"Šodien kautiņa nav?"
"Tā izskatās."
"Diezgan jauka pārmaiņa."
Viņi papļāpā par Arēnas cīņām, kam grib pieteikties arī Sapujapu, un Sariuss dodas tālāk. Viņš redz BloodWork sēžam uz apgāzta koka stumbra un blenžam liesmās. Ap kaklu apliktajā ķēdīte iekaltais gredzens ugunskura gaismā mirdz rubīnsarkans. Sariuss maz liet vilcinās, bet pēc tam tomēr uzrunā barbaru:
"Vai tu zini, kas šodien notiks?"
"Nē."
"Okay. Sorry. Jauku vakaru!"
BloodWork paceļ galvu.
"Es esmu drausmīgi noguris."
"Kāds tur brīnums. Domāju, ka pēdējā laikā neviens no mums pārāk daudz neguļ."
"Tu taču vispār neko nejēdz."
Sariuss nebūt nealkst viņa augstprātības.
"Nu tad met šodien mieru un ej nokrākties," viņš saka, bet BloodWork jau atkal nesaprot jokus.
"Tinies, elfu pirdien," tas noņurd, uzstutē savu milzīgo ķermeni un aizdreifē pie mazliet nostāk stāvoša cita barbara un kaķcilvēka. Ari viņiem kakla ķēdītēs šūpojas sarkani gredzeni.
Pēdējo Arēnas ciņu laikā šī kaķcilvēka uz vairoga vēl nebija, par to Sariuss ir drošs.
"Nemaz neceri!"
Līdzās ir nostājies Drizzel un rupji iegrūž Sariusam sānā. "Tu, mīkstais, nekad nepiederēsi Iekšējam aplim. Es gan piederēšu. Saderam? Pagaidi vien līdz nākamajām Arēnas cīņām."
Viņš atiež smaidā savus garos sānu ilkņus.
Sariuss drošības dēļ grib izvilkt zobenu, taču viņa uzmanību novērš kas cits.
Uz klints netālu no ugunskura ir nostājies gnoms ar gaiši zaļu ādu.
"Iekšējā apļa cīnītājus gaida slepenajā tikšanās vietā. Ir jaunumi."
BloodWork, abi viņa sarunbiedri un elfa burve, vārdā Wyrdana, pieceļas un dodas un meža pusi, kas kā ēnaina siena stiepjas gar visu kreiso pusi. Piekto izredzēto nemana, taču tad no arēnas mestās ēnas iznāk Blackspell un seko pārējiem četriem. Sarkanā zīme vizuļo virs viņa melnā apmetņa.
"Vai Blackspell pieder pie Iekšējā apļa?" pārsteigts vaicā Sariuss.
"Shit. Es ari to nezināju," atsaka Drizzel. "Bet vēl jo labāk. Tātad arēnā es viņu samalšu miltos!"
Klusībā Sariuss jau tagad priecājas to redzēt. Vienalga, kurš kuru samals miltos, viņš necieš nevienu no abiem vampīriem.
Tagad meža tumsā ir pazudis arī Blackspell, un Sariusam ir jāsaņemas, lai paliktu pie ugunskura. Viņam tik ļoti gribētos dzirdēt, par ko spriež Ieskšējais aplis.
Zaļādainais gnoms tikmēr turpina stāvēt uz klints. Viņam ir vēl viens paziņojums.
"Cīnītāji!" viņš atsāk. "Pēdējā kauja tuvojas. Vēl tā nav sākusies, tomēr ir pēdējais laiks atdalīt graudus no pelavām."
Viņš zīmīgi apklust.
"Šī nometne nav pārāk tālu no Ortolana cietokšņa. Mēs tam tuvojamies. Soli pa solim. Mans kungs domā, ka Ortolans mūs jau sajūt. Taču viņš mums neuzbruks. Viņš mums nevar uzbrukt, jo viņš nezina, kas mēs esam."
Atkal zīmīga pauze.
"Mūsu misiju mēģina izjaukt citi. Viņi izspiego, apmelo un mēģina mums kaitēt. Ja nesakļausimies ciešāk, viņi iefiltrēsies mūsu vidū. Viņi sagraus mūsu pasauli. Vairāk nekā jebkad iepriekš ir jāievēro klusēšana. Jāsaglabā miers un jāglabā noslēpumi. Pret ienaidniekiem jāizturas kā pret ienaidniekiem."
To pateicis, gnoms norāpjas no akmens un ar līkajām kājām čāpo atpakaļ uz arēnu.
Nākamajās stundās cīnītāji vienkārši sēž pie ugunskura. Sākumā viņi vēl gaida, ka kaut kas notiks, taču uzdevumi netiek doti, neviens viņiem neuzbrūk, un arī Ortolana monstri nerādās. Tāpēc viņu nodarbes ir gluži miermīlīgas: tiek spēlēta kauliņu spēle uz zelta un gaļas gabaliem, nav ne mazākā saspīlējuma un neviens nealkst krist pie rīkles blakussēdētājam. Sariuss gandrīz nemana laika ritējumu, un, kad atvadās no pārējiem, pulkstenis rāda jau divus naktī. Viņš ir pamatīgi noguris. Šī ir pirmā reize, kad Sariuss Erebos pasaulē jūtas tik droši gluži kā mājās.
18.
No: Frenks Betānijs fbetthany@gmail.co.uk Kam: Niks Denmors nickl803@aon.co.uk Tēma: Treniņš
"Nik, tu pat iedomāties nespēj, cik vilies esmu tevi. Jūsos visos. Tevis nebija pēdējos treniņos, un tu pat neuzskatīji par vajadzīgu mani par to informēt. Diemžēl ne tu vienīgais. Pēdējā reizē sporta hallē biju ar četriem puišiem.
Turpmāk par muļķi vari turēt kādu citu. Vēl viens neattaisnots kavējums, un tu izlidosi no komandas. F. Betānijs
"Kas tev lēcies?"
"Vai biji slimnīcā?"
"Izskatās krūti."
Braina un vēl dažas viņas draudzenes bija apstājušas kluso Gregu, kurš tobrīd ar acīmredzamām pūlēm centās no skapīša izņemt grāmatas.
"Es nokritu pa slīdošajām kāpnēm," Gregs samocīti pasmaidīja. Viņa intonācija liecināja, ka šo stāstu viņš šodien atkārtoja ne pirmo reizi.
"Paslīdēju un kritu atmuguriski. Bet nav tik traki, kā izskatās." Viņš aptaustīja kreveli uz deguna un šķībi pasmīnēja.
Lai arī nav tik traki, tomēr traki tas ir, nodomāja Niks. Grega kreisās rokas locītava bija apsaitēta, un viņš mazliet kliboja.
"Vai panest tavu somu?" Niks piedāvāja, taču Gregs enerģiski atmāja, ka nevajag.
"Nē, ir jau labi. Nav nekāda traģēdija. Čau visiem."
Niks nolūkojās viņam nopakaļ un aizgaiņāja domu, kas bija iešāvusies prātā, ieraugot Gregu.
Muļķības. Gregs taču pats teica, ka esot paklupis. It kā Nikam tā nekad nebūtu gadījies. Pēc grūstiņa basketbolā viņš reiz divas nedēļas staigāja ar apsaitētām ribām. Re nu. Tādas lietas mēdza notikt.
"Nik?"
Tā bija Emīlija, turklāt viena. Ne Ērika, ne Džeimija, pat ne Adriana nebija viņas tuvumā.
"Čau, Emīlij. Piedod, ka neatbildēju uz tavu īsziņu."
"Viss kārtībā. Nebija jau nekas svarīgs." Viņa pasmaidīja.
"Kas ir tas Viktors, par kuru rakstīji?"
"Ari nav svarīgi. Vai drīkstu tev ko jautāt?"
"Protams."
"Paiesim tur tālāk!" Emilija ar galvas mājienu norādīja uz kāpņu telpu, kur viņi varēja netraucēti aprunāties.
Niks sekoja Emīlijai un juta mugurai piezīdušos Brainas skatienu. Viņš tai uzsmaidīja, pats sevi mēmi nolamādams par gļēvuli.
"Kā tev šķiet," Emīlija sāka bez aplinkiem, "vai ir taisnība tas, ko Aiša stāsta par Ēriku?"
Viņa visu zina, domāja Niks un juta, ka nosarkst. Viņa zina par manu vēlmju kristālu.
Taču Emīlijas acīs nemanīja pārmetumu, tikai godīgu ieinteresētību Nika viedoklī.
"Nav ne jausmas. Varbūt. Es domāju, es jau viņu tik labi nepazīstu… tāpēc… es…" Emīlijas ciešais skatiens viņam lika stostīties.
"Pazīšana vispār var būt tikai relatīva," viņa Nikam palīdzēja. "Zini, kopš vakardienas es nespēju beigt domāt, ka aiz Aišas apgalvojumiem tomēr kaut kas slēpjas. Sākumā man tas viss šķita totāli absurdi, bet kas gan zina."
Niks jutās kā no plaukta nokritis. "Vai tu tici Aišai?"
"Nē. Varbūt. Es nezinu. Cilvēki mēdz darīt visneaptveramākās lietas. Tādas, ko no viņiem neviens nekad nebūtu gaidījis."
Trāpīts! Nika seja kvēloja, viņš droši vien bija kļuvis spilgti s.u kans. Viņa tomēr zina.
Ja ari Emīlija manīja viņa mulsumu, tad tomēr ļoti veiksmīgi to noslēpa. Viņa domīgi lūkojās uz garderobes pusi, kur joprojām stāvēja un neatņemdamās viņos lūkojās Braina.
"Ari es Ēriku nepazīstu ļoti labi. Mums abiem patīk angļu literatūra, un par to ari visbiežāk sarunājamies. Viņš ir ļoti gudrs, un man tas patīk. Patiesībā viņš ir pārāk gudrs, lai kaut ko tādu darītu, bet nu esot uzradies aculiecinieks, kurš esot redzējis…"