Vējš atnesa vēl kādu skaņu. Sirēnas. Vai tās bija policijas automašīnas? Iespējams. Turklāt tās tuvojās. Ortolana sejā parādījās zināms atvieglojums.
"Lec!" teica Helēna.
"Kā, lūdzu?"
"Tev jālec."
Viņa piegāja tuvāk pie loga, pacēla pistoli un pielika Ortolanam pie krūtīm. "Lec, vai es tevi nošaušu lejā."
Sirēnu skaņas tuvojās. Citplanētietis un meitene Golums uztraukti saskatījās.
"Mums jāvācas projām. Kāds ir izsaucis policiju. Aiziet, ātrāk!"
"Lec lejā, cūka!" teica Helēna aiz savas miroņa maskas.
Šī aina neizdzēšami iespiedās Nika atmiņā. It kā Helēna patiešām būtu pati nāve, kas runā.
"Taviem draugiem ir taisnība. Policija jau ir klāt." Bailes padarīja Ortolana balsi spiedzīgu. "Viņi tevi noķers slepkavības vietā. Vai tu to saproti? Ja šausi, tu būsi slepkava un visu mūžu sēdēsi cietumā." Viņš nespēja novērst acis no pistoles. Helēna stāvēja viņam tik tuvu, ka, nospiežot gaili, noteikti trāpītu, un viņš nogāztos lejā miris vai dzīvs. Ortolana runāšanai tagad bija dzīvības cena.
Viņa vārdi nekavējoties iedarbojās uz vienu no pieciem maskotajiem. Scream čalis soli pa solim bija virzījies uz durvju pusi un nu metās projām. Izskatījās, ka viņa pēdās labprāt sekotu arī Citplanētietis un meitene Golums. Viņi vairs tikai pa pusei uzmanīja abas cilvēku grupiņas vienu, kas gulēja uz grīdas, un otru, kas stāvēja pie durvīm.
Viktors to laikam bija pamanījis. "Ejiet vien mierīgi prom," viņš tos uzmundrināja. "Un zināt ko? Es atklāšu vienu noslēpumu spēle ir beigusies. Ir pilnīgi vienalga, ko jūs darīsiet, Vēstnesis jums neatmaksās. Tiesa gan jums varētu piespriest sodu. Erebos ir beidzies, tas ir…"
"Aizver muti! Tu pats nesaproti, ko runā!" kliedza Helēna. Viņas pistole uz mirkli pavērsās pret Viktoru; tikai tik ilgi, līdz meitene atcerējās par savu patieso uzdevumu un atkal nomērķēja uz Ortolanu. "Lec!" viņa uzkliedza un spēra vēl vienu soli sava upura virzienā.
Izskatījās, ka Ortolans tūlīt paklausīs. Viņš palūkojās lejā, kā nomērīdams attālumu vai novērtēdams savas iespējas sasniegt stingru pamatu zem kājām. Tad starp Helēnu un logu nostājās Adrians.
Viktors un Niks reizē metās turp un reizē arī piebremzēja, jo Helēnai bija jāsaglabā miers, tagad nu gan viņa nedrīkstēja izšaut.
"Ej nost, Adrian," Niks aicināja.
Adrians pat nepakustējās. Niks manīja, ka Helēna sāka nervozēt, snaikstījās no vienas puses uz otru, lai nepazaudētu no redzesloka Ortolanu. Taču pistoli viņa nenolaida.
"Tu nešausi uz Adrianu, vai ne?" Niks jautāja. "Viņam nav nekāda sakara ar šo vājprātu." Niku pārtrauca sirēnas skaņa.
Nu meitene Golums un Citplanētietis laidās lapās. Niks ar acu kaktiņu pamanīja, ka viņi skrēja tā, it kā tikai nupat būtu aptvēruši stāvokļa nopietnību.
"Nē!" Kolins viņiem sauca nopakaļ. "Neatstājiet mani šeit! Ņemiet mani līdzi, lūzeri!" Viņš mēģināja piecelties, sāpēs iebrēcās un sabruka turpat uz grīdas. Velna maska sašķiebās un atsedza viņa tumšo ādu.
"Ortolana kungs, atzīstiet mūsu visu priekšā, ka mēģinājāt manam tēvam nozagt "Dievišķo gaismu". Ja to nedarisiet, es paiešu soli malā."
"Kāpēc neviens tai trakajai neatņem ieroci?" kliedza Ortolans. "Tas taču nemaz nevarētu būt tik grūti!"
Ēkas priekšā nokauca riepas. Pretējās mājas sienā atspīdēja zilas bākugunis.
"Šeit! Es esmu te augšā!" brēca Ortolans. "Šeit! Dabūjiet mani lejā!"
Viņš atkal pagriezās pret vaļējo logu. "Viss, man pietiek, es eju atpakaļ iekšā. Gana šitā vājprāta!"
Adrians pakāpās sāņus, kā tika sacījis, un Helēnas pistoles stobrs atkal bija pavērsts tieši pret Ortolana pieri.
"Nē! Lūdzu!" Viņš, sakņupdams uz stalažām, bīstami sazvārojās, iekliedzās, tomēr atguva līdzsvaru.
"Pasakiet to!" Adrians atkārtoja.
"Kamdēļ gan? Neviena pasaules tiesa šādu atzīšanos neņems vērā! Man draud!"
"Tiesa mani neinteresē. Pasakiet! Mēs abi zinām, ka tā ir taisnība."
Ēkas priekšā valdīja troksnis. Kāds izkliedza komandas. Cirtās mašīnu durvis. Sasietie biroja darbinieki nemierīgi dīdījās uz grīdas. Niks klusībā lūdzās, lai neviens no viņiem tagad nezaudē savaldīšanos, jo Helēnas pacietība bija galā.
No miroņa maskas apakšas gar kaklu straumītē lija sviedri. Niks juta Helēnā pieaugam dusmas, it kā tās būtu viņa paša.
Adrians atkal bija nostājies Ortolana priekšā un lūkojās uz viņu.
"Tavs tēvs bija nolāpīts ģēnijs," iekliedzās Ortolans, "bet viņam nebija ne mazākās jēgas par biznesu. Mēs kopā būtu varējuši kārtīgi sapurināt visu spēļu brandžu, bet viņš visu gribēja darīt viens pats."
"Vai jūs nozagāt viņa programmu?"
"Jā! Jā, pie velna! Un es rīkojos pareizi, vai saproti?"
"Vai jūs viņu šantažējāt? Aplaupījāt? Terorizējāt?"
"Jā, ja vēlies, vari to saukt tā. Bet man nekas neizdevās. Saprati? Es nekur neatradu "Dievišķās gaismas" pilno versiju. Neko tādu, ar ko varētu kaut ko iesākt. Tāpēc vari nomierināties."
Adrians pagriezās. "Helēna, ļauj viņam iet!"
"Nē, es viņam ļauju tikai lēkt! Vācies malā!"
Adrians nekustējās. Helēna pabīdīja sāņus masku. "Man patiešām žēl," viņa teica un iegāza Adrianam ar dūri, aizlidinādama zēnu šķērsām pāri visai telpai līdz pretējai sienai.
Niks un Viktors reaģēja vienlaikus, viņi no aizmugures metās virsū Helēnai. Viktors ar savu svaru spieda meiteni pret gridu, bet Niks tikmēr mēģināja atņemt pistoli.
Helēna pretojās no visa spēka. "Laidiet mani vaļā! Es esmu pēdējais cīnītājs, kas vēl var uzvarēt šo cīņu!"
"Nekādas cīņas nav," elsa Niks, "nav nekāda Vēstneša un uzdevumu. Izbeidz, Helēna, lūdzu!"
"Nodevējs!" viņa kliedza.
Tad Nikam līdzās skaļi nodārdēja. Viņam šķita, ka ir beigts. Nošauts. Pēc tam saprata, ka šāviens bija trāpījis tikai pa sienu, taču pārbīlī viņš bija palaidis meiteni mazliet vaļīgāk. Helēna pagriezās un izšāva uz Ortolanu, kurš tobrīd jau atkal pūlējās ierāpties pa logu atpakaļ savā kabinetā.
Helēna trāpīja viņam sānā. Uz brīdi Ortolans apstājās, it kā būtu kustībā sasalis, pa pusei iekšā, pa pusei ārā, tad sabruka uz aizmuguri.
Niks pamanīja melnu ēnu lēciena traucamies turp un sagrābjam Ortolanu aiz rokas. Viktors. Viņš to ievilka pāri palodzei kabinetā un noguldīja uz grīdas. Asinis krāsoja Ortolana kreklu sarkanu.
"Darīts," zem maskas izdvesa Helēna. "Es zināju, ka viss izdosies."
Niks sāka atgūties no šoka radītās paralīzes, taču pilnībā pārvaldīt savu ķermeni viņš spēja tikai vēl pēc dažiem sirdspukstiem. Niks izrāva Helēnai no rokas ieroci un iedeva Viktoram.
"Ko tagad darīsim? Paskaties, kā viņš asiņo… Mums vajag ātros."
Viens no sasietajiem vīriešiem pacēla roku. "Pārgrieziet līmlenti, tad es parūpēšos par ievainojumu. Ātrāk!"
Niks darīja, ko vīrietis bija licis. Viņš jutās dīvaini, mazliet reiba galva. Šķita, ka tūlīt zaudēs samaņu. "Mums vajag ātros," viņš vēlreiz atkārtoja.
Pēkšņi bija ļoti svarīgi apsēsties. Nika acu priekšā lēkāja melni un balti punkti, turklāt melnie strauji savairojās. Viņš aiztaustījās līdz tuvākajam krēslam, noliecās uz priekšu un pagaidīja, līdz pāriet reibonis.
Kad pacēla galvu, redzēja, ka līdzās sēž Helēna un lūkojas uz savām rokām. Kādam viņu vajadzētu turēt, bet Helēna nemaz necentās aizbēgt.
Soļi kāpnēs. Zumēja arī viens no liftiem. Tūlīt ieradīsies palīdzība, vismaz dažiem. Bet dažiem citiem…
"Helēna?" Niks ierunājās un noņēma meitenei miroņa masku. Parādījās plata, sviedros izmirkuši, bet ļoti apmierināta seja.