Tas nekad neizdosies! Niks aptaustīja pudelīti savā bikšu kabatā. Tas nebija godīgi. Uzdevums nebija paveicams, pat ne tad, ja Niks apklusinātu sirdsapziņu, pat ja viņš…
"Nik?"
Viņš pārbijies iekliedzās.
"Adrian! Nolādēts! Vai tev vienmēr tā jāpielavās?"
"Piedod!"
Taču neizskatījās, ka Adrians kaut ko nožēlotu. Viņš izskatījās izlēmīgs, kaut arī bāls un visu laiku ar mēli mitrināja lūpas.
"Ko tu gribi?"
"Vai taisnība, ka tajos jūsu diskos ir spēle? Datorspēle?"
Adrians viņu lūdzoši uzlūkoja, bet Niks neatbildēja. Tieši tobrīd Vatsona kungs nolika termosu uz palodzes, lai nogludinātu ķīviņu starp divām jaunāko klašu meitenēm. Diemžēl gaitenis bija pilns cilvēku. Viņš nevarēja pieiet un paņemt termosu… Turklāt viņš tāpat to nedarītu! Bija jāpārstāj par to vispār domāt!
"Nik! Vai tā ir taisnība?"
Niks pagriezās, ieraudzīja Adrianu graužam īkšķa nagu un pēkšņi kļuva neizsakāmi nikns.
"Kāpēc tu mani neliec mierā? Kāpēc tu pats to neizmēģini? Es tev neko par to nevaru teikt un arī negribu! Lasies projām!"
Netālu stāvēja Kolins, mazliet tālāk Džeroms. Abu galvas pagriezās uz viņu pusi. Kolina sejā iezagās smīns, un Niks nožēloja savu dusmu izvirdumu. Viņš nebūt negribēja, lai arī Adrians pēc šīs sarunas nokrīt pa slīdošajām kāpnēm.
"Liec mani mierā, okay?" viņš teica jau klusāk. "Ja tas tevi interesē, sagādā pats savu DVD. Tas nav grūti. Pretējā gadījumā vienkārši aizmirsti par to visu."
"Ja tā ir spēle," čukstēja Adrians, "tad pārstāj to spēlēt. Nopietni. Lūdzu, pārstāj!"
Niks neizpratnes pilns lūkojās Adrianā. "Vai vari paskaidrot?"
"Nē. Lūdzu, vienkārši notici man! Diemžēl citi man netic, pat mani klasesbiedri ne."
"Kāpēc lai viņi tev ticētu?" Niks vēroja Vatsona kungu pieejam pie palodzes un paņemam savu termosu. Fuck! Viņš atkal pievērsās Adrianam.
"Nu pasaki! Kāpēc lai tev kāds ticētu? Tu taču pat nezini, par ko vispār ir runa! Kāpēc tu gribi citiem sabojāt visu prieku?"
Prieku. Viņš to nupat nosauca par "prieku".
"Ne jau to es gribu. Bet man ir sajūta, ka…"
"Tava sajūta," Niks viņu pārtrauca. "Tagad es tev došu vienu labu padomu: pārstāj kaitināt cilvēkus savas sajūtas dēļ. Citādi tu riskē iedzīvoties nepatikšanās, turklāt sāpīgās."
Nu super, tagad viņš bija ieteicis Adrianam uzmanities no pārējiem spēlētājiem. Ja šī ziņa izplatīsies, Vēstnesim tas nešķitīs smieklīgi, tas nu bija skaidrs. Un tad vēl tās tabletes. Viņam joprojām nebija radusies nekāda spoža ideja.
Neko vairāk neteicis, viņš atstāja Adrianu stāvam.
Pēc stundas Niks bija ceļā uz kafetēriju. Ēst negribējās, bet .11 kaut ko sevi vajadzēja nodarbināt. Ja visa pusdienas pauze vienkārši būtu kaut kur jānosēž, viņš sajuktu prātā.
Skolā bija atgriezies Ēriks Niks viņu redzēja aktīvi diskutējam ar trim literatūras kluba biedriem. Kad viņš tiem tuvojās, saruna noklusa, bet Niks nenoliedzami bija saklausījis Aišas vārdu. No Emīlijas nebija ne ziņas, ne miņas.
Toties viņš atkal pamanīja Vatsona kungu, kurš kopā ar Džeimiju un kādu resnu meiteni stāvēja pie bioloģijas kabineta loga. Niks nopētīja skolotāju. Termosa viņam nebija, tas nestāvēja arī uz palodzes.
Daudz nedomādams, ko īsti dara, Niks devās uz skolotāju istabas pusi. Viņš negrasījās izpildīt uzdevumu, protams, ne, bet gribēja noskaidrot, vai teorētiski tas būtu iespējams. Tikai tāpēc, lai droši varētu Vēstnesim izstāstīt, kāpēc nekas nav izdevies. Ja patiešām neizdotos.
Durvis uz skolotāju istabu stāvēja pusvirus. Niks ielavījās iekšā. Pie garajiem, U veidā izkārtotajiem galdiem sēdēja tikai divi skolotāji un pat nepacēla galvu, kad viņš ienāca. Viens skolotājs laboja burtnīcas, otrs lasīja avīzi un ēda sendviču. Vatsona kunga termosu nekur nemanīja.
Pa pusei vīlies, pa pusei atvieglots, Niks apgriezās uz papēža, lai ietu projām. Ko tagad? Nikam vismaz bija jāizliekas, ka gribēja uzdoto paveikt, jo kāds viņu, protams, novēroja un pēc tam par visu ziņos. Lūk, tur jau pa koridoru gāja Dens, un, kaut ari neskatījās uz šo pusi, Niks bija pārliecināts, ka tikai viņa dēļ tas bija gājis tieši pa šo koridoru.
Niks lēni devās atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnācis, taču jau pēc dažiem soļiem viņu apstādināja kāda doma. Kur vēl, izņemot skolotāju istabu, skolotāji glabāja savas lietas? Pareizi, garderobē! Niks stāvēja iepretim mazajai telpai. Vēl nepagriezis apaļo durvju rokturi, viņš skaidri zināja, ko tur atradis, un šī zināšana pulsēja viņam galvā. Niks ieraudzīja termosu, tiklīdz atvēra durvis, it kā tas pievilktu viņa skatienu tāpat kā magnēts metālu. Termoss rēgojās laukā no ādas plecu somas, kas bija pakārta uz āķa starp jakām un mēteļiem.
Niks zibenīgi ieslīdēja garderobē un aizvēra durvis. Jau tas vien, ka viņš te atradās, varēja sagādāt pamatīgas nepatikšanas. Skolēniem te nekas nebija meklējams. Taču šeit viņu arī neviens nevarēja novērot ne Dens, ne Kolins, ne Džeroms.
Niks pavilka termosu laukā no somas. Tas klusi klunkšķēja, tātad bija vēl līdz pusei pilns. Skrūvējot to vaļā, Niks juta sirdi pukstam līdz pat matu saknēm galvā. Piparmētru tēja. Tablešu pudelīte izspīlēja bikšu kabatu, it kā gribot atgādināt par sevi.
Tagad es to varētu izdarīt, nodomāja Niks. Tagad! Atri!
Nē! Viņš taču nebija sajucis prātā! Ko, pie velna, viņš te vispār darīja?
Vēl steidzīgāk, nekā atvēris, Niks termosu atkal aizskrūvēja, ar T kreklu noslaucīja uz hromētās virsmas palikušos pirkstu nospiedumus un iebāza termosu atpakaļ somā.
Taču viņš te bija bijis. Kāds noteikti būs pamanījis viņu ieejam garderobē. Un tas bija galvenais.
Lai izietu no garderobes, atkal nācās pamatīgi saņemties ja nu ieskrien Vatsona kungam tieši rokās? Tomēr, kad Niks iznāca no telpas un aši aizvēra aiz sevis durvis, neviens viņam īpašu uzmanību nepievērsa. Vienīgi Helēna tieši tobrīd šļūca garām un caururba Niku ar neizprotamu skatienu.
Tablešu pudeli Niks izmeta miskastē pie metrostacijas un piepeši juta ārkārtigu atvieglojumu. Viņš bija rīkojies gudri, bija apsvēris katru sīkumu. Garderobē viņš būtu varējis izdarīt burtiski jebko, un neviens nebūtu varējis pierādīt pretējo. Tagad Vatsona kungs dzīvos un Sariuss tāpat. Nu jau viņš praktiski bija vienpadsmitnieks.
21
Tumsas katedrāle, nodomā Sariuss, stāvēdams pretī Vēstnesim. Viņi atrodas milzīgā telpā ar gari izstieptiem un augšgalā smailās arkās izliektiem logiem, caur kuriem neiespīd saule, kaut arī izskatās, ka stiklus izgaismo blāva gaisma. Starp logiem stāv divas reizes par Sariusu lielākas akmens statujas ar dēmonu sejām un eņģeļu spārniem un blenž tukšumā.
Vēstnesis sēž kokgrebumiem bagātīgi rotātā krēslā, gandrīz tronī. Aiz tā kaut kas vīd vēl tumšāks nekā tumsa visapkārt: plaisa zemē vai bezdibenis no savas vietas Sariuss to nevar īsti labi saskatīt.
Vēstnesis ir sakrampējis garos pirkstus zem zoda un klusējot uzlūko Sariusu. Visapkārt svečturos deg simtiem pelēku sveču.
"Tev bija dots uzdevums," saka Vēstnesis.
"Jā."
"Vai to paveici?"
"Jā."
Vēstnesis atgāžas atpakaļ krēslā un pārliek kāju pāri kājai.
"Izstāsti!"
Sariuss runā īsi, tomēr neizlaiž nevienu būtisku detaļu. Viņš stāsta, kā atradis tabletes, meklējis termosu un beidzot tabletes iebēris termosā.