Varbūt uzdevums ir nogalināt čūskas? Taču kā tikt uz augstā postamenta? Ari pārējie to nemēģina, vismaz vairs ne.
Akmens tēlu kustībām piemīt kaut kas hipnotisks. Sariusam rodas sajūta, ka viņam zūd gaiss katru reizi, kad čūskas savelkas ciešākā mezglā ap triju vīru augumiem.
Uzrodas gnoms ar sniegbaltu ādu. Viens no Vēstneša vēstnešiem.
"Jauks skats, vai ne?" viņš saka un atiež zobus smaidā. "Vai saprotat, ko tas nozīmē?"
Neviens neatbild. Vai tā ir kāda mīkla? Vai par atrisinājumu būs balva?
"Nē, jūs neko nesaprotat. Tā jau mans kungs domāja. Nu tad aiziet, skrieniet mežā un novāciet orkus. Tas, kurš man atnesīs trīs galvas, tiks apbalvots."
Priecīgs par iespēju tikt projām no šausminošās izrādes Sariuss metas skriet. Kā parasti, ieskanas brīnišķīga mūzika, radot drošo sajūtu, ka viņš ir neuzvarams.
Trīs galvas? Tīrā bērnu spēle!
19
Peng! Bumba atsitās pret vairogu trīsdesmit centrimetru attālumā no groza. Betānijs lamājās, un Niks iespēra pa sienu. Sūdi, viss vieni vienīgi sūdi. Viņam bija apnikusi šī tizlā lēkāšana smirdīgajā sporta hallē, viņš vēlējās būt mājās un rūpēties par to, lai Sariuss beidzot atkal virzitos uz priekšu.
Pēdējās četras dienas bija bijušas viena vienīga liela vilšanās. Cīņa pret deviņgalvainu pūķi, indīgām milzu mitrenēm un vakar pret ļoti dzīvīgiem skeletiem tumšā kapličā. Sariuss visu bija diezgan labi izturējis, taču uz priekšu ticis nebija. Viņš joprojām bija astoņnieks. Lai kā viņš centās, vairāk nekā mazliet zelta, dziedinošu dzērienu un jaunus cimdus nopelnīt neizdevās. Neviena Vēstneša uzdevuma. Nevienas iespējas sevi pierādīt pa īstam.
Niks aizskrēja pakaļ Džeromam, atņēma bumbu un driblēja pāri spēles laukumam. Mērķēja. Meta. Peng! Atkal garām.
"Vai man tevi pacelt līdz grozam, Denmor, vai piedāvāt trepes?" lamājās Betānijs.
Nē. Viņam bija nepieciešams jauns zobens un īpašo spēju apgreids. Arēnas cīņas tuvojās, bet, kamēr citi pieņēmās spēkā, Sariuss mīņājās uz vietas. Ja Vēstnesis viņam vismaz dotu iespēju, kādu uzdevumu, kuru izpildot Sariuss varētu pierādīt, ko vērts viņš bija.
Bumba atkal bija pie Džeroma, un viņš gariem soļiem skrēja garām Nikam. Kāda bija Džeroma identitāte spēlē, Niks gandrīz automātiski apsvēra. Lelants? Nurax? Drizzel? Stiprāks par Sariusu? Vājāks?
"Vai tagad tu guli, Denmor?" Betānijs kliedza. "Vai gribi taisīt pietupienus, līdz atmodīsies?"
Niks juta atvieglojumu, kad treniņš beidzās. Uz mājām! Tur >:. 111 vēl uzrakstīšanu gaidīja angļu valodas eseja, taču tas bija tikai tāds sīkums. Kam tad domāts internets? Jāpārdrukā divas lappuses, un lieta darīta. Pēc tam viņš dos jaunu pavērsienu spēlei, pārtrauks neveiksmju sēriju. Šonakt tam jānotiek, viņš to juta.
Tumsa spiež uz zemi, it kā tai būtu masa un svars. Cīnītāji skrien, viņi steidzas. Gnomi ir uzdevuši ieņemt kādu tiltu. Ceļš zem kājām ir tumši zils un izskatās pēc dziļa ūdens.
Sariuss mēģina apsteigt pārējos. Viņš paskrien garām trim saviem biedriem: Drizzel, Nurax un Arwen's Child. Viņam līdzi turas LordNick, gabaliņu tālāk aizmugurē skrien ari Sapujapu, Gagnars un Lelants. Paši pēdējie ir daži jaunuļi Sariuss pat necenšas iegaumēt viņu vārdus. Tie ir tikai vieninieki un divnieki un Arēnas cīņās viņam kaitēt nevar.
Var just, ka mērķis tuvojas. Sariuss ir sasprindzis, bet šis sasprindzinājums ir patīkams, pilns ziņkāres un asins alku. Vai tie būs orki, skorpioni vai zirnekļi, kam jāatņem tilts? Viņš ir gatavs uz visu. Šoreiz Sariuss cīnīsies tik labi, ka Vēstnesim būs viņš jāapbalvo. Līdz Arēnas cīņām atlikušas tikai trīs dienas. Uz to laiku viņš gribētu būt vismaz desmitnieks.
Skriešana jau sen vairs nesagādā nekādas grūtības, un par to, ka pēc katra pakalna pārvarēšanas bija jāatgūst spēki, Sariusam ir palikušas tikai vājas atmiņas. Tagad viņš nenoguris var pilnā tempā sprintot kalnā augšā un no kalna lejā. Ir tik patīkami būt spēcīgam. Ir patīkami būt augstākā līmenī.
Viņa priekšā ir lēzens un ļoti vienmērīgs kāpums. Pārāk vienmērīgs, lai būtu dabiskas izcelsmes. Sariuss ieskatās uzmanīgāk un saprot, ka ceļš atdalās no zemes un kā ūdenszila varavīksne nospriegojas cauri tumsai. Tātad šis ir tas tilts.
Tālāk priekšā dzirdams, kā metāls sitas pret metālu. Vai kauja jau sākusies? Kaut vismaz varētu saskatīt ienaidnieku, taču ir apjaušamas tikai dažas milzīgas aprises. Dong! Izklausās pēc zvana skaņām. Kaut kas nokrīt no tilta. Kaut kas? Kāds?
Cīņas troksnis kļūst skaļāks, un nu jau pret debesīm iezīmējas mirdzoši siluteti. Tiltu apsargā lieli, sudrabā kalti bruņinieki.
Sariusa entuziasms pagaist. Kā tos lai pieveic? Viņš samazina tempu un vēro, kā no bruņinieka zobena, kas garumā neatpaliek no paliela koka, izvairās Drizzel, lēkādams te šurp, te turp kā dejodams, bet pats milzim trāpīt nespēj. Nurax klājas līdzīgi.
Ir jābūt kādai iespējai, domā Sariuss. Kādai ievainojamai vietai vai kam tamlīdzīgam. Es to atradīšu, kad piekļūšu tuvāk.
LordNick dodas viņam garām, uzbrūk vienam bruņās tērptajam un triec ar zobenu pa paceli. Milzis pat nesaraujas, toties LordNick nākas pacīnīties, lai vienā rāvienā netiktu pārcirsts vidū pušu.
Es varētu mēģināt tikt viņiem visiem garām. Uzdevums taču bija iekarot tiltu, nevis pieveikt milžus.
Pienākot tuvāk, pretinieki šķiet lieli kā torņi. To kustības ir neaptverami spēcīgas, bet ne ātras. Sariuss paskrien garām pirmajam, tad otrajam. Trešais mēģina viņu apturēt, aizšķērsojot ceļu ar zobenu. Sariuss izvairās, bet atrodas pašā tilta malā. Jāuzmanās! Dong! Bruņinieks sper soli uz viņa pusi, atvēzējas, cērt, un gadās, ka viņa zobens viegli aizskar Sariusu, pavisam viegli. Tas neievaino, bet izsit no līdzsvara. Sariuss saprot, ka nenoturēsies. Nav nekā, kam pieķerties, ne tilta margu, pat ne akmens apmaļu.
Viņš krīt. Projām no bruņiniekiem, no tilta, kas tagad zils velvējas virs viņa. Projām no sava sapņa šonakt pārtapt par deviņnieku. Sariuss pat nenojauš, kas ir zem viņa. Labi, ja tur būtu ūdens. Vai vismaz mīksta zāle. Taču intuīcija saka priekšā, ka visdrīzāk tie būs asi akmeņi un ērkšķi. Gaiss svelpj gar ausīm. Joprojām kritienā.
Miris muļķības dēļ.
Tā nedrīkst notikt, vēl ne. Ne jau tā. Tikai viena nepareiza soļa dēļ.
Kad beidzot viņš pret kaut ko atsitas, ievainojuma skaņa ir tik intensīva, ka Sariusam skaļi jāievaidas. Kādu mirkli vienīgā vēlme ir, lai tā apklust. Nekavējoties. Taču skaņa liecina arī par to, ka viņš joprojām ir dzīvs, tātad joprojām ir iespēja. Jāgaida. Jāiztur.
Viņš gaida un cenšas nekustēties. Drīz sāk sāpēt galva. Skaņa ir tīrās mocības, tā ir skaļāka par visu, pat par kaujas troksni uz tilta. Kāpēc jāgaida tik ilgi? Vai uz tā tilta vispār vēl kāds cīnās? Droši vien. Taču viņš ir vienīgais no tilta nokritušais.
"Tas nu gan nebija meistara sniegums, Sarius."
Beidzot. Vēl nekad viņš nav tā priecājies redzēt dzeltenās acis.
"Šķiet, tev vajag manu palīdzību."
"Jā. Lūdzu!"
"Tev jāsaprot, ka man sāk apnikt nemitīgi tevi pestīt laukā no dažādām ķibelēm."
Sariuss klusē. Ko gan lai uz to atbild? Taču Vēstnesis, šķiet, gaida atbildi, un Sariuss noteikti nevēlas viņu garlaikot vēl vairāk.
"Piedod! Es biju neveikls."
"Biji gan. Var piedot, ja neizveicīgs ir divnieks, bet astoņniekam tas jau ir kauns un negods."