Aiša nolaida rokas un pat nemēģināja savākt savas mantas.
"Eu," Niks ievaicājās, "tev palīdzēt?"
Viņa noraidoši papurināja galvu un lēni pieliecās pēc pirmās grāmatas, bet pēc tam vairs necēlās augšā. Meitene palika tupam uz grīdas ar krūtīm piespiestu grāmatu. Viņas pleci drebēja.
"Vai tev ir slikti?" Niks klusu pajautāja, taču atbildi nesaņēma. Palīdzību meklēdams, viņš lūkojās apkārt. Kur gan palikuši visi pārējie? Piemēram, Džeimijs? Vai Braina? Tā taču arvien kaut kur tuvumā rēgojās.
Tā kā Niks nesaprata, ko vēl iesākt, viņš savāca grāmatas un ielika tās Aišas skapī.
Žāvādamies tuvojās Rašids un devās projām ar bioloģijas grāmatu padusē, ne ar skatienu nepagodinādams Aišu.
Tātad tomēr bioloģija. Niks vēl pēdējo reizi mēģināja panakl acu kontaktu ar Aišu, bet viņas acis bija aizvērtas. Nomākts un reize atvieglots viņš paķēra savas mantas un devās pakaļ Rašidam.
Palikt nomodā bija tik grūti. Niks atbalstīja zodu kreisajā roka un blenza taisni uz priekšu, uz tāfeli, līdz sāka asarot acis. Tikai neskatīties ne pa labi, kur sēdēja Gregs un mēģināja viņu caururbt ar skatienu, ne pa kreisi, kur, vienā solā sasēdušies, zīmīgi sačukstējās Emīlija un Džeimijs. Aiša ari bija klasē. Šķita, ka viņa atkal ir saņēmusies. Nu re!
Kad Niks pievēra acis, tās vairs tik ļoti negrauza. Tikai mazliet. Tas bija labi. Patiešām labi. Patiešām…
Sāpīgs sitiens pa ribām viņu teju vai nogāza no krēsla.
"Neguli, idiot!" iešņācās Kolins. "Mums jāizturas neuzkrītoši. Aizmirsis esi, vai?"
"Ko? Nē…"
"Vienalga, saņemies!"
"Nemēģini man vēlreiz sist! Saprati?"
Kolins uzjautrināts pacēla uzacis: "Jā, kundze!"
Niks izcīnījās cauri šai un vēl vienai stundai. Starpbrīdī viņš iestājās rindā pie kafijas automāta. Kāds viegli uzsita pa muguru. Tiklīdz Niks pagriezās, Braina viņam uz vaiga uzspieda bučiņu.
"Vakar bija jauka pēcpusdiena," viņa čukstēja.
"Jauka gan," Niks demonstratīvi nožāvājās, cerot, ka Braina trūkstošo entuziasmu varētu noturēt par nogurumu. Tomēr viņas smaids pabālēja.
"Vai arī tev steidzami vajag kafiju?" vaicāja Niks, mēģinādams atrast kādu drošāku sarunas tematu. Taču Braina nepaguva atbildēt. Visas sarunas pārtrauca griezīgs kliedziens.
Pūļa ielenkumā gaiteņa vidū stāvēja Aiša. Viņa bija ar abām rokām iekrampējušies Emīlijā, un meitenēm pretī ar neko nesaprotošu izteiksmi sejā stāvēja Ēriks Vū.
"Nepieskaries man! Nekad!" spiedza Aiša.
Niks pameta savu vietu kafijas rindā un spiedās cauri arvien ciešākajām skatītāju rindām, it kā viņš būtu ārsts, kuram jāpasteidzas nokļūt negadījuma vietā. Mute uztraukumā bija pavisam izžuvusi.
Aiša bija piespiedusi seju Emīlijas plecam un šņukstēja.
"Esmu droša, ka tu kļūdies," klusi teica Emīlija un noglāstīju Aišai galvu, nejauši nostumdama pakausī viņas lakatu. "Tas noteikt I bija kāds cits."
"Nē, es skaidri zinu. Tas bija viņš. Pēc literatūras pulciņa viņš vel gribēja mani pavadīt uz metro un teica, ka ceļš cauri parkam būšot daudz patīkamāks…" Aišas elsas pieņēmās spēkā.
Trīcošiem pirkstiem Emīlija mēģināja sakārtot atpakaļ Aišas lakatu, taču tas neizdevās.
"Vi-iņš sa-saplēsa ma-anu blū-ūzi un ma-ani vi-visur ai-aiztika." Elsas plēsa vārdus zilbēs. Aiša uzlocīja piedurkni un rādīja violeti sarkanu zilumu uz elkoņa. "Redzi!" viņa iebrēcās.
Niks satraukti kodīja lūpas, līdz tās sāka sāpēt. Tam nav nekāda sakara ar mani. Nekādā gadījumā. Tas taču nevarētu notikt tik drīz.
"Tā nav taisnība," Ēriks sauca. Viņš bija ļoti bāls un nespēja pārstāt noraidoši purināt galvu. "Tā vienkārši nav taisnība."
"Es redzēju, ka jūs aizgājāt kopā," Rašids teica.
"Es arī," piebalsoja Aleksis.
Emīlija pētoši samiegtām acīm uzlūkoja tamborētājus: "Tas ir interesanti. Jūs abi taču nemaz neesat literatūras pulciņā."
"Nu un tad? Ir taču arī citas lietas, kādēļ iznāk skolā aizkavēties ilgāk!" Aleksis atcirta.
Emīlijas skatiens klejoja no Alekša pie Ērika un šņukstošās Aišas un atkal atpakaļ.
"Viņa melo," Ēriks teica, šoreiz jau skaļāk.
Aiša apmetās riņķī. "Tā jau tie vīrieši pēc tam vienmēr saka, vai ne?"
"Kā tie vīrieši vienmēr saka?" Cauri skolēnu pūlim lauzās Vatsona kungs un garāmejot iespieda Aleksim rokās termosu un iekostu sviestmaizi. "Aiša? Kas noticis?" Viņš uzlika roku Aišai uz pleca, bet meitene, no tās vairīdamās, vēl ciešāk piekļāvās Emīlijai.
"Nepieskarieties!"
"Kā vēlies, piedod! Vai pārējie, lūdzu, varētu doties uz savām klasēm? Tūlīt sāksies nākamā stunda."
Neviens pat nepakustējās. Vienigi Ēriks panācās uz priekšu.
"Aiša apgalvo, ka es vakar parkā esot viņu… apgrābstījis. Viņai uz elkoņa ir zilums, pie kā it kā es esot vainīgs. Taču tā nav patiesība. Neviens vārds."
Aiša ieraudājās skaļāk. "Viņš mani mēģināja iz-iz-izvarot. Viņš man saplēsa svārkus un nogrūda zemē."
"Es nespēju tam noticēt," čukstēja Emīlija. Uzmanīgi, tomēr izlēmīgi viņa atbrīvojās no Aišas tvēriena un atkāpās no raudošās meitenes. Aiša, kurai nu vairs nebija aiz kā slēpties, sakņupa zemē un aizklāja seju ar rokām.
To es negribēju. Niks savilka dūrēs ledusaukstos pirkstus. Ne jau tā. Ar šito stulbumu man vispār nav nekā kopīga.
Bet ja nu tā ir taisnība? Ko tad? Varēja taču gadīties, ka Ēriks patiešām ir uzbrucis Aišai un Vēstnesis to ir zinājis jau vakarnakt. Tas izskaidrotu, kāpēc viņš tik viegli varēja dot tādu nozīmīgu solījumu.
Vatsona kungs, kurš aiz pārsteiguma uz brīdi bija zaudējis valodu, beidzot sāka atgūties: "Tā ir ļoti nopietna apsūdzība, Aiša."
"Neviens vārds, ko viņa saka, nav taisnība! Es zvēru!" Pirmo reizi lirika balsī ieskanējās izmisums. "Tas ir pilnīgs vājprāts!"
"Jebkurā gadījumā mēs nemēģināsim to noskaidrot visu klātbūtnē," Vatsona kungs teica. "Aiša, Ērik, nāciet man līdzi!"
Abi sekoja skolotājam, mēģinādami ievērot pēc iespējas lielāku atstatumu viens no otra.
Tiklīdz viņi aizgāja, gaitenī izcēlās trokšņainas diskusijas.
"Es domāju, ka viņa melo!"
"Kāda vajadzība melot?"
"Ēriks nav nekāds vakarējais, man jau vienmēr tā šķita."
"Gribēja palīst turku čiksai zem brunčiem!"
"Muļķības, viņa taču murgo!"
"Kolosāli skandāls!"
"Nez vai Vatsons pasauks arī kruķus? Nu jau dažas dienas ir pagājušas kopš viņu pēdējās vizītes."
Tikmēr Niks neizlaida no acīm Emīliju. Viņa stāvēja un, domās aizmaldījusies, ar roku mēģināja nogludināt saraudāto slapjumu uz
pleca.
Man tagad vajadzētu pieiet pie viņas, Niks nodomāja. Iesaistīt sarunā. Mierināt.
Taču, pirms viņš saņēma drosmi spert pirmo soli, pie Emīlijas piegāja Džeimijs un sāka runāt. Viņi apmainījās pāris teikumiem un kopā devās augšup pa kāpnēm.
Nākamā stunda bija matemātika. Tā tikai Nikam vēl trūka! Bet to viņš vismaz pats atcerējās un arī noguris vairs nejutās. Aišas uzstāšanās bija iedarbīgāka par dubulto espreso.
Pusdienas laikā Džeimijs gaidīja Niku pie ēdnīcas.
"Kā tev klājas?"
Ahā pirmais normālais viņam domātais Džeimija teikums vairāku dienu laikā. Tās bija lamatas, varētu saderēt, ka lamatas.