"H ir. Taču nopietni es uztveru nevis pašu spēli, bet tās ietekmi." Džeimijs kā senāk ripināja divriteni lidzās Nikam. It kā viņiem pa vidu nebūtu nostājusies vesela pasaule.
"Kā klājas Ērikam?" Niks pajautāja un cerēja atbildē dzirdēt vārdu "slikti".
"Var iztikt. Viņš mēģina pielauzt Aišu aprunāties, taču šī ne par ko. Negrib runāt arī ar psihologu, neko negrib. Tomēr turpina palikt pie saviem apvainojumiem. Tā ka Ērikam neiet viegli." Džeimijs sāniski palūkojās uz Niku.
"Par laimi, viņam ir patiešām lieliska draudzene, kas par Ēriku stāv kā mūris. Es nesen ar viņu iepazinos, studē ekonomiku. Ļoti jauka. Ari tev viņa patiktu."
Draudzene. Studente.
Likās, ka kuņģī gailētu nokaitēts akmens. Niks noklepojās, bet akmens palika, kur bijis. Tad jau Vēstnesim nebija grūti dot tik nopietnus solījumus.
Taču kāpēc bija vajadzīga visa tā ķeza ar Aišu? Kā piedeva? Lai pārliecinātu Niku? Vai arī Aiša bija Ērika "tablete tējā"?
Pie pēdējās domas Niks īsi iesmējās, ko Džeimijs nekavējoties interpretēja nepareizi.
"Man jau likās, ka tas tevi iepriecinās. Viņu sauc Dana, un viņa mums palīdz aktivitātēs pret spēli. Gatavo informatīvos materiālus vecākiem un tamlīdzīgi. Es to visu tev būtu varējis pastāstīt jau sen, ja vien tu būtu manī kaut pāris minūšu ieklausījies kā normāls cilvēks."
Šobrīd Niks nespēja paciest kritiku. "Kā normāls, ja? Kuram no mums te ir sekošanas mānija? Kāds vēl normāls?"
Un nu jau bija klāt ieeja metro. Niks noskrēja pa kāpnēm pat ne atvadījies, ne atskatījies.
Informatīvie materiāli vecākiem! Džeimijam bija paveicies, ka viņš to bija pateicis tikai Nikam. Aktīvs spēlētājs šo ziņu nekavētos iebarot Vēstnesim.
Desmit vakarā. Niks gulēja gultā, salicis rokas zem galvas. Viņš bija pavadījis vēl divas stundas, cenšoties atrast pieeju spēlei, bija divas reizes nokopējis DVD un trīs reizes instalējis. Nekas nemainījās.
Niks aizvēra acis. Tagad visiem jau vajadzēja būt arēnas icks pusē, katrai sugai savā telpā, barbari, vampīri, kaķcilvēki, tumsas elfi…
Tūlīt viņus aicinās iekšā, publika uzgavilēs, ceremonijmeistars izsauks pirmos vārdus. Un Sariusa starp viņiem nebūs.
Vai Drizzel izaicinās Blackspell? Kurš uzvarēs? Vai kāds atkal mirs tāpat kā Xohoo? Viņš to vairs neuzzinās, un tas bija draņķīgi.
Žēl, ka Niks nezināja, kurš bija Xohoo. Viņš labprāt ar to aprunātos. Niks jutās vientuļš kā vēl nekad.
Šajā naktī Niks negulēja labi. Viņš ilgojās vismaz sapnī atkal būt Sariuss, taču, jo vairāk pēc tā tiecās, jo mazāk nāca miegs.
22
Nākamās dienas rīts burtiski staroja zeltā, it kā reālā pasaule ar visu, ko vien varēja piedāvāt rudens, gribētu atvilināt Niku atpakaļ pie sevis, taču Nīks drīzāk jutās provocēts, nevis aicināts. Šodien viņa omai labāk atbilstu migla un lietus vai vismaz tumsa. Un tomēr šopēcpusdien viņš dabūs no Fina veco laptopu, no jauna instalēs spēli un tad jau skatīsies tālāk. Sliktākajā gadījumā būs jāsāk pavisam no jauna. Šoreiz varbūt kā vampīram. Vai barbaram.
Niks visu dienu snauduļoja. Kāda laime, ka bija piektdiena. Nedēļas nogalē viņš varētu izveidot savu jauno čaru un padzenāt pa līmeņiem. Jātiek vismaz līdz ceturtajam zināma pieredze tomēr bija uzkrāta.
Pēdējā stunda bija beigusies, un Niks lika somā savas mantas. Viņš steidzās. Fina veikals atradās šķērsām pāri visai pilsētai, tātad tas nebūs ātri. Turklāt piektdienās metro bija vēl pilnāks nekā parasti.
Taču, tikko viņš iznāca no skolas, jau atkal uzkūlās Džeimijs.
"Viņi saka, ka tu vairs nespēlē. Vai taisnība?"
"Kas saka?"
"Vai nav vienalga?"
"Man nav."
Niks redzēja, ka Džeimijs priecājās, un Niks gribēja viņam sadot pa purnu. Protams, tas nebija godīgi, bet arī pret Niku neviens neizturējās godīgi. Un, ja Džeimijs priecājās par to, kas tik ļoti sarūgtināja Niku, tad… tad…
"Esmu apsolījis neteikt, kas man to izstāstīja. Taču, ja tā ir taisnība, Nik, es tik ļoti priecātos! Tu pat nenojaut, cik ļoti biji mainījies pēdējo nedēļu laikā. Ko es gribu teikt mēs taču esam labākie čomi!"
Tas bija kā vērsim sarkana lupata.
"Kas mēs esam? Kas? Tu nemitīgi bāzies manās darīšana , un tagad jūties kā ballītes karalis, jo esi pārlaimīgs par to, ka man k.mi kas ir nogājis greizi, ja vien kāds tevi ar šo ziņu nav apčakarējis!"
Džeimijs izskatījās apjucis.
"Tu pārprati…"
"Es? Ne jau es pārpratu! Tu esi apvainojies, jo esmu aizrāvies ar to, kas tevi neinteresē! It kā es tev būtu aizliedzis piedalīties!"
No Džeimija sejas bija pazudusi krāsa. "Tu runā pilnīgu sviestu, Nik! Es priecājos par to, ka esi ticis laukā no patiešām draņķīgas un bīstamas lietas."
"Jā, jā, jā, Džeimijs visu pārzina! Džeimijs ir tik gudrs, Džeimijs visu par visu zina, ja? Un Niks ir pārāk stulbs, lai to saprastu! Ej dirst! Vācies!"
Vairs neteicis ne vārda, Džeimijs pagriezās un piegāja pie sava velosipēda.
Niks noskatījās pakaļ, dusmīgs, ka vairs nevarēja turpināt savu niknuma izvirdumu, un reizē aizvainots, ka… ka… viņš nemaz īsti nezināja, kāpēc. Vai tāpēc, ka Džeimijs nebija viņa pusē?
Niks dziļi nopūtās un devās uz metro, ar acu kaktiņu vērodams Džeimiju, kurš acīmredzami arī bija diezgan nikns: viņš, cik vien ātri spēdams, mina pedāļus un kā bulta aiztraucās garām Nikam lejup pa ielu.
Niks turpināja ceļu pretējā virzienā, pat nepagodinādams Džeimiju ar skatienu. Viņš tūlīt būs pie Fina, savāks laptopu un savedīs kārtībā visas lietas. Sākumā Niks nepievērsa uzmanību blīkšķim, kā ari signāliem. Tikai tad, kad automašīnas viņam līdzās sāka apstāties un viens šoferis izkāpa, Niks saprata, ka kaut kas nav tā, kā nākas. Viņš pagriezās.
Sastrēgums sniedzās no krustojuma, kas atradās kādus trīssimt metrus aiz skolas, līdz metrostacijai, kuru Niks jau gandrīz bija sasniedzis.
"Tur laikam noticis kāds negadījums," minēja izkāpušais autovadītājs.
Niks nesaprata, kā viņš to varēja zināt. Viņā piepeši viss sastinga ledū. Pašam nemanot, Niks sāka skriet. Soma noslīdēja no pleca un nokrita uz ietves. Viņš traucās turp un redzēja tikai ielu, krustojumu, cilvēkus, kas bija sastājušies visapkārt.
"…vispār nebremzēja."
"Luksoforā taču dega sarkanā gaisma!"
"…es nesaprotu."
"Ārprāts, kas tik nenotiek…"
"Labāk neskaties uz to pusi, Debij!"
Niks skrējienā izgrūstīja dažus cilvēkus, kuri pieturā gaidīja autobusu, ar plecu atsitās pret laternas stabu, brāzās tālāk, kā caur vati saklausīdams apjukušas balsis, viņa paša elpa skanēja pāri visam, pat tuvojošās ātrās palīdzības automašīnas signālam.
Tur jau bija krustojums. Tur arī divritenis. Un tur, ak Dievs, tur bija…
"Džeimij!"
Niks spiedās cauri pūlim, viņam bija jātiek cauri pie Džeimija, jānoliek pareizi viņa kāja…
"Džeimij!"
Tik daudz asiņu. Pēkšņi Nika ķermenis padevās, viņš noslīga uz ceļiem līdzās draugam. Džeimij…
"Ej malā, puika! Tūlīt piebrauks ātrie."
"Bet…" Nikam no krūtīm lauzās vien aprautas elsas. "Bet…"
"Šobrīd tu neko nevari palīdzēt. Neaiztiec! Aizvediet kāds taču to puiku!"
Rokas viņam uz pleca. Tās jānopurina nost. Rokas, kas viņu velk augšā un liek piecelties.
Jātiek vaļā. Jākaujas. Jākliedz.
Atrās palīdzības mašīna. Zili ziboša gaisma, neondzeltenas jakas.