"Kas bija cilvēki no Iekšējā apļa?" vakara beigās, kad lielākā daļa jau sāka izklīst, Nikam pajautāja apaļīga, aziātiska izskata meitene.
"Helēna bija BloodVVork," Niks teica. "Šobrīd viņai laikam klājas vissmagāk. Vatsona kungs teica, ka Helēna ir ievietota psihiatriskajā slimnīcā."
"Un Wyrdana? Drizzel?"
Wyrdana īsto vārdu Niks nezināja. Domās viņš meiteni vienmēr sauca par Golumu. Viņa, tāpat kā Scream un Citplanētietis, bija no citas skolas. Viens no viņiem bija mēģinājis Niku pagrūst zem vilciena, bet vairs jau nebija svarīgi, kurš. Šajā ziņā Niks jutās līdzīgi kā Džeimijs ar savu bremžu bojātāju.
"Drizzel, iespējams, bija Kolins. Vai pazīsti viņu? Liels, tumšs basketbolists."
Un reiz arī mans draugs.
34
Tā bija pirmā nedēļas nogale kopš ilga laika, kurā Niks gribēja vienīgi atpūsties. Mieru. Izgulēties. Aiziet ar Emīliju uz kino.
Muļķīgā kārtā Viktoram tā nešķita. Viktoram bija radusies ideja, no kuras tas nespēja atteikties. Viņi pa telefonu strīdējās gandrīz pusstundu.
"Tas ir stulbi."
"Nemaz ne. Tas ir vienīgais pareizais risinājums."
"Tu ar to galīgi piebeigsi Adrianu."
"Nedomāju vis."
Niks meklēja vārdus: "Turklāt tas nefunkcionēs."
"Funkcionēs gan. Es jau notestēju."
"Nu tad dari pats. Es tajā negribu piedalīties."
Ar to Viktors acīmredzot nebija rēķinājies. "Izbeidz, mums visiem tajā vajadzētu piedalīties. Mēs to esam Adrianam parādā, es uzskatu. Emīlija arī teica, ka būs."
Beidzot Niks padevās. Galvenokārt Emīlijas dēļ, ja godīgi. Tomēr labi viņš nejutās.
Viktors bija pārspējis pats sevi. Tika piedāvātas triju veidu tējas trijās dažādās tējkannās, cepumi un picas šķēles. Viņi slaistījās pa dīvānu istabu, ēda un pļāpāja. Emīlija bija apmeklējusi Kolinu slimnīcā, viņam arī būšot jāstājas tiesas priekšā tāpat kā Helēnai un pārējiem Iekšējā apļa dalībniekiem.
"Mūs droši vien aicinās par lieciniekiem," Emīlija teica. "Problēma tāda, ka mēs vairs nespēlējam. Tiesnesim nebūs viegli saprast, kas patiesībā notika."
"Tomēr to viņam var izstāstīt simtiem cilvēku," Niks teica. "Viņi visi to redzēja un piedzīvoja."
"Tikai ne es," klusu piebilda Adrians.
Vēl labāku bridi Viktors nebūtu varējis vēlēties.
"Taisnība. Multipleijeru laiks ir garām. Man ļoti žēl, bet, manuprāt, daudz kas no tā tev nebūtu paticis. Taču ir kaut kas, ko tev vajadzētu redzēt."
Viņš sagrāba Adrianu aiz rokas, izvilka no dīvāna un aizveda uz datoru istabu. Lielākā ekrāna priekšā Viktors bija novietojis savu labāko biroja krēslu.
"Sēdi nost!"
Adriana sejā bija lasāma absolūta neizpratne par notiekošo.
"Sākums joprojām strādā bez problēmām," Viktors teica, pievilka tuvāk ķeblīti un apsēdās līdzās Adrianam.
Niks un Emīlija sekoja viņa piemēram, un nu visi sēdēja puslokā ap Adrianu, it kā gribēdami viņu pasargāt.
Viktors ieslēdza ekrānu.
Meža nora. Debesis blāvs mēness. Noras vidū zemē saritinājies Bezvārdis.
Kā transā Adrians paņēma peli un pagrieza attēlu, lai uz visu palūkotos no citas perspektīvas.
"Es šo vietu zinu. Tas ir netālu no Wye Valley," viņš teica. "Palūk, tur tālāk, tajā kokā, kas žuburojas tuvu zemei, tur mēs vienmēr stumbru žāklēs iespīlējām mugursomas, kad devāmies piknikā."
Adrians veda Bezvārdi uz turieni. Apstājās. Lika tam pietupties un pacelt no zemes kaut ko, kas izskatījās pēc zili lakota koka gabaliņa. Niks redzēja, ka pāri Adriana vaigam noritēja asara.
"Kas tas ir?"
"Mans kabatas nazītis. Es to pazaudēju, kad man bija septiņi gadi. Es pēc tam visu dienu raudāju."
Niks un Emīlija saskatījās. Tas varēja izrādīties smagāk, nekā viņiem bija šķitis. Emīlija uzlika roku Adrianam uz muguras.
Bezvārdis meklēja un atrada celiņu, kas veda projām no meža noras. Tā drīzāk bija zvēru iemīta taka un laiku pa laikam pavisam pagaisa starp kokiem. Taču un Niks to skaidri redzēja Adrians zināja, kurp dodas. Viņš reti apstājās, lai noteiktu atrašanās vietu, toties, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, uzmanīja izturības līmeni. Pēc īsa brīža Bezvārdis atrada mazu avotiņu. Adrians viņu pie tā apstādināja.
"Reiz mēs šeit… Tur viņa ir," Adrians čukstēja. Sākumā Niks nesaprata, par ko viņš runāja, bet tad ieraudzīja tumsā iespīdamies divus punktus un pēc tam pamanīja arī pašu dzīvnieku.
"Vai šajā vietā redzējāt lapsu?"
Adrians pamāja ar galvu. Drīz lapsa taisījās, ka tiek, un pazuda starp krūmiem.
Bezvārdis devās tālāk gar strautu. Vietā, kur trīs akmeņi veidoja ko līdzīgu tiltam, viņš to šķērsoja. Te ceļš veda lejup, un Nikam gribējās Adrianu aizvilkt projām no datora, jo jau bija manāma ugunskura raustīgā liesma.
Mirušais šoreiz nesēdēja un arī liesmās neskatījās. Viņš stāvēja un gaidoši uzlūkoja Bezvārdi.
"Adrian?"
"Tēt," izdvesa Adrians.
Niks redzēja, ka Adriana roka ciešāk satvēra peli. Bezvārdis sašūpojās un apstājās.
"Tu gāji pa mūsu ceļu. Saki, vai tu esi Adrians?"
Adrians uzlika rokas uz taustiņiem.
"Jā, tas esmu es."
Mirušais pasmaidīja. "Tas labi. Es cerēju, ka atnāksi, kad viss būs beidzies."
"Vai mums iziet?" pavaicāja Niks.
Adrians papurināja galvu. Viņš vairākkārt it kā gribēja sākt rakstīt, bet, šķiet, nezināja, kā sākt.
"Kā tev klājas?" viņš beidzot uzrakstīja.
"Mans plāns izgāzās. Ja būtu to piedzīvojis, droši vien ļoti dusmotos."
Adriana lūpas izdvesa skaņu kaut ko pa vidu starp šņukstu un smiekliem.
"Arī es esmu dusmīgs. Uz tevi. Kāpēc tu kaut ko tādu izdarīji?"
"Ko izdarīju?"
Tagad Adriana pirksti gandrīz lidot lidoja pāri taustiņiem.
"Nē, ko gan tu iedomājies? Tu vienkārši aizlaidies! Vai tu vispār saproti, cik tas bija šausmīgi? Mamma dienām ilgi dzīvoja tikai uz antidepresantiem. Viņa tevi atrada. Tu mums pat vēstuli nebiji atstājis. Pilnīgi neko. Kāpēc?"
Pirmo reizi šķita, ka Mirušais vilcinās.
"Es nezināju, ko lai rakstu. Erebos bija gatavs un strādāja perfekti. Es biju radījis kaut ko ģeniālu. Tu taču pats redzi, cik tas ir labs, vai ne? Pēc tam varēja būt tikai cīņas, tiesu procesi, iespējams cietums, sabradāta dzīve. Erebos bija perfekts, bet es tāds nebiju. Man riebās viss, kas bija ārpusē."
"Tu jau vairs nemaz nezināji, kas tajā ārpusē bija," Adrians rakstīja, asarām plūstot; un viņš lāva tām ritēt šķita, ka viņš tās pat nemanīja.
"Tu taču gandrīz divus gadus nebiji bijis ārā."
"Jā. Pasaule man bija kļuvusi neizturama. Viss tikai sagadīšanās un neparedzamība. Tāpēc es no tās aizgāju, taču atstāju Erebos. Labāko, ko jebkad biju radījis."
"Brutālāko, ko jebkad biji radijis. Mans draugs ir slimnīcā. Viņš gandrīz nomira. Dažiem skolasbiedriem laikam būs jāiet cietumā, jo viņi gribēja nogalināt Ortolanu. lēt? Tu taču zināji, ka tā notiks, vai ne?"
"Es neizslēdzu šādu iespēju."
"Kā tu varēji kaut ko tādu izdarīt? Viņi nav daudz vecāki par mani, un viņiem nav nekāda sakara ar tavu atriebības plānu."
Mirušais apsēdās uz akmens pie ugunskura.
"Erebos bija monēta, ko pametu gaisā. Kamēr tā tur griezās, es jau biju projām. Spēlētājiem vienmēr tika piedāvāta izvēle, viņi varēja pārtraukt, kad vien vēlējās. Sākumā visiem bija jānāk man garām, un es viņus brīdināju. Katru no viņiem."