"Labi, un tev?"
"Es uztraucos," Džeimijs teica un savilka seju atbilstošā grimasē labi daudz rievu pierē. "Šodien ar Ēriku… Kas, tavuprāt, ir licis Aišai viņam to nodarit? Tagad Ēriks ir galīgi nost. Vatsona kungs viņu aizsūtīja uz mājām."
Niks nomāca instinktu vienkārši pagriezties un skriet projām.
"Kas licis? Ļauj padomāt… Varbūt tas, ka viņš tai palīda zem brunčiem?"
"Tu taču pats tam netici!"
"Ak tā bet tam, ka Aiša viņu vienkārši tāpat vien nomelno, tu tici? Vai tu redzēji, kā viņa kauca? Un to zilumu?"
"Es," teica Džeimijs, "domāju, ka kāds ir ieinteresēts padarīt nekaitīgu Ēriku. Viņš nefano par jūsu spēli vai to tu atceries?"
"Kāds sviests!" Niks aizspraucās Džeimijam garām ēdamzālē. "Kopš tās kapakmens vēstulītes tevi ir pārņēmusi vajāšanas mānija."
Niks paņēma no kaudzes paplāti un piepeši sajuta roku uz pleca. Džeimijs bija viņam sekojis un izskatījās, ka tūlīt sāks raudāt.
"Vai zini, kas vēl ir noticis? Skolas pagalmā kāds ir noslēpis pistoli un munīciju. Aiz miskastēm. Direktors domā, ka tas nav bijis neviens no skolēniem, bet negrib pievērst skolai preses uzmanību."
Niks saņēma savu fish &chips porciju. Ēdiens izskatījās blāvs un ļumīgs.
"Taču Džeimijs, protams, zina labāk, ja?" viņš atcirta. "Džeimijs zina, ka to ir noorganizējuši ļaunie datorspēļu spēlētāji." Niks savaldīja mēli un nikni un trokšņaini uzlika uz paplātes kolas pudeli. Šī saruna bija jāizbeidz.
"Džeimijam dažas lietas šķiet dīvainas," uzsvērti mierīgi atbildēja Džeimijs. "Esmu runājis ar Vatsona kungu, un viņš domā, ka profesionālis to prastu gudrāk noorganizēt. Viņš pistoli noslēptu labāk, nevis vienkārši nobāztu aiz miskastēm, iestūķētu vecā cigāru kastē."
"A, varbūt Vatsona kungs patiesībā ir doktors Vatsons. Un tu varētu būt Šerloks Holmss. Liec mani mierā, Džeimij! Es neko nezinu ne par pistolēm, ne izvarošanām."
"Turklāt kāds uz kastes bija uzrakstījis savdabīgu kodu vai šifrētu ziņojumu," Džeimijs turpināja, it kā neko nebūtu dzirdējis. "Tas taču piederas šādai spēlei. Daži cipari un jokains vārds, nevis Galaxis, bet kaut kā tamlīdzīgi."
Bladāc!
Niks par troksni pārbijās tikpat ļoti, cik visi pārējie ēdamzālē. Viņš pat nepamanīja, ka bija izlaidis no rokām paplāti.
Galaris.
Viss saskanēja. Cigāru kaste, vārds, skaitļi, kas patiesībā bija viņa dzimšanas datums. O, lūdzu, nē!
Kaste bija bijusi paliela, un priekšmets tajā drīzāk mazs… Vai tā varēja būt pistole? Jā. Jā, noteikti varēja.
"Vai tu nevari uzmanīgāk?" aiz letes bļaustījās pavāre. "Pats visu satīrīsi! Ak kungs!"
"Skaidrs," nočukstēja Niks un paņēma pasniegto slotu un lāpstiņu. Viņš juta, ka Džeimijs no viņa nenolaida ne acu, tomēr apņēmās neatskatīties.
Pistole? Kāda velna pēc? Kāda vajadzība Vēstnesim likt viņam slēpt pistoli zem Dolisbrukas viadukta?
"Tu kaut ko par to zini," Džeimijs minēja.
"Nē, nezinu."
Vai ari tas ir nofotografēts? Tāpat kā viņš tika nofotografēts kopā ar Brainu kafejnicā? Niks tupēja zemē un turpināja slaucīt frī kartupeļus, kaut arī viss jau bija saslaucīts, bet viņš nespēja piecelties. Acu priekšā dejoja melni punkti.
"Es taču redzēju, Nik. Tu nupat nāvīgi pārbijies. Tu kaut ko zini."
"Vienkārši turi muti," nomurmināja Niks un lēni pietrausās kājās. Melnie punkti sabiezēja, veidojot kustīgu sienu. Niks iespieda pavārei rokās lāpstiņu un smagi atbalstījās pret leti.
"Nāc, aiziesim kopā pie Vatsona kunga. Ievies kaut kādu skaidrību šajā lietā. Tu pats pēc tam jutīsies labāk. Viss, kas šeit notiek, ir vienkārši sūd…"
"Aizveries!" iekliedzās Niks. Emīlija, Ēriks, pistole, Aiša, Galaris… visa bija par daudz. Tas nebija izturams. Virtuves smakas grieza kuņģi otrādi, viņam šķita, ka apvemsies visu priekšā. Ja tāda fotogrāfija bija un ja skola to dabūtu, tad Niks izlidos. Tas bija tikpat droši kā tas, ka debesis ir zilas.
Uzgrūzdamies cilvēkiem, kuri savukārt sašutuši atbildēja viņam ar to pašu, Niks metās laukā no ēdnīcas, atrada atvērtu logu un izbāza pa to galvu. Paldies Dievam, svaigs gaiss.
Vajadzēja padomāt. Varbūt jārunā ar Vēstnesi. Viņš droši vien priecātos saņemt informāciju no Nika. Varbūt Vēstnesis pat paskaidrotu, kas tā par pistoli. Vienīgi… viņš jau bija tas, kurš uzdeva Nikam izpildīt to uzdevumu. To neaptverami bezjēdzīgo uzdevumu.
17
Bija īsi pirms pieciem pēcpusdienā, kad Niks izkāpa Blekfraiersas stacijā un devās projām pa Ņūbridžstritu. Autostāvvieta atradās pie Ladgeithilas. Tās atrašana nesagādātu grūtības, drīzāk nemanāma iekļūšana tajā. Viņš izslējās pēc iespējas lielāks un grabināja atslēgu saišķi, kā meklēdams automašīnas atslēgu. Tomēr bažas izrādījās nepamatotas. Neviens viņu pie ieejas stāvvietā neapturēja, un, iespējams, apsargs, kurš savā kabīnē lasīja avīzi, viņu vispār nebija pamanījis.
Niks izvilka no kabatas lapiņu. LP60HNR numurs automašīnai, kas viņam jāatrod.
"Ja neatradīsi," Vēstnesis bija teicis, "iesi vēlreiz. Atkal un atkal, katru dienu starp 17:00 un 18:00, līdz būsi izpildījis uzdevumu."
Nikam paveicās jau otrajā stāvā. Viņš aplūkoja automašīnu un atzinīgi iesvilpās. Numurs LP60HNR piederēja sudrabainam jaguāram, kurš starp pārējām mašīnām izcēlās jau ar to vien, ka spīdēja kā nospodrināts kroņlukturis. Nekur ne mazākā traipiņa.
Niks izvilka no somas kameru un nofotografēja pāris bilžu. Ar tām nepietiks, par to viņš bija drošs, tomēr tas jau bija sākums.
Tagad vajadzēja atrast vietu slēpnim. "Iā, lai viņš redzētu mašīnu, bet pats nebūtu pamanāms. Labākais, ko Niks spēja izdomāt, bija noslēpties starp vecu fordu un autostāvvietas sienu. Ja nogultos zemē un neviens uzmanīgi nepētītu, viņš būtu gandrīz nepamanāms. Niks izslēdza kamerai zibspuldzes funkciju un noregulēja uz visaugstāko gaismas jutību. Pēc tam cik iespējams ērti iekārtojās uz aukstās stāvvietas grīdas. 17:12. Tikai mieru!
Kad piepeši iezvanījās mobilais un trokšņaini paziņoja par saņemto SMS, Nikam no pārbīļa gandrīz sirds apstājās. Viņš bija aizmirsis izslēgt skaņu cik stulbs gan var būt?
Savā neērtajā guļus stāvoklī, iespiests starp automašīnu un sienu, viņš gandrīz nevarēja piekļūt bikšu kabatai ar mobilo. Taču, kad tas beidzot izdevās un viņš redzēja, no kā ir īsziņa, sirds atsāka sparīgi dauzīties. Emīlija.
Čau, Nik! Es gribētu tevi satikt un ar kādu iepazīstināt. Viņu sauc Viktors, un viņš mums visiem varētu palīdzēt. Lūdzu, dod ziņu, Emīlija.
Vārds Viktors neko neizteica. Un tā tas arī varēja palikt. Ko tas vispār nozīmēja, ka viņš "mums visiem" varētu palīdzēt? Iespējams, Emīlija pirmām kārtām vēlējās palīdzēt Ērikam, kurš nu bija līdz kaklam iestidzis problēmās. Tomēr Emīlija gribēja satikt viņu Niku. Kāda starpība, kādēļ. Viņa gribēja satikt tieši viņu.
Bum! Aizcirtās kādas durvis. Tuvojās soļi.
Niks aizturēja elpu un mēģināja saplūst ar betona grīdu. Viņš turēja kameru pavērstu pret jaguāru, lai varētu spiest pogu, tiklīdz uzrastos tā īpašnieks. Redzeslokā parādījās melnās biksēs tērptu kāju pāris, pagāja garām jaguāram, nāca tuvāk. Apsargs! Būs redzējis Niku videonovērošanas kamerā! Lūdzu, tikai ne to! Un, lūdzu, ari ne tā forda īpašnieks, kas Nikam kalpoja par aizsegu.
Kad vīrietis viņam pagāja garām, nepagodinot ne ar skatienu, Niks atviegloti uzelpoja. Drīz pēc tam izejas virzienā devās sarkana mazda. Atkal iestājās klusums.