Viņš tūlīt pazeminās manu līmeni, skumji nodomā Sariuss. Un tas vēl būtu mazākais sods.
"Vai līdz šim tu uz mani varēji paļauties?"
"Jā."
"Vai es varu paļauties uz tevi, Sarius? Vai varu paļauties arī tagad, kad stāvoklis kļūst aizvien sarežģītāks?"
"Protams."
"Labi. Tādā gadījumā šoreiz es tev vēl palīdzēšu. Taču tev būs jāveic viens uzdevums manā labā, un tu nedrīkstēsi būt neveikls."
Ievainojuma skaņa aprimst, un Sariuss lēni paslejas. Tās bija teju beigas. Nākamreiz jāsaņemas, kaut kas tāds vairs nedrīkst notikt. Pēc divām dienām notiks Arēnas cīņas, viņš grib būt tām gatavs.
"Es paveikšu uzdevumu. Tas var būt ari grūts. Nav problēmu."
Vēstnesis domīgi māj ar galvu.
"Priecājos to dzirdēt. Vispirms uzdošu tev jautājumu. Vai Vatsona kungs ir tavs angļu valodas skolotājs?"
"Jā."
"Stāsta, ka viņš arvien sev līdzi ņem termosu. Vai tiesa?"
Sariusam mazliet jāpadomā.
"Jā. Manuprāt, tajā ir tēja."
"Labi. Rīt piecas minūtes pēc trešās stundas sākuma aizej uz pirmā stāva tualeti. Uz to, kurai virs izlietnes ir spogulis ar plaisu. Miskastē atradīsi pudelīti. Pudelītes saturs jāieber Vatsona kunga termosā. Tev nav jāzina, kas ir pudelītē, taču ir jābūt ļoti izmanīgam: tevi neviens nedrīkst pamanīt."
Sariuss klausās Vēstneša norādēs ar augošu neticību. Kādu mirkli viņš apsver, vai nevajadzētu vienkārši aizbēgt, izlikties, ka ne vārda nav dzirdējis. Bet viņš var arī palikt šeit guļam un gaidīt, ka Vēstnesis ņems atpakaļ savus vārdus un paziņos, ka tas ir neizdevies joks. Bet sarunbiedrs tikai sakrusto rokas virs kaulainajām krūtīm.
"Nu, vai visu saprati?"
Sariuss saraujas. "Jā."
"Vai izdarīsi? Tā kā uzdevums ir grūts, gaidāms bagātīgs atalgojums -jauns maģiskais spēks plus trīs līmeņi. Tad tu būtu vienpadsmitnieks, Sarius. Vienpadsmitnieka statusā jau ir cerības iekļūt Iekšējā aplī, un tad es tev varētu pačukstēt, kurš ir tā vājākais posms."
Sariuss dziļi ieelpo. Tā taču ir spēle, vai ne? Varbūt Vēstnesis tikai pārbauda viņa drosmi, un pudelītē ir piens. Vai glikoze.
"Es to izdarišu."
"Lieliski. Gaidu tavu ziņojumu rīt."
Šoreiz satumst ļoti ātri un Sariusu pārņem vēl nepiedzīvota neizpratne.
Radīt. Saglabāt. Sagraut.
Hinduisti katram no šiem uzdevumiem ir piešķīruši savu dievību. Es to visu daru viens pats.
Es radīju to, ko vēl neviens pirms manis nebija radījis, tomēr pasaulei tas ir un paliks apslēpts.
Pēc tam es mēģināju radīto saglabāt ar visu savu spēku, savu gribu. Ar sāpēm, reizēm ari ar asarām un, jāatzīst, ar iespaidīgiem upuriem.
Tagad es sagraušu. Kas man to ņems ļaunā? Ja pasaulē vēl ir taisnība, tad vismaz šai pēdējai lietai ir jāizdodas.
Daudz labprātāk es būtu tikai radītājs un priecātos un saglabātu paša radīto, un dalītos tajā ar citiem. Taču ari sagraušana piedāvā dažu labu interesantu aspektu. Tās pievilcība slēpjas pabeigtībā.
20
Niks neatcerējās, kad pēdējoreiz bija tik slikti gulējis kā pagājušajā naktī. Viņš domās šurpu turpu grozīja Vēstneša uzdevumu, pārmaiņus nomierinājās un krita panikā, simtiem reižu gāja cauri nākamās dienas scenārijam. Viņš mēģināja izstrādāt plānu, taču "filma" ikreiz pārtrūka, vēlākais, tad, kad nonāca līdz termosa atskrūvēšanai un nezināmās substances iepildīšanai tajā.
Taču nu šis brīdis bija klāt. Pirms divām minūtēm atskanēja zvans uz trešo stundu. Ar strauji pukstošu sirdi Niks pa kāpnēm devās uz pirmo stāvu.
Šī stunda viņam bija brīva viena no daudzajām priekšrocībām devītajā klasē. Pārējie, kam šobrīd nenotika mācības, uzturējās bibliotēkā vai atpūtas telpā. Nikam nešķita, ka kāds viņam seko, tomēr viņš pastāvīgi atskatījās, jo gandrīz gaidīja Denu, Aleksi vai kādu citu lavāmies viņam nopakaļ ar fotoaparātu.
Pie tualetes durvīm Niks apstājās. Viņš vēlējās būt tālu projām no šīs vietas. Taču šobrīd tas nepalīdzēja.
Tātad aiziet! Atvērt durvis! Ašs skatiens uz ieplēsto spoguli, bālo seju ar tumšajiem riņķiem zem acīm.
Tur, pa kreisi no izlietnes, stāvēja miskaste. Līdz pusei pilna ar izlietotiem papīra kabatlakatiem, tukšām dzērienu pudelēm, vienu banānu mizu, aizkostu pusdienu maizi un dažām saņurcītām burtnīcas lapām.
Ar pirkstu galiem Niks pabīdīja malā papīrus. Nekā. Arī zem pirmās pudeles nekā nebija.
Viņš parakās dziļāk kas cits atlika un atrada vēl vairāk saburzītu papīru. Uz viena bija samērā netalantīgi uzzīmēta plika meitene. Niks iebāza roku vēl mazliet tālāk. Ja arī tagad neatradīs, būs jāapgriež misene otrādi un jārokas pa izgāztajiem atkritumiem kĀ tādai cūkai. Vai vislabākā doma jāpaziņo Vēstnesim, ka miskasti pudelītes nebija. Šai cerībai pietrūka laika pilnībā izplaukt Nika galvā, jo nu viņš to pamanīja mazu kastīti, zils ar baltu. "Digotan®, 50 tbl, 0,2 mg," Niks lasīja. Viņš to izvilka un juta, ka kastīte nav tukša. Nolādēts!
Viņš ieslēdzās tualetes pēdējā kabīnē un atvēra iesaiņojumu. Taja atradās maza, brūna pudelīte, līdz pusei pilna ar baltām tabletēm.
Niks atvēra pudeli un pasmaržoja. Ne pēc kā nesmaržoja. Tabletes izskatījās nekaitīgas, mazas un krītainas, ar gropīti vidū.
Niks atcerējās Vēstneša vārdus nav viņa darīšana, kas ir pudelītē, tomēr viņš nespēja neiemest skatienu kastītē ievietotajā informācijas lapiņā.
Mazo, balto ripiņu iedarbīgo vielu sauca fš-acetil-digoksīns, un tas palīdzēja sirds mazspējas gadījumā.
Digotan® uzlabo sirdsdarbību, sirds sit lēnāk un spēcīgāk, tiek uzlabota ķermeņa apasiņošana.
Tiktāl viss izklausījās pareizi. Niks apgrieza lapiņu otrādi un meklēja informāciju par blaknēm.
Brīdinājums: mijiedarbībā ar citiem medikamentiem vai arī tad, ja pacientam ir minerālvielu disbalanss, medikamenti ar sirds glikozīdiem var tikt ātri pārdozēti. Pārdozēšana var būt bīstama dzīvībai! Tāpēc nekavējoties jādodas pie ārsta, ja parādās šādas blaknes: slikta dūša, vemšana, redzes traucējumi, halucinācijas, sirds ritma traucējumi.
Bīstama dzīvībai! Lapiņa Nika rokās viegli trīcēja. Zāles bija viegli pārdozēt, tur bija teikts. Kas varēja notikt, ja viņš Vatsona termosā iebērtu visu pudeles saturu? Vai ar vienu šādas tējas malku pietiktu, lai skolotāju noindētu?
Niks aizvēra acis un atspiedās pret tualetes durvīm. Viņš to nespēja izdarīt. Viņš nespēja nogalināt. Jālūdz Vēstnesim cits uzdevums, piemēram, atkal kaut ko nofotografēt. Tas nevarēja būt normāli. Šī droši vien ir kāda programmēšanas kļūda, un Vēstnesis priecātos, ja Niks par to ziņotu.
Tu taču pats tam netici.
Viņš atcerējās, ko pirms divām dienām pie nometnes ugunskura bija teicis bālādainais gnoms: pret ienaidniekiem jāizturas kā pret ienaidniekiem. Un ienaidnieki bija tie, kuri gribēja iznīcināt Erebos. Vai, to teikdams, viņš tiešām bija domājis nogalināšanu?
Niks svārstīja rokā pudelīti. Vienbrīd viņš tās saturu gribēja iebērt podā, tomēr neuzdrošinājās. Varbūt tās tabletes vēl būs nepieciešamas. Kaut kas jāizdomā.
Atlikušo stundu viņš kā spoks nemierīgi klīda pa skolas gaiteņiem. Vajadzēja ideju, turklāt nevis kaut kādu, bet labu ideju. Tādu, kas ļautu turpināt dzīvot kā Vatsonam, tā arī Sariusam.
Nākamajā starpbrīdī dežurēja Vatsons. Niks viņu vēroja un nespēja novērst skatienu no spīdīgā hromētā termosa, ko skolotājs nesa nevērīgi iespiestu padusē.
Tā Niks tam klāt netiks. Pilnīgi izslēgts. Vienīgā iespēja bija sagaidīt, kad Vatsons termosu kaut kur noliks. Un tas varētu notikt tikai skolotāju istabā, kur vienmēr apgrozījās cilvēki. Nevarēja taču tur iemaršēt un sabērt tējā ripas.