— Turpini vien. Šķiet, ka sāku jau kaut ko saprast.
— Tu redzi, kā tas izpaužas, vai ne? Pie selēna ezera ir kaut kādas briesmas. Robotam tuvojoties, tās pieaug, un zināmā attālumā no tām sākotnēji ārkārtīgi spēcīgais Trešā likuma potenciāls kļūst vienlīdzīgs sākotnēji ļoti vājajam Otrā likuma potenciālam.
Donovans satraukumā uzlēca kājās.
— Un tā rodas līdzsvars. Es saprotu. Trešais likums liek tam griezties atpakaļ, bet Otrais — doties uz priekšu …
— Tādējādi viņš riņķo ap selēna ezeru, visu laiku palikdams uz līnijas, kur izvietoti potenciālu līdzsvara punkti. Un, ja mēs neko neuzsāksim, Spīdijs riņķos tur mūžīgi, kā nebeidzamā dejā.
Tad viņš domīgi turpināja:
— Un tādēļ, starp citu, viņš uzvedas kā piedzēries. Potenciālu līdzsvaram iestājoties, puse no robota smadzeņu pozitronu sakariem nedarbojas. Es neesmu nekāds speciālists robotu nozarē, bet tas ir acīm redzams. Iespējams, ka Spīdijs zaudējis kontroli tieši pār tām pašām viņa gribas mehānisma daļām kā piedzēries cilvēks. Ļo-o-ti jauki!
— Bet kur tad īsti ir briesmas? Ja mēs zinātu, no kā viņš bēg …
— Tu jau to pateici. Vulkāniskā darbība. Kaut kur pie paša selēna ezera izplūst gāzes, kas nāk no Merkurija dzīlēm. Sēra gāze, ogļskābe — un oglekļa oksīds. Lielos daudzumos … un šādā temperatūrā …
Bija dzirdams, ka Donovans norija siekalas.
— Oglekļa oksīds, savienojoties ar dzelzi, dod viegli gaistošo dzelzs karbonilu.
— Un robots, —Pauels piebilda, — nav nekas cits kā dzelzs.
Tad drūmi turpināja:
— Loģiska spriešana ir ko vērts! Esam noskaidrojuši visu, kas attiecas uz mūsu problēmu, atskaitot to, ko mums tagad darīt. Mēs paši nespējam dabūt selēnu. Tas atrodas pārāk tālu. Nevaram arī sūtīt šos «kleperus», jo vieni paši tie nespēj pārvietoties, un mūs viņi nevar aiznest tik ātri, lai mēs neizceptos. Spīdiju mēs nenotversim, jo šis nejēga domā, ka ejam rotaļās ar viņu, turklāt viņš var skriet sešdesmit jūdzes stundā, bet mūsu ātrums ir tikai četras.
— Ja viens no mums dotos turp, — Donovans nedroši ieteicās, — un atgrieztos izcepies, tad vēl paliktu otrs.
— Jā, — skanēja sarkastiska atbilde, — tā būtu varen aizkustinoša uzupurēšanās … vienīgi šis cilvēks būtu zaudējis spējas dot attiecīgās pavēles jau labu laiku, pirms viņš sasniegtu ezeru, un nedomā, ka roboti jebkad atgriezīsies pie klints, nesaņēmuši attiecīgu pavēli. Parēķini pats! Mēs atrodamies divas vai trīs jūdzes no ezera — nu, teiksim, divas, — un robots pārvietojas ar četru jūdžu ātrumu stundā; bet mēs savos skafandros varam uzturēties saulē divdesmit minūtes. Ievēro, ka runa jau nav tikai par karstumu vien. Ultravioleto un vēl īsāko saules staru radiācija šeit ir nāvējoša.
— Hm, — Donovans norūca, — pietrūkst desmit minūšu.
— Tā ir vesela mūžība. Un vēclass="underline" tas, ka Treša likuma potenciāls licis Spīdijam apstāties tieši tanī vietā, liecina, ka metāla tvaiki satur daudz oglekļa oksīda — un tādēļ tur jābūt ievērojamai korozijas iedarbībai. Spīdijs uzturas tur jau vairākas stundas, un kā lai mēs zinām, kad viņam pārstās darboties, piemēram, ceļa locītava, un viņš nogāzīsies. Mums ne tikvien jādomā, bet jādomā ātri!
Dziļš, drūms, nomācošs klusums!
Donovans to pārtrauca, cenzdamies runāt vienaldzīgi, bet viņa balss drebēja.
— Tā kā mēs ar turpmākām pavēlēm nevaram pastiprināt Otrā likuma potenciālu, varbūt vajadzētu darboties pretējā virzienā? Ja mēs palielinātu briesmas, pieaugtu Trešā likuma potenciāls, kas liktu Spīdijam atgriezties.
Pauels caur sejsegu jautājoši pavērās Donovanā.
— Redzi, — Donovans nedroši skaidroja, — lai liktu Spīdijam mainīt maršrutu, mums vajag tikai palielināt oglekļa oksīda koncentrāciju viņa tuvumā. Tur stacijā ir laba analītiskā laboratorija.
— Dabiski, — Pauels piekrita, — tās taču ir raktuves.
— Nu jā. Stacijā jābūt vairākām mārciņām skābeņskābes kalcija izgulsnēšanai.
— Zvēru pie kosmosa, Maik, tu esi ģēnijs!
— Nekāds lielais jau neesmu, — Donovans kautrīgi atzinās. — Gluži vienkārši atcerējos, ka skābeņskābe, kad to karsē, sadalās ogļskābajā gāzē, ūdenī un labajā vecajā oglekļa oksīdā. Redzi, tas palicis atmiņā vēl no koledžas laikiem.
Pauels uzlēca kājās un, lai pievērstu sev milzīgā robota uzmanību, vienkārši iebelza tam pa kāju.
— Hei, — viņš kliedza, — vai tu proti mest?
— Ko, saimniek?
— Ir jau labi. — Pauels klusībā lādēja robota kājminamo domāšanu. Viņš pagrāba klints šķembu ķieģeļa lielumā.
— Paņem šo, — viņš sacīja, — un iesvied tur tajā zilgano kristālu kaudzītē, kas atrodas tieši aiz izliektās plaisas. Vai tu redzi to?
Donovans paraustīja biedru aiz pleca.
— Tas ir par tālu, Greg. Turpat vai pusjūdze.
— Mieru, — Pauels atteica. — Ņem vērā Merkurija gravitāti, un turklāt — viņa roka ir no tērauda. Skaties!
Robota acis ar mehānisma precizitāti mērīja attālumu. Viņa roka pielāgojās metamā priekšmeta svaram un atvēzējās. Tumsā robota kustības nebija redzamas, bet, pārvietojoties tā ķermeņa svaram, bija dzirdama dunoņa, un pēc mirkļa akmens jau aizlidoja kā melna šautra saules gaismā. Nebija ne gaisa pretestības, kas palēninātu tā lidojumu, nedz vēja, kas to novirzītu sānis, un nokrizdams tas uztrauca gaisā kristālus no «zilās kaudzītes» paša centra.
Pauels līksmi iekliedzās:
— Laižamies pēc skābeņskābes, Maik.
Kad atceļā uz tuneļiem viņi bija nokļuvuši
sagrautajā apakšstacijā, Donovans drūmi ieteicās:
— Kopš brīža, kad mēs mēģinājām Spīdiju notvert, viņš visu laiku klimst šaipus selēna ezera. Vai tu ievēroji?
— Jā.
— Laikam grib ar mums iet rotaļas. Gan mēs viņam parādīsim rotaļas!
Viņi atgriezās pēc vairākām stundām ar trīslitru burkām, kurās bija iepildīta balta viela, stipri vīlušies. Fotoelementi bojājās ātrāk, nekā viņi bija paredzējuši. Abi vīri drūmā apņēmībā klusēdami vadīja savus robotus pretim saules gaismai un gaidošajam Spīdijam.
Spīdijs lēni rikšoja viņiem pretim.
— Lūdzami, atkal! Ho! Re kur saraksts, ērģelniek; ēd ļaudis piparmētru konfektes un pūš jums sejā tās.
— Mēs tev iepūtīsim kaut ko sejā, — Donovans purpināja. — Viņš klibo, Greg.
— Es jau to ievēroju, — skanēja klusa, satraukta atbilde. — Oglekļa oksīds viņu pievārēs, ja mēs nepasteigsimies.
Viņi gāja piesardzīgi, gandrīz zagšus, baidīdamies iztrūcināt pa pusei jukušo robotu. Vēl viņi bija stipri tālu, bet Pauels jau varēja apzvērēt, ka trakais Spīdijs taisās laisties lapās.
— Met nu, — Pauels izdvesa. — Es skaitu līdz trim. Viens … divi…
Divas tērauda rokas vienlaicīgi atvēzējās un izšāvās uz priekšu, divas stikla burkas uzlidoja augstu gaisā un cieši blakus slaidā lokā aiztraucās projām, zaigodamas kā dimanti neciešami spožajā saulē. Tās nokrita bez trokšņa Spīdijam aiz muguras, un gaisā pacēlās sīku skābeņskābes puteklīšu mākonis.
Pauels zināja, ka spožajā Merkurija saules gaismā skābe dzirkstī līdzīgi gāzētam ūdenim.
Spīdijs apgriezās, brīdi palūkojās, tad lēni pakāpās atpakaļ un tikpat gausi sāka uzņemt ātrumu. Pēc piecpadsmit sekundēm viņš jau nedroši rikšoja tieši pretim abiem vīriem.