— Aiziet!
— Hoplā! — Donovans auroja, iespiezdams papēžus kā piešus robota sānos.
Roboti devās uz priekšu, bet viņu vienmērīgo soļu dipoņa bezgaisa telpā nebija dzirdama, jo plastmasas skafandri nevadīja skaņu. Bija jūtama vienīgi ritmiska šūpošanās.
— Ātrāk, — Donovans kliedza. Bet ritms nemainījās.
— Par velti, — Pauels atsaucās. — Šīs dzelzs grabažas ir pielāgotas tikai vienam ātrumam. Tu taču nedomā, ka tiem ir selektīvie fleksori!
Viņi bija izlauzušies cauri ēnai, un saules gaisma izlija pār viņiem kā līdz baltkvēlei sakaitēta metāla straume.
Donovans neviļus pielieca galvu.
— Ūū! Vai tās ir iedomas, vai arī tiešām kļūst karsti?
— Drīz būs vēl karstāk, — atskanēja drūma atbilde. — Neizlaid no acīm Spīdiju!
Robots SPD-13 bija jau tik tuvu, ka to varēja skaidri saredzēt. Viņa graciozais
pludlīnijas ķermenis, atstarodams žilbinošu gaismu, viegli un ātri virzījās uz priekšu pa grubuļaino virsmu. Viņa vārds — Spīdijs jeb «ātrais» bija atvasināts no sērijas nosaukuma pirmajiem burtiem, bet tas viņam labi piederējās, jo SPD modeļi bija ātrāki no visiem, ko ražoja firma «United States Robots and Mechanical Men Corporation».
— Hei, Spīdij, — Donovans auroja un izmisīgi māja ar roku.
— Spīdij! — Pauels sauca. — Nāc šurp!
Attālums starp abiem vīriem un nomaldījušos robotu īsā laikā saruka gluži mazs — te, protams, vairāk nopelnu bija Spīdijam nekā Donovana un Pauela vecmodīgajiem, piecdesmit gadus vecajiem «zirgiem», kuri lēni un smagi virzījās uz priekšu.
Viņi jau atradās pietiekami tuvu, lai ievērotu, ka Spīdijs savādi streipuļo, gāzelēdamies te uz vienu, te otru pusi, un, kad Pauels atkal pavicināja ar roku un, grasīdamies vēlreiz pasaukt robotu, cik vien iespējams palielināja sava skafandrā iemontētā kompaktā radioraidītāja skaņu pastiprinājumu, Spīdijs palūkojās augšup un ieraudzīja tos.
Viņš apstājās un brīdi palika stāvot, tikko manami līgodamies, it kā viegla vējiņa šūpots.
Pauels iesaucās:
— Viss kārtībā, Spīdij! Nāc šurp, veco zēn.
Te Pauela radioaustiņās pirmo reizi ieskanējās Spīdija balss.
Viņš teica:
— Braši! Iesim rotaļās. Tu ķersi mani, es ķeršu tevi; nekāda mīla mūs nespēs šķirt. Jo esmu maza gundega, jauka, maza gundega. Urā!
Apsviedies uz papēža, Spīdijs tādā ātrumā aizdrāzās atpakaļ, ka sakusušo putekļu kami zem viņa kājām pašķīda uz visām pusēm.
Pēdējie vārdi, ko viņš aizjoņojot sacīja, bija:
«Zem lielā ozola aug maza puķīte…», kurus pavadīja ērmoti metāliski klikšķi, kas, iespējams, bija robota žagošanās.
Donovans vārgā balsī ieteicās:
— Kur gan viņš ir dzirdējis Džilberta un Salivana dzejoļus? Klau, Greg, viņš … viņš ir piedzēries, vai kaut kas tamlīdzīgs.
— Ja tu man nebūtu to sacījis, — Pauels sarūgtināts atteica, — es laikam nekā nebūtu ievērojis. Ejam atpakaļ pie klints, citādi es izcepšu.
Pēc brīža Pauels pārtrauca sasprindzināto klusumu.
— Vispirms, — viņš sacīja, — Spīdijs nav piedzēries, — vismaz ne tā, kā cilvēks, jo viņš ir robots un roboti nepiedzeras. Bet kaut kas ar viņu nav kārtībā, un tas ir tas pats, kas cilvēkam reibums.
— Manuprāt, viņš ir piedzēries, — Donovans pārliecināti noteica. — Un es zinu tikai vienu: viņš domā, ka mēs ejam rotaļās ar viņu. Bet mēs to nedarām. Tas mums ir dzīvības vai drausmīgas nāves jautājums.
— Labi. Nesteidzies. Robots ir tikai robots. Ja mums izdosies noskaidrot, kas te īsti par vainu, tad varēsim to novērst un turpināt ceļu.
— Ja mums izdosies… — Donovans īgni izmeta.
Pauels nepievērsa tam uzmanību.
— Spīdijs ir lieliski pielāgots normāliem Merkurija apstākļiem. Bet šis te apvidus …— un viņš apvilka ar roku gaisā plašu loku, — ir pavisam īpatns. Te meklējams atrisinājums. No kurienes, piemēram, uzradušies šie kristāli? Tie varēja izveidoties, kādam šķidrumam lēni atdziestot; bet kur gan gadījies tik karsts šķidrums, ka tas varēja atdzist Merkurija saulē?
— Vulkāniskā darbība, — Donovans tūlīt ieminējās, un Pauels viss saspringa.
— Ar bērna muti runā patiesība … — viņš izdvesa un kādas piecas minūtes klusēja.
Tad viņš jautāja:
— Paklau, Maik, ko tu sacīji Spīdijam, kad sūtīji viņu pēc selēna?
Donovans bija pārsteigts.
— Pie joda, nezinu. Es vienkārši pateicu, lai viņš atnes selēnu.
— Jā, tas ir skaidrs. Bet kā tu to pateici? Mēģini atcerēties vārdu pa vārdam.
— Es sacīju …. ahā … es teicu: «Spīdij, mums ir vajadzīgs selēns. Tu to atradīsi tajā un tajā vietā. Ej un atnes to.» Tas ir viss. Kā tu domā, kas man vēl bija jāsaka?
— Vai tu nepateici, ka tas ir ļoti svarīgi un steidzami?
— Kāpēc lai es to būtu teicis? Tas bija parasts uzdevums.
Pauels nopūtās.
— Tagad vairs neko nevar līdzēt — bet mes nu esam vienreiz sprukās.
Viņš bija nokāpis no sava robota un sēdēja tagad, atspiedies ar muguru pret klinti. Donovans apsēdās līdzās, un viņi sadevās rokās. Tālumā kaistošā saules gaisma, šķita, uzglūnēja viņiem kā kaķis pelei, bet abus milzu robotus līdzās ietina tumsa, no kuras, blāvi mirdzēdamas, uz viņiem noraudzījās to sārtās fotoelektriskās acis, stingas, nekustīgas un vienaldzīgas.
Vienaldzīgas! Tādas pašas kā viss šis riebīgais Merkurijs — mazs, bet ļaunuma pilns.
Donovans izdzirdēja pa radio Pauela saspringto balsi:
— Paklau, sāksim ar trim galvenajiem robotikas likumiem — trim likumiem, kas vispamatīgāk iekonstruēti robota pozitronu smadzenēs.
Viņš tumsā sāka skaitīt uz cimdotajiem pirkstiem.
— Pirmais: robots nedrīkst darīt cilvēkam pāri vai ar savu bezdarbību pieļaut, ka cilvēkam tiek nodarīts ļaunums.
— Pareizi!
— Otrais, — Pauels turpināja, — robotam jāpaklausa cilvēka pavēlēm, izņemot gadījumus, kad šīs pavēles ir pretrunā ar Pirmo likumu.
— Pareizi!
— Un trešais: robotam jārūpējas par savu drošību, ja vien tas nav pretrunā ar Pirmo vai Otro likumu.
— Pareizi! Bet ko mums tas dod?
— Esam nonākuši pie atrisinājuma. Pretrunas starp likumiem var novērst ar dažādiem pozitronu potenciāliem robota smadzenēs. Pieņemsim, ka robots iet pretim briesmām un apzinās to. Automātiskais potenciāls, ko ierosina Trešais likums, liek tam griezties atpakaļ. Bet iedomājies, ka viņam kāds pavēl doties briesmās. Tādā gadījumā Otrais likums ierosina pretēju potenciālu, spēcīgāku par iepriekšējo, un robots izpilda pavēli, riskējot ar savu drošību.
— To es zinu. Bet kas no tā izriet?
— Pievērsīsimies Spīdijam. Tas ir viens no jaunākajiem modeļiem, augstākā mērā specializēts un maksā tikpat, cik viens kara kuģis. To nevar vis tik viegli iznīcināt.
— Un kas tad ir?
— Tas, ka, programmējot šos robotus, sevišķa uzmanība tika pievērsta Trešā likuma darbībai — starp citu, tas bija īpaši norādīts prospektos, — tādēļ šie roboti ārkārtīgi spēcīgi reaģē uz briesmām. Bet tu, sūtīdams Spīdiju pēc selēna, devi viņam paviršu pavēli, neko īpaši neuzsvērdams, tādēļ Otrā likuma potenciāls ir visai vājš. Tagad klausies uzmanīgi: līdz šim es tikai konstatēju faktus.