"Vāja elpa."
Nestuves.
"Lūdzu… lūdzu, viņš nedrīkst mirt!"
"Manuprāt, arī tam tur vajag palīdzību, viņš ir šokā."
"Lūdzu!"
Gaudošana. Tās skan no ātrās palīdzības mašīnas, un nu jau la skan Nikā. Lūdzu!
Rokas uz viņa pleciem. Nopurināt.
Glāsts viņa matos. Skats augšup. Emīlija.
Viņi tam deva dzert, un viņš norija. Emīlija sēdēja līdzās Nikam, viņas roka, saņemot dzēriena pudeli, viegli trīcēja. Niks vairākkārt mēģināja meitenei kaut ko pajautāt, taču no rīkles atskanēja vien sausas, krampjainas elsas.
Niks saliecās tā, ka galva skāra ceļus, dzirdēja sevi kunkstam, juta Emīlijas roku ap pleciem. Viņa neko neteica, tikai maigi spieda Niku sev klāt.
Viņa to nedarītu, ja zinātu patiesību.
Kad Niks beidzot atkal sāka uztvert apkārtni, ieinteresētie skatītāji jau bija izklīduši. Viņam blakus sēdēja vienīgi Emīlija. Sakopojis visus atlikušos spēkus, Niks viņai uzsmaidīja.
Vienīgais, ko viņš šobrīd juta, bija vaina. Niks bija saniknojis Džeimiju, tāpēc Džeimijs krustojumā nebija nobremzējis. Niks ienīda sevi.
Viņš negribēja iet uz mājām. Doma, ka būs tur jāsēž un jāgaida, šķita šausminoša. Taču arī šeit palikt viņš nevarēja. Vilinoša šķita vienīgi iespēja ieskriet ar pieri sienā.
"Man ir tavas mantas. Es ceru, ka te ir viss."
No kurienes te piepeši bija uzradies Adrians? Viņš sniedza Nikam nosmērēto somu. Niks raudzījās uz to ar neko nesaprotošu skatienu. Viņš negribēja somu. Viņš negribēja dzert. Vienīgais, ko viņš gribēja: pagriezt laiku atpakaļ un vēlreiz runāt ar Džeimiju. Neļaut viņam braukt ar riteni. Nebūt tādam nolādētam pakaļai.
"Paldies," Emīlija atbildēja Nika vietā un paņēma no Adriana somu.
"Vai ir zināms, kā ir ar Džeimiju?" viņš čukstēja. "Vai kāds ko teica?"
Niks nespēja ne vārda dabūt pār lūpām. Viņš tikai juta, ka Emīlija viņam līdzās noraidoši pašūpoja galvu.
"Tur ir policija un iztaujā aculieciniekus," Adrians teica. "Ja redzējāt, kā tas notika, viņi noteikti priecāsies par jūsu liecibām."
"Es neredzēju," Niks nočukstēja, "tikai dzirdēju, un tad…" Viņš vairs neko neteica, jo jau atkal acīs desās asaras.
Adrians pamāja ar galvu. Viņa skatiens bija grūti izprotams saprotošs un tajā pašā laikā… lietišķs kā psihologam.
"Arī es neredzēju," klusi teica Emīlija. "Bet, manuprāt, Braina stāvēja turpat līdzās. Tie viņu noteikti vēl nebūs nopratinājuši, jo viņa saņēma nomierinošu injekciju un vēl īsti nav runājama."
Man ir tik bail. Tik bail. Niks paslēpa seju plaukstās un ieurbās ar nagiem dziļi galvas ādā. Sāpes darīja labu, šīs sāpes bija daudz labākas nekā tās otras, ko Niks gandrīz nespēja paciest. Līdz ar labajām sāpēm radās kāda doma.
"Vai kāds zina, kurp viņi aizveda Džeimiju?"
"Manuprāt, uz Vitingtonu," atteica Emīlija. "Šķiet, es dzirdēju pieminam Vitingtonu. Bet varbūt tās ir pilnīgas muļķības."
Ne vārda neteicis, Niks pielēca kājās, sašūpojās, jo sareiba galva, sajuta Emīlijas roku, kas viņu atbalstīja.
"Es braukšu pie Džeimija," viņa balss drīzāk atgādināja aizsmakušu ķērcienu, "man jāzina, kā viņam klājas."
Emīlija pavadīja Nīku. No metro viņi izkāpa Arčvejā. Nikam sala. Ceļš līdz slimnīcai šķita nebeidzami ilgs. Viņš priecājās, ka Emīlija neko nerunāja un neizvaicāja, jo bija vajadzīgs viss spēks, lai liktu soli aiz soļa un tiktu uz priekšu. Katram solim līdzi auga bailes. Viņi ieradīsies slimnīcā, un kāds paziņos, ka Džeimiju diemžēl neizdevās izglābt. Ka viņš nomira jau ātrās palīdzības mašīnā. Nikam pēkšņi šķita, ka vairs nespēj elpot. Viņš palika stāvam pie slimnīcas ieejas stikla fasādes un ar rokām atbalstījās uz ceļiem. Reiba galva.
"Viņš būs aizvests uz uzņemšanu," Emīlija sacīja. "Tā ir tur tālāk."
"Bet izziņas noteikti ir šeit. Es pajautāšu."
Niks iegāja hallē. Ceļš līdz informācijas logam līdzinājās ejai uz ešafotu. Tievā blondīne, kas sniedza izziņas, tūlīt izšķirs Nika turpmāko dzīvi. Šī doma sagrieza otrādi visas iekšas.
"Labdien! Vai šeit ieveda tādu Džeimiju Koksu? No satiksim", negadījuma. Man jāzina, kā viņam klājas, vai saprotat?"
Blondā pieklājīgi uzsmaidīja. "Mēs drīkstam sniegt ziņas lik.ii piederīgajiem. Vai esat Koksa kunga radinieks?"
"Mēs esam draugi." Labākie čomi.
"Tādā gadījumā man žēl, bet nevaru palīdzēt."
Niks drīzāk izvilkās, nevis izgāja no slimnīcas. Lēmums par viņa turpmāko dzīvi ir atlikts. Kā to izturēt? Kā kāds varēja prasīt, lai viņš iztur?
Emīlija aizveda Niku apsēsties nelielā zālienā turpat pie slimnīcas. Zeme bija vēsa un mazliet mitra. Niks novilka jaku, lai viņiem būtu, uz kā sēdēt.
"Es nevaru iet mājās," viņš teica. "Tikai tad, kad zināšu, kas ir ar Džeimiju."
Viņi kādu laiku klusēja un skatījās uz garāmbraucošajām automašīnām.
"Mēs varētu piezvanīt uz skolu," ierosināja Emīlija, "tur noteikti būs lietas kursā."
"Nē, uz skolu ne." Nika kuņģis atkal sarāvās čokurā. "Nez vai vecākiem jau ir paziņots?"
"Noteikti. Viņi būs piezvanījuši. Ja viņš vēl ir dzīvs." Emīlija plūkāja zāles stiebru un saspringti lūkojās autobusu pieturas virzienā pāri ielai. "Personiski ierodas paziņot tikai tad, ja nomirst. Viņi nāk divatā, droši vien vienam tas ir grūti izdarāms. Viņi pajautā, kā tevi sauc, un tad saka, ka ir ļoti žēl…"
Niks mēmi lūkojās Emīlijā. Viņa smaidīja sāpīgu smaidu.
"Mans brālis. Nu jau kādu laiku atpakaļ."
"Vai arī tas bija negadījums?"
Emīlijas seja piepeši kļuva skarba. "Jā. Negadījums. Policija gan apgalvoja, ka pašnāvība, taču tas ir totālākais sviests."
Emīlijas pirkstiem par upuri krita nākamais zāles stiebru kušķis. Niks iekoda sev lūpā. Nezināja, vai drīkst vēl ko vaicāt vai arī labāk paklusēt. Droši vien abējādi bija nepareizi.
"Viņš bija lielisks peldētājs," Emīlija čukstēja, "un nebūtu lēcis ūdenī, lai padarītu sev galu."
Niks aplika roku ap meitenes plecu, nebaidīdamies, ka viņa to varētu atgrūst. Viņi viens otru neatgrūstu. Viņi apkampās. Nevis kā iemīlējušies, bet gan kā divi cilvēki, kuriem vajadzīgs atbalsts.
Tā bija Emīlija, kura pamanija no slimnīcas iznākam Džeimija tēvu. Viņš izskatījās tik nomocīts, ka Niks neuzdrošinājās viņam ko vaicāt. Taču Emīlija gan. Viņa aizsteidzās pakaļ Koksa kungam un viņu apstādināja. Niks redzēja abus sarunājamies, bet nedzirdēja, ko viņi teica. Koksa kungs vairākkārt ar roku slaucīja acis, tad iepleta rokas bezspēcīgā žestā, kas gluži vai apturēja Nika sirdi. Emīlija reizēm māja ar galvu un beigās ilgi un cieši spieda Džeimija tēta roku. Pēc tam viņa atgriezās pie Nika.
"Viņš izdzīvos. Atrās palīdzības mašīnā sirds esot apstājusies un viņu esot vajadzējis reanimēt, taču tagad stāvoklis esot puslīdz stabils, teica Džeimija tētis."
Vārdi "sirds esot apstājusies" lika apmest kūleni ari Nika sirdij. "Stabils, tu saki. Tas labi."
"Nu, pavisam labi nav. Viņi Džeimiju ir ievadījuši mākslīgā komā. Viņš ir ļoti smagi savainots, kreisā kāja vairākās vietās lauzta, gurns ari. Vēl viņam ir ari galvas smadzeņu trauma." Emīlija lūkojās sāņus, garām Nikam. "Var gadīties, ka tas atstās iespaidu. Ja viņš vispār izturēs."
"Kādu iespaidu? Ko tu domā ar vārdu "iespaids"?"
Viņa atglauda matus no pieres. "Var gadīties, ka viņš būs garīgi atpalicis."
Atvieglojuma vilnis, kas uz dažām sekundēm bija uzšūpojis Niku, atkal noplaka. Garīgi atpalicis. Nē. Nekādā gadījumā. Viņš aizgaiņāja šo domu kaut kur pavisam tālu. Tas nenotiks, jo tas nedrīkstēja notikt.