— Velc viņu šurp, — Pauels atbildēja.
— Spīdijs nav vainīgs. — Viņš pastiepa roku un satvēra robota metāla ķetnu. — Viss kārtībā, Spīdij. — Tad piebilda Donovanam:
— Vai zini, Maik, ko es nupat domāju?
— Nu?
— Ja, — viņš paberzēja seju — gaiss bija tik patīkami vēss, — zini, tiklīdz būsim šeit visu paveikuši un Spīdijam būs beigušies viņa izmēģinājumi dabā, mūs sūtīs uz kādu no kosmiskajām stacijām …
— Tas nevar būt!
— Tomēr! Vismaz tā man sacīja pirms mūsu aizbraukšanas vecā Kelvinas madāma. Es tev par to neko neteicu, jo grasījos protestēt pret šo nodomu.
— Protestēt? — Donovans iesaucās.
— Bet…
— Jā, es zinu. Tagad viss ir kārtībā. Divsimt septiņdesmit trīs grādi zem nulles. Vai tā nebūs tīrā bauda?
— Kosmiskā stacija, — Donovans noteica.
— Lai notiek, es esmu gatavs.
LOĢIKA
Pēc pusgada viņi bija citādās domās par kosmiskajām stacijām. Varenās saules versmi gan nomainīja samtaini melnais izplatījums, taču, kad jāizmēģina eksperimentālo robotu darbība, apstākļu pārmaiņai nav lielas nozīmes. Neatkarīgi no apkārtnes cilvēkam te jāsastopas aci pret aci ar neizdibināmajām pozitronu smadzenēm, par kurām ģēniji ar logaritmiskajiem lineāliem apgalvo, ka tām esot jādarbojas tā un ne citādi.
Taču tās darbojas citādi. Pauels un Donovans pārliecinājās par to jau nepilnu divu nedēļu laikā.
_ Gregorijs Pauels, uzsvērdams katru vārdu, lēni sacīja:
— Pirms nedēļas mēs ar Donovanu tevi samontējām.
Viņš domīgi sarauca uzacis un paplūkāja brūnās ūsas.
Piektās Saules stacijas salonā valdīja klusums, vienīgi kaut kur tālu lejā tikko dzirdami dūca varenie izstarotāji.
Robots KT-1 sēdēja nekustīgi. Viņa ķermeņa oksidētā tērauda plāksnes laistījās
spožo spuldžu gaismā, un sārti kvēlainie fotoelementi, kas viņam bija acu vietā, cieši vērās otrpus galda sēdošajā Zemes cilvēkā._
Pauels apspieda pēkšņās dusmas. Šiem robotiem bija īpatnējs domāšanas veids. Trīs robotikas likumi gan bija spēkā. Tiem vajadzēja būt spēkā. Par to galvotu ikviens «U. S. Robots» darbinieks, sākot ar pašu Robertsonu un beidzot ar apkopēju. Par KT-1 nevajadzēja raizēties! Un tomēr … KT roboti bija pirmie šā tipa modeļi, un šis te bija pats pirmais KT robots. Uz papīra uzšņāptās formulas ne vienmēr pasargāja no faktiem.
Beidzot robots sāka runāt. Viņa balss skanēja auksti — tā bija metāla membrānas neizbēgama īpašība.
— Vai jūs saprotat, cik nopietns ir šāds apgalvojums, Pauel?
— Kāds taču tevi ir iztaisījis, Kjūtij, — Pauels piezīmēja. — Tu pats atzīsti, ka tava atmiņa ne no kā radusies apmēram pirms nedēļas. Es varu tev to izskaidrot. Mēs ar Donovanu samontējām tevi no daļām, kuras tika šurp atsūtītas.
Kjūtijs gluži kā cilvēks noslēpumaini paraudzījās uz saviem garajiem, lokanajiem pirkstiem.
— Man šķiet, ka te jābūt kādam pieņemamākam izskaidrojumam nekā šis. Liekas neticami, ka jūs radījāt mani.
Zemes cilvēks negaidīti iesmējās:
— Kāpēc gan?
— Pieņemsim, ka tā ir intuīcija. Pagaidām
vairāk neko nevaru pateikt. Bet es to gribu izdomāt līdz galam. Loģiski pamatotu spriedumu virkne neizbēgami noved pie patiesības, un es nerimšos, iekāms nenonākšu pie tās.
Pauels piecēlās un apsēdās līdzās robotam pie galda. Viņš pēkšņi sajuta stipras simpātijas pret šo savādo mašīnu. Tā nepavisam nelīdzinājās parastajiem robotiem, kas cītīgi veica stacijā katrs savu noteikto uzdevumu, paklausot iepriekš ieprogrammētajiem stabilajiem pozitronu sakariem.
Pauels uzlika roku uz Kjūtija tērauda pleca. Metāls bija auksts un ciets.
— Kjūtij, — viņš teica, — es centīšos tev šo to paskaidrot. Tu esi pirmais robots, kas interesējas par savu izcelšanos, un, manuprāt, pirmais, kas ir spējīgs izprast apkārtējo pasauli. Panāc man līdz.
Veikli piecēlies, robots sekoja Pauelam, un viņa biezās porainās gumijas pazoles nedzirdami skāra grīdu. Zemes cilvēks piespieda podziņu, un sienas taisnstūra sekcija paslīdēja sānis. Caur biezo, dzidro stiklu kjuva redzams zvaigžņu izraibotais izplatījums.
— Esmu to redzējis caur iluminatoriem mašīntelpā, — Kjūtijs sacīja.
— Es zinu, — Pauels teica. — Kā tu domā, kas tas ir?
— Tieši tas, ko mēs redzam — kāda melna viela tūlīt aiz stikla, tajā izkaisīti mirdzoši punktiņi. Es zinu, ka mūsu izstarotājs raida starus uz dažiem no šiem punktiņiem — vienmēr uz vieniem un tiem pašiem — un arī to, ka šie punktiņi pārvietojas un stari tiem līdz. Tas ir viss.
— Labi. Tagad klausies uzmanīgi. Melnā viela ir tukšums — bezgalīgs tukšums. Mazie mirdzošie punktiņi ir milzīgas matērijas masas, kas satur enerģiju. Pēc formas tās ir lodes, no kurām dažas sasniedz miljoniem jūdžu diametrā, — salīdzinājumam iegaumē, ka mūsu stacijas caurmērs ir tikai viena jūdze. Šie punktiņi šķiet tik niecīgi tādēļ, ka atrodas neiedomājami tālu.
Punktiņi, uz kuriem mēs raidām starus, atrodas tuvāk un ir daudz mazāki. Šīs lodes ir aukstas un cietas, un uz tām dzīvo tādi paši cilvēki kā es — daudz miljardu cilvēku. Mēs ar Donovanu esam atbraukuši no vienas šādas pasau-les. Mūsu stari apgādā šīs pasaules ar enerģiju, kas nāk no kādas varenas kvēlojošas lodes, kura atrodas netālu no mums. Šo lodi mēs saucam par Sauli. Tā atrodas otrpus stacijas, tāpēc tu to neredzi.
Kjūtijs stāvēja pie loga nekustīgi, kā tērauda statuja. Tad, galvu nepagriezis, viņš jautāja:
— Kurš ir tas gaismas punkts, no kura jūs, kā to pats apgalvojat, esot ieradušies?
Pauels uzmeklēja Zemi.
— Šis te. Šī pati gaišā zvaigznīte stūrī. Mēs to saucam par Zemi. — Viņš pasmaidīja. — Labā vecā Zeme. Uz tās ir trīs miljardi mums līdzīgu būtņu, Kjūtij, un pēc pāris nedēļām es būšu atkal tur pie viņiem.
Pauelam par lielu izbrīnu Kjūtijs pēkšņi sāka izklaidīgi dungot. Viņa dungošana gan nedzirdēja nekādas melodijas — šī savada skaņa atgādināja klusus stīgu trinkšķus. Tie pārtrūka tikpat piepeši, kā bija sākušies.
— Bet kāds man sakars ar visu to, Pauel? Jūs nepaskaidrojāt, no kurienes es esmu cēlies.
— Tālāk viss ir ļoti vienkārši. Kad šīs stacijas, kas apgādā planētas ar Saules enerģiju, bija tikko ierīkotas, tās apkalpoja cilvēki. Bet tveices, saules spēcīgās radiācijas un elektronu vētru dēļ strādāt šeit bija grūti. Tad tika konstruēti roboti, kuri aizstāja cilvēkus, un tagad katrā stacijā ir vajadzīgi tikai divi cilvēki. Bet mēs mēģinām arī tos aizstāt ar robotiem. Un tas nu tieši skar tevi. Tu esi visaugstākā tipa robots, kāds jebkad konstruēts, un, ja izrādīsies, ka tu spēj patstāvīgi vadīt staciju, cilvēkiem te būs jāierodas vienīgi, lai atvestu rezerves daļas.
Viņa roka pieskārās pogai, un metāla aizvērtnis tūlīt aizdarījās. Atgriezies pie galda, Pauels paņēma ābolu, noslaucīja to gar piedurkni un gribēja sākt ēst, bet viņu atturēja robota acu sarkanais mirdzums.
— Vai jūs tiešām domājat, — Kjūtijs lēni sacīja, — ka es noticēšu šai sarežģītai un maz pārliecinošai hipotēzei, kuru nupat izklāstījāt? Par ko gan jūs mani turat?