Velns un elle, viņš bija aizmirsis, ka pirms tam jānosauc savs istais vārds. Iepriekšējā reizē spēle neļāva sevi apmuļķot. Eh, vienalga, jebkurā gadījumā šis variants jāizmēģina. Tad Vēstnesis redzētu, ka Niks Denmors šo lietu ņem nopietni. Un sauks viņu atpakaļ.
Sariuss stāv arēnas vidū, viņam ap kaklu sarkans riņķis. Tikai tas nav veidots no rubīniem, bet no uguns.
Publika gavilē šoreiz tajā ir tikai zirnekļu cilvēki, kuru rausteklīgās kājas aug tieši no galvas. Sariuss pagriežas. Viņam līdzās stāv LordNick, un tā miesu ir caurdūris šķēps.
"Un kas par to?" viņš saka un parausta plecus.
Šķēps pārvēršas par čūsku, kas caur brūci ielokās LordNick ķermenī kā alā. Ievainojums sadzīst. Burvestība.
Sariuss meklē Sapujapu, taču tas ir kā zemē iekritis. Toties tur ir Lelants. Viņš savelk muļķīgu grimasi un parāda Sariusam vidējo pirkstu. Lelantam aiz jostas aizbāzts termoss.
"Cīnieties!" nokliedz lielais Bolacis. Viņš ar zizli uzsit pa zemi, un tajā atveras aiza.
Tikai ne vēlreiz, domā Sariuss, tagad, kad nupat esmu ticis atpakaļ. Viņš paskatās uz augšu, gaisā riņķo zelta piekūns un tam līdzās divi akmens dēmoni tie nedrīkst viņu pamanīt.
Aiza zemē kļūst arvien platāka. Daži tajā ielec labprātīgi, bet Sariuss negrib nav jau traks. Viņš kāpjas atpakaļ, bet drīz jau caurums ir izpleties arēnas lielumā. Lai no tā aizbēgtu, Sariusam jārāpjas pāri nožogojumam uz skatītāju tribīnēm, bet tur ir zirnekļu cilvēki, kuri jau snaiksta pēc viņa rokas, it kā Sariuss būtu tiem paredzēts gards kumoss…
Viņš atkal krīt, krīt nebeidzami. Nekas, Sariuss nodomā, tagad es vismaz zinu, kā tikt atpakaļ.
Modinātāja zvans vienā rāvienā pārtrauca kritienu, un pirmajā mirklī viņš jutās absolūti laimīgs, jo bija atgriezies Erebos pasaulē. Taču jau nākamajā brīdī realitāte atguva sev pienākošos vietu Nika galvā, un viņš, ieracis seju spilvenā, mēģināja ielavīties atpakaļ sapnī.
Vai tas bija rakstīts sejā? Nikam šķita, ka, skolā ieejot, visi skatījās tikai uz viņu. Kolins, kā šķita, izsmējīgi nopētīja, savukārt Rašids viņam lūkojās cauri kā tukšam gaisam.
Šie nepalīdzēs, tas Nikam bija skaidrs. Viņam vajadzēja tādu kā Gregs. Tādu, kurš jau bija pārdzīvojis kritienu aizā un nu meklēja atpakaļceļu uz Erebos.
Pirmajā izdevīgajā bridi, kad viņus neviens nenovēroja, Niks mēģināja uzrunāt Gregu tāpēc viņam bija nācies Gregam sekot līdz pat tualetei.
"Vai drīkstu tev ātri kaut ko pajautāt?"
Gregs neveikli paraustīja plecus. Rētas sejā bija kļuvušas tumšākas, un ap kreisās rokas locītavu viņš joprojām valkāja apsēju.
"Ja ļoti gribas…"
"Vai tev ir izdevies atrast… atrisinājumu savai problēmai?"
Sākumā Gregs savilka pieri grumbās, bet tad atplauka smaidā. Acīmredzot Nikam varēja viegli redzēt cauri.
"Ko tu neteiksi! Arī tevi viņi būs izsvieduši. Jā, Denmor, re, kā nepaveicās. Es neatklātu tev tik izpalīdzīgam, kāds biji pret mani, kā tikt atpakaļ, pat tad, ja to zinātu." To pateicis, Gregs aizcirta tualetes durvis Nikam deguna priekšā.
Okay, vēršanās pie Grega laikam nebija pati veiksmīgākā doma. Par kuru vēl bija skaidri zināms, ka viņš bija izlidojis? Ne par vienu. Vai kāds izskatījās īpaši depresīvs un noslēdzies? Niks iedomājās Helēnu. Pēdējā laikā Helēna tikai nekustīgi blenza vienā punktā un runāja vēl mazāk nekā citkārt. Niks varētu pajautāt Helēnai, kaut arī viņš tai ne īpaši patika. Patiesībā viņai neviens īpaši nepatika.
Nu un tad? Sliktākajā gadījumā Helēna viņam norādītu uz paša stulbumu un verbāli iespertu pa pakaļu. To Nīks spētu pieciest. Nebija laika būt izvēlīgam. Jo ilgāk Sariuss būs miris, jo grūtāk būs viņu vēlāk reanimēt dzīvei. Niks juta, ka tas vēl bija iespējams. Varbūt Sariuss vēl nemaz nebija nonācis kapsētā? Tad viņu varētu dabūt atpakaļ un vienkārši likt darboties tālāk. Vajadzēja tikai pārliecināt Vēstnesi. Kaut kādā veidā.
Helēnu Niks atrada nākamajā brīvstundā. Viņa sēdēja skolas pagalmā zem liepas un virpināja pirkstos dzeltenu sirds formas lapu. Helēna izskatījās neparasti miermīlīga, un Niks vilcinājās iztraucēt šo mieru. Bet ko nu tur daudz, viņš taču taisījās būt jauks.
Niks apsēdās viņai līdzās uz sola: "Helēn?"
Meitene nepakustējās, tikai savilka mutes kaktiņu, it kā galvā būtu iešāvusies kāda nepatīkama doma.
"Es gribētu tev ko vaicāt. Tu… tu taču arī spēlēji, vai ne?"
"Izgaisti!"
"Es tikai tāpēc…" Viņš taustījās pēc īstajiem vārdiem. "Nu, man ir problēma. Es vairs netieku iekšā un iedomājos, varbūt tu man varētu palīdzēt?"
Helēna ar rādītājpirkstu pārvilka pāri liepas lapas robainajai maliņai.
"Man šķita," Niks uzmanīgi turpināja, "ka arī tu jau esi bijusi līdzīgā situācijā. Tāpēc…"
Helēna pagrieza galvu pret Niku. Zem acīm viņai bija tumšas ēnas, pašas acis sarkanu dzīsliņu tīklotas. Visu nakti spēlēts, nodomāja Niks. Viņa ir iekšā. Bet joprojām vai arī jau atkal?
"Kas pagājis, pagājis," Helēna teica un aizmeta lapu. "Liec mani labāk mierā."
"Bet man vajadzīga palīdzība."
Izskatījās, ka tas viņai šķita jocīgi: "Kas tev liek domāt, ka es tev palīdzēšu?"
Tas, ka es vienmēr pret tevi esmu izturējies mazlietjaukāk nekā pārējie.
"Tāpat vien. Būs jau labi," viņš atbildēja. Taču nekas nebija labi. Pēc dažām stundām bija jāsākas Arēnas cīņām, un viņš vairāk nekā visi citi gribēja tajās piedalīties.
Angļu valodā viņš sēdēja un hipnotizēja termosu uz skolotāja galda. Šodien Vatsons to bija paņēmis līdzi uz stundu, kā izsmiedams Niku. Šad un tad viņš tēju ielēja trauciņā un padzērās. Nikam tikai pamazām pielēca, ka tā skolotājs ir darījis vienmēr.
Emīlija sēdēja pa diagonāli no viņa. Šodien viņas mati nebija saņemti zirgastē, un, kaut arī vienai daļai Nika meitene, kā vienmēr, šķita brīnumskaista, otru dalu nodarbināja kas cits. Viņa vēl varēja dabūt spēli. Viņa vēl nebija izgāzusi savu iespēju. Lielais piedzīvojums viņai vēl bija priekšā.
Emīlija laikam bija sajutusi Nika skatienu, jo pagriezās pret viņu un uzsmaidīja. Viņš saspringti pasmaidīja pretī. Vai viņa jau zināja par izgāšanos? Džeimijs arī šodien bija uzlūkojis Niku neierasti draudzīgi vai viņi zināja? Vai viņi varēja to zināt?
Pusdienas pārtraukumā Niks piezvanīja brālim, bet tas atsaucās tikai pēc desmitā signāla.
"Piedod, brāļuk, man tieši tagad ir klients. Kas ir?"
"Fin, vai varu aizņemties tavu veco klēpjdatoru? Tikai uz pāris nedēļām."
"Kāpēc? Tavējais ir saplīsis?"
"Nē, bet man šobrīd loti vajag otru datoru. Lūdzu!"
"Nu zini, Bekija nepriecāsies. Viņa to reizēm izmanto, kad taisa skices. Bet labi, tu to dabūsi."
"Paldies," Niks atviegloti noteica. "Vai varu šovakar aiziet pakaļ?"
"Oi, tu nepagūsi," Fins atbildēja. "Mēs jau trijos taisām ciet veikalu un braucam uz Griniču pie draugiem. Varbūt rīt?"
Nē, arēna ir šodien, Nīks izmisis nodomāja.
"Okay. Rīt. Uz tikšanos!"
Atlikušo skolas dienu Niks aizvadīja pārdomās un ar sajūtu, ka laiks iztek caur pirkstiem. Kaut kas bija jādara. Bija jārod risinājums.
Mājupcejā viņam līdzās velosipēdu nobremzēja Džeimijs.
"Kas lēcies? Izskaties galīgi nost. Kaut kas nopietns gadījies, vai jau atkal tas Erebos?"
Niks apspieda vēlmi iemaukt Džeimijam pa seju.
"Man šķita, ka tu Erebos uztver tik nopietni, ka pat esi pieteicis spēlei karu," viņš teica. Ja reiz Džeimijs meklēja strīdu, viņš to dabūs. Pat ļoti labprāt. Nikam steidzami vajadzēja kādu, pār ko izgāzt dusmas un izmisumu.