"Vai visas?" Vēstnesis grib zināt.
"Jā."
"Labi. Ko tu izdarīji ar tukšo pudelīti?"
"Izmetu. Miskastē pie metrostacijas."
"Labi."
Atkal klusums. Iešņākdamās izdziest svece, un gaisā kāpj tieva dūmu strūkliņa, izveidodama miroņgalvas siluetu. Vēstnesis paliecas uz priekšu, un dzeltenās acis iekrāsojas sarkanas.
"Paskaidro man vienu lietu!"
Kāds es biju muļķis, viņš visu zina, visu…
"Viens no maniem spiegiem atrada pudelīti. Tā bija pilna."
Sariusam kļūst karsti, panika. Skaidrojumu, ātri…
"Varbūt spiegs atrada kādu citu pudelīti."
"Tu melo. Citi spiegi ziņo, ka Vatsons ir pie vislabākās veselības un joprojām esot skolā."
"Varbūt viņš vēl nav dzēris tēju," Sariuss steidzīgi piedāvā gluži pieņemamu versiju, "vai arī ir to izlējis, jo zāles dzērienu bija padarījušas rūgtu."
"Tu melo. Es vairs neredzu tev pielietojumu."
"Nē, mirklīti! Tā nav taisnība!"
Sariuss izmisīgi meklē argumentus, ar kuriem pārliecināt Vēstnesi. Niks taču bija tik izmanīgs, neviens nevar pierādīt, ka viņš nobijās.
"Es visu izdarīju, kā bija runāts. Nav mana vaina, ja Vatsona kungs nedzer tēju. Es…"
"Neizlēmīgo, lēnīgo, bailīgo un morāles sludinātāju pakalpojumi manam kungam nav nepieciešami. Tādi neder Ortolana iznīcināšanai. Dzīvo vesels!"
Dzīvo vesels?
Vēstnesis pamāj. No savām vietām logu starpās atdalās divi akmens dēmoni un izpleš spārnus.
"Nē, pagaidiet! Tā ir kļūda!" sauc Sariuss. "Nav godīgi! Es visu izdarīju pareizi!"
Dēmoni ar nagainajām ķetnām sagrābj Sariusu aiz pleciem un paceļ gaisā. Viņš pretojas, cik spēj, kustas un lokās ciešajā akmens milžu tvērienā. Kāpēc Vēstnesis tā rīkojas? Līdz šim viņš Sariusam vienmēr palīdzēja… Un nu tikai šīs vienas reizes dēļ, tikai šī viena uzdevuma dēļ…
"Pagaidiet taču, tas ir pārpratums! Es mēģināšu vēlreiz," Sariuss sauc. "Šoreiz viss sanāks, es apsolu!"
Vēstnesis uzmauc kapuci dziļi pār acim.
"Par Erebos tu nevienam nestāstīsi. Pret mums tu nevērsisies Pārējos karotājus liksi mierā. Mūsu ienaidnieku pusē tu nepāriesi, vai arī tu to ļoti nožēlosi."
"Lūdzu, izbeidziet! Es taču visu ievēroju, šoreiz es visu izdarīšu pareizi!"
Dēmoni aiznes Sariusu līdz aizai, kas vīd aiz Vēstneša troņa. Aiza ir viņa nāve, tas Sariusam ir skaidrs. Viņš no visa spēka mēģina atbrīvoties no briesmoņu grābiena, bet velti.
"Niks Denmors. NiksDenmors. Niks. Denmors," klusi atbalsojas cauri katedrālei.
Tad tie Sariusu palaiž vaļā. Kritienā dzied gaiss, un viņam šķiet, ka joprojām dzird savu vārdu. Viņš krīt dziļāk un dziļāk. Vēl mazliet ir manāma gaisma, un tajā var saskatīt viņa bailēs ieplesto roku siluetus.
Atsitiens. īsi, spalgi un skaļāk nekā citreiz ieskanas ievainojuma skaņa.
Pēc tam klusums. Melnums. Beigas.
Niks dauzīja tastatūru, sita peli. Mauca pa ekrānu, datoru un galdu. Sariuss nebija beigts! Viņš nedrīkstēja būt beigts!
Okay, pavisam mierīgi, lēnām. Vispirms jāizslēdz dators. Pēcāk jāieslēdz. Nezaudējot pacietību, jāskatās, kā tas iedarbojas. Jāapsmadzeņo.
Kurš viņu varēja nodot? Kurš izmakšķerēja to nolādēto zāļu pudelīti no misenes? Niks nevienu nebija manījis un nebija jau arī pievērsis uzmanību tam, vai kāds viņam sekoja ārpus skolas.
Es esmu idiņš! Kāds no spēlētājiem bija gājis viņam pa pēdām. Balvā droši vien saņēma kaudzi naudas vai papildu līmeni.
Un tomēr! Vēstnesis nevarēja pierādīt, ka Niks atteicies izpildīt uzdevumu. Viņš taču to nevarēja izsviest bez jebkādiem pierādījumiem! Vēl ne diena nebija pagājusi, kopš Vēstnesis Sariusu bija nosaucis par Iekšējā apļa kandidātu.
ŠI doma sāpēja. Rit jānotiek Arēnas cīņām! Viņš gribēja, viņam vajadzēja tur būt. Viņam arī viss izdotos. Vajadzēja tikai rast iespēju parunāt ar Vēstnesi un noskaidrot pārpratumu.
Niks atcerējās Gregu. Vēl viens pārpratums. Bet ar mani jau nekāda pārpratuma nebija.
Viņš nebija Gregs. Viņš neļaus sevi tik vienkārši izmest. Noteikti bija jābūt kādam atpakaļceļam. Noteikti. Nikam tikai vajadzēja otru iespēju. Vajadzēja tikt atpakaļ spēlē.
Viņš nepacietīgi ar pirkstu kauliņiem klaudzināja pa rakstāmgalda virsmu. Kāpēc dators tik lēni ieslēdzās?
Pieņemsim, ka Vēstnesis viņam vēlreiz dotu to pašu uzdevumu. Vai šoreiz viņš to paveiktu? Vai noindētu Vatsona kungu? Vai viņš nožēloja, ka nebija izmantojis iespēju?
Jā, nolādēts. Jā! Kas gan bija Vatsona kungs salīdzinājumā ar Sariusu?
Niks aizvēra acis. Gan jau nekas slikts nenotiktu. Vatsons nogaršotu savu tēju, saprastu, ka tā kļuvusi pretīga, un izspļautu. Un? Kas tur liels? Droši vien tas jau ari bija Vēstneša īstais mērķis: ja visas tabletes tējā izšķlstu, tā kļūtu nebaudāma. Viss pilnīgi nevainīgi. Bet Niku, lūk, bija mākušas bažas.
Beidzot dators ieslēdzās; tur jau tas bija ierastais desktopa paziņojums. Niks ar automātisku kustību bīdīja peles kursoru uz Erebos ikonas pusi. Pareizāk sakot, uz vietu, kur tai bija jāatrodas. Sarkanais E bija pazudis.
Fuck. Niks drudžaini izņēma no ap vāka Erebos DVD un ievietoja iekārtā. Parādījās instalācijas logs. Nu re! Perfekti! Instalēt!
Instalēšana ieilga tāpat kā pirmajā reizē. Nekas, nekas, viņš bija pacietīgs.
Tā. Tagad. Kur tad ikona?
Nebija. Tāpat kā nekur nebija atrodama nupat instalētā programma. Viņš pārmeklēja visu cieto disku. Divas, trīs reizes. Nekā. Instalēt vēlreiz.
Paga, varbūt disks vispirms jānokopē? Tā taču bija jārīkojas, nododot spēli tālāk.
Viņš kopēja un instalēja divas trīs reizes. Pa vidu izmisis pair. reižu ieblieza pa datoru. Viņš izmēģināja instalēt spēli visneiedomājamākās variācijās vēl septiņas reizes. Bez rezultātiem. Turklāt viņš skaidri zināja, ka rezultātu nebūs, tomēr nespēja pārtraukt. Jo pārtraukšana nozīmētu beigas. Tad viss patiešām būtu beidzies. Viņš aizturēja acīs sariesušās asaras. Sariuss bija daļa no viņa, neviens nedrīkstēja tāpat vien savākt viņa daļu. Vēlreiz: instalēt! Un vēlreiz!
Pēc vairāk nekā trim stundām Niks padevās. Viņš visu bija sadirsis. Viņš bija upurējis Sariusu kāda aptaurēta angļu valodas skolotāja dēļ. Tāda tipa dēļ, kuram piemita iekšēja vajadzība jaukties citu darīšanās. Patiesībā viņam tīri labi būtu noderējis viens brīdinājuma šāviens ar kuģa lielgabalu. Taču Niks bija bijis pārāk gļēvs.
Miris gļēvulības dēļ?
Doma par paša kapakmeni lika sākt ritēt asarām. Vai tajā tiešām būs iekalts vārds "gļēvulība"? Vai "nepaklausība"? "Neizlēmība"?
Nu viņš pat to vairs nevarēs noskaidrot.
"Lazanju, Nikij?" Mammas roka, iemaukta lielā virtuves cimdā, balansēja alumīnija paplāti. No tās smaržoja pēc siera un itāļu garšvielām, bet Nikam nebija apetītes.
"Jā, labprāt. Tikai ne pārāk daudz," viņš tomēr teica. Vēstnesis taču bija licis uzvesties neuzkrītoši. Paga! Uz viņu tas vairs neattiecās. Niks atbalstīja galvu rokās. Acis kaisa.
"Vai ar tevi viss kārtībā?"
"Protams, es tikai esmu mazliet noguris."
"Tas droši vien laikapstākļu dēļ. Šodien, sēžot zem ilgviļņiem, man Brikeres kundze gandrīz aizmiga…"
Viņš ļāva mammai stāstīt, reizēm pasmaidīja un divas reizes pat pasmējās kopā ar viņu, kaut arī jau sen bija pazaudējis sarunas pavedienu.
Pēc tam kad pirmīt bija beidzis raudāt, Nikam bija radusies jauna ideja: spēli droši vien varēja instalēt uz kāda cita datora. Varētu reģistrēties no jauna, tikai diemžēl ne vairs kā Sariuss. Vai viņš to gribēja? Tas tomēr bija labāk nekā nekas, vai ne?