"Kurš?"
Emīlija paraustīja plecus. "Nav ne jausmas. Vatsona kungs esot šorīt Džeimijam izstāstījis. Džeimijs kļuva vai traks no dusmām. Viņš domā, ka tas viss ir inscenēts."
"Nu, nebūtu slikti, ja Aišai būtu liecinieks." Niks aizvēra acis. "Bet kāpēc tu man to visu stāsti?"
Emīlija pētīja grīdu. "Ko tu toreiz gribēji tajā svētdienas rītā, kad man zvanīji?"
Nikam bija negribīgi jāpasmaida. Es tev gribēju uzdāvināt pasauli, viņš nodomāja. Neticamu, satraucošu pasauli. Aizraujošu. Mistisku. Biedējošu. Murgam līdzīgu. Viss kopā.
"Nu, tu laikam vari iedomāties, ka ne jau Adriana telefona numura dēļ. Tas bija tādēļ…"
"Saprotu. Es biju diezgan noraidoša, es zinu. Taču tas nebija domāts personiski. Šodien es droši vien reaģētu citādi. Zini, ja tev šī lieta patīk, tad tur kaut kam ir jābūt." Viņa uzsmaidīja Nikam un devās projām.
Niks noraudzījās viņai pakaļ, kā bez valodas palicis. Ja tā bija vēlmju kristāla iedarbība, tad viņam sāka kļūt bail. Tā nemēdz notikt. Turklāt Emīlija un Erebos? Kāpēc tik pēkšņi? Niks pārlaida ar roku pār matiem, pārsteigts par to, ka šī doma viņu nebūt nespārnoja. Viņš taču bija to gribējis! Kaķsievieti Emīliju vai elfu Emīliju, varbūt vampīri Emīliju sev līdzās. Taču nu jau Niks bija nokopējis savu spēli Henrijam Skotam. Līdz ar to viss beidzies. Viņš to nevarētu Emīlijai piedāvāt, pat ja viņa vēlētos.
"Tu nu gan esi smalkjūtīgs flirtē ar Emīliju manā acu priekšā!" Nikam aiz muguras stāvēja Braina. Dusmas viņas balsi padarīja neganti spiedzošu.
"Kā, lūdzu?"
"Vai tad mūsu randiņš tev neko nenozīmēja?"
"Bet… es…" Nolādēts, viņš jau atkal stostījās.
"Vai tu domā, ka katru dienu vari piešļūkt citai? Tu uzskati, ka esmu nejūtīga?"
"Es taču Emīlijai nemaz nepiešļūcu!" Niks dusmīgs atrunājās. "Es ar viņu tikai sarunājos!"
"Un mani atstāji novārtā! Kas, tu domā es neredzu, kā tu uz šo blenz?" Ar skatuvisku žestu Braina atmeta matus. "Esmu tevī vīlusies, Nik!"
Un aizgāja. Niks izberzēja acis un nopūtās. Nu gan idiots iznāca, ka viņš taisnojās par to, ka ir sarunājies ar Emīliju.
Kā vēlāk izrādījās, šī bija dīvaino sarunu diena. Kādā no nākamajām brīvajām stundām Nīku uzmeklēja Vatsona kungs un ieaicināja uz pāris vārdiem tukšā klasē. Nikam tūdaļ paātrinājās sirdsdarbība.
Pistole. Viņš zina, ka man ir kāds sakars ar pistoli.
"Es vēlos ar tevi aprunāties, jo uzskatu tevi par gudru cilvēku," paskaidroja Vatsona kungs. Viņš nolika uz galda savu termosu un domīgi lūkojās laukā pa logu. "Taču domāju, ka esi iepinies lietā, kas tev nebūt nenāk par labu."
Tūlīt viņš pieminēs ieroci.
"Es zinu, ka bariņš skolēnu mūsu skolā spēlē datorspēli ar nosaukumu Erebos. Domāju, ka tu mani pazīsti pietiekami labi. Man nav nekas pret datorspēlēm. Vienai no savām klasēm es pat uzdevu rakstīt sacerējumu, kura scenārijam bija jāiedvesmojas no World ofWarcraft. Taču šis ir kas cits. Tas ir bīstami, un man tas kaut kā jāapstādina."
Niks klusēdams lūkojās skolotājā. Kolins, Rašids un gan jau vēl kāds būs pamanījis, ka Vatsons viņu savāca. Tātad nāksies informēt Vēstnesi.
"Es vēlos, lai tu man palīdzi, Nik. Gribu būt atklāts: līdz šim man pārāk labi neveicās. Ar mani ir runājuši pāris skolēnu, kas ir izstājušies no spēles. Taču viņu datoros spēle vairs nav atrodama. Iespējams, ka speciālisti no policijas kaut ko atrastu, bet policiju varu piesaistīt tikai pēc tam, kad kaut kas jau ir noticis." Viņš nopūtās. "Es loti baidos, ka kaut kas varētu notikt. Tu ne?"
Niks, imitēdams nopūtu, it kā nošķaudījās, kā noklepojās un, tā kā Vatsona kungs acīmredzot gaidīja atbildi, sacīja: "Kas gan var notikt?"
"Nezinu, pastāsti man."
"Nu, ari es nezinu."
Vatsona kungs viņu asi nopētīja. "Uzskatu, ka tas, kas notika ar Ēriku, jau ir gana slikti. Protams, tu tagad vari teikt, ka tā ir viņa paša vaina, kāpēc uzmācās Aišai. Taču Aiša atsakās iet uz policiju. Ne par ko neiet. Vai nav dīvaini?"
Niks jau atkal paraustīja plecus, šoreiz jau nedrošāk: "Droši vien viņa jūtas neērti. Es Aišu varu saprast. Tā ir viņas darīšana."
"Jā, protams. Šeit katrs rūpējas tikai par savām darīšanām, vai ne? Izņemot tavu draugu Džeimiju. Viņš ir nolēmis ņemt šo lietu savās rokās. Vai to tu neesi pamanījis?"
"Vai es tagad varu iet? Es patiešām nezinu, kā varu jums palīdzēt."
Vatsona kungs sarūgtināts pamāja ar galvu. "Tu jebkurā laikā vari vērsties pie manis, ja ir nepieciešams atbalsts. Labi? Tu un visi pārējie."
Niks izgāja no klases. Pārāk steidzīgi, lai atstātu pašapzinīgu un drošu iespaidu. Niks to saprata, bet viņam bija vienalga. Vatsona kungs nepieminēja pistoli, un tas bija galvenais.
"Vai vari man pavēstīt kādus jaunumus?"
Sariuss stāv pretī Vēstnesim kādā absolūti nepazīstamā vietā. Te viņš vēl nekad nav bijis. Tas ir pakalns, kura galā ir pussabrucis tornis. Tornis Sariusu nez kādēļ satrauc un piesaista. Tas ļauj noprast, cik lielam jābūt pils kompleksam, pie kā tas savulaik ir piederējis.
Tajā pašā laikā izskatās, ka tas kuru katru bridi var sagrūt. Skopās ainavas kreisajā malā redzams neparasts dzīvžogs. Tas ir gareniski sadalīts uz pusēm: viena puse ir dzeltena, otra zaļa. Dzelteno krāsu dzīvžogam piešķir piltuvveida ziedi, kas neredzēti kupli zeļ dzīvžoga kreisajā pusē, labo atstājot pavisam bešā.
Sariusam negribot jādomā par jukušu dārznieku, kurš, reizumis muļķīgi iesmiedamies, pelēkajā, akmeņainajā zemē stāda savus neparastos augus.
Sariuss negrib pieminēt Vēstnesim sarunu ar Vatsona kungu, ja vien tas nebūs nepieciešams. Viņš mēģina runāt par kaut ko citu. Kaut ko pozitīvu, ko pats nespēj izprast.
"Man radās iespaids, ka Emīlija Kārvere izrāda interesi par Erebos. Līdz šim viņa par to nebija sajūsmā, taču šodien deva mājienu, ka tas ir mainījies."
"Aha. Labi, Sarius. Šodienai pietiek, tagad labāk ej. Tev jāzina, ka mēs tuvojamies Ortolana cietoksnim. Tāpēc ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Ja iesi gar dzīvžogu rietumu virzienā, atradīsi pieminekli. Var pat teikt monumentu."
Viņš iesmejas, un Sariusam pār muguru pārskrien drebuļi.
"Tur atradīsi savus biedrus citus cīnītājus, bet varbūt arī dažus ienaidniekus, kuri jānokauj. Lai tev veicas!"
Dzīvžogs tumsā mazliet spīd, apgaismojot ceļu. Cik praktiski! Taisns kā nospriegota virve tas stiepjas cauri visam apvidum. Vienbrīd Sariusam šķiet, ka šajā ainā ir kas pazīstams kā attēlā, kas maina nozīmi atkarībā no tā, kā uz to paskatās. Patiesība, ko apslēpj acīm redzamais. Taču, cik ātri parādījies, tik ātri šis iespaids pazūd.
Ceļš ir tāls, taču tam jābūt pareizam. Spīdošais dzīvžogs neļauj par to šaubīties.
Tad viņš ļoti tālu priekšā pamana kaut ko milzīgu. Droši vien tas ir piemineklis. Tikai kustas. Piegājis tuvāk, Sariuss saprot, kas tas ir populāra grieķu skulptūra: vīrs, kā vārdu viņš piepeši nespēj atcerēties, un tā divi dēli, kurus žņaudz divas varenas jūrasčūskas. Augstu uz postamenta trīs akmens cilvēki cīnās par savu dzīvību, kamēr čūskas arvien ciešāk vijas ap to ķermeņiem.
Ap postamentu sastājies bariņš cīnītāju. Viņu vidū ir Dri/./rl, LordNick, Feniela, Sapujapu. Gabaliņu aiz viņiem Lelants, Beroxar uti Nurax gaida, kas notiks tālāk.
Sariuss nostājas līdzās Sapujapu un kopā ar pārējiem vero mokošo izrādi, kas risinās virs viņu galvām. Viņš labprāt pavaicātu Sapujapu, ko tas viss nozīmē, bet deg tikai ļoti mazs ugunskurs, un tas ir pārāk tālu, lai būtu iespējams sarunāties. Taču ar to pietiek, lai uz kustīgo statuju tiktu mesta raustīga liesma.