicās."
"Jā, jā! Taču manā gadījumā ir radies pārpratums! Tāpēc tas ir pilnīgi kas cits. Eu, es tev arī citreiz palīdzēšu! Okay? Es kopā ar tevi mācīšos ķīmiju. Vai samaksāšu par kopiju. Labi? Ar 20 mārciņām pietiks?"
Niks pameta Gregu stāvam. Tur patiešām bija Kolins, slinki atbalstījies pret sienu, viņš vēroja šo ainu.
"Dirsa!" Gregs kliedza un pēkšņi vairs nemaz nebija kluss. "Nolādētais dirsa!"
Kolins smaidīja, kad Niks pagāja viņam garām.
"Ko Gregs no tevis gribēja?"
"Nav tava darīšana."
"Izskatās, ka viņš neko nedabūja."
"Tu nu gan esi izcils novērotājs!"
Man tomēr vajadzēja palikt mājās, nodomāja Niks, stāvēdams pie sava skapīša un pēkšņi nespēdams saprast, kas nepieciešams pirmajai stundai. Vai bioloģijas grāmatas? Varbūt angļu valodas? Kas šodien vispār par dienu?
Viņš nožāvājās un sveicināja Aišu, kas stingi blenza viņam garām un sveicienu neatņēma. Izskatījās, ka šonakt vēl kāds nebija izgulējies. Bija vajadzīgi vairāki mēģinājumi, līdz Aiša trāpīja atslēgu slēdzenē. Kad durvis beidzot bija vaļā un viņa gribēja paņemt nepieciešamās lietas, pēkšņi no skapja izgāzās kaudze grāmatu un izkaisījās pa visu gaiteni. Kāds izsmējīgi ieķiķinājās.