Pauels, tumši pietvīcis, izspļāva nokosto ābola kumosu un iesaucās:
— Velns pārāvis! Ta taču nav nekada hipotēze! Tie ir fakti!
Kjūtijs nesatricināmi atbildēja:
— Enerģijas piesātinātas lodes miljoniem jūdžu diametrā! Pasaules ar trīs miljardiem cilvēku! Bezgalīgs tukšums! Piedodiet, Pauel, bet es tam visam neticu. Es mēģināšu to atrisināt savā nodabā. Sveiki.
Viņš pagriezās un cēlā gaitā aizsojoja uz durvju pusi. Uz sliekšņa viņš paspraucās garām Maiklam Donovanam, nopietni pamādams ar galvu, un devās projām pa gaiteni, nelikdamies ne zinis par izbrīna pilno skatienu, kas viņu pavadīja.
Maiks Donovans sabužināja savus rudos matus un uzmeta Pauelam sapīkušu skatienu.
— Ko tā staigājošā grabažu kaste te gvelza? Kam viņš netic?
Pauels nikni paraustīja ūsas.
— Viņš ir skeptiķis, — skanēja skarba atbilde. — Viņš netic, ka mēs viņu samontējām, netic, ka ir Zeme, kosmoss, zvaigznes.
— Žēlīgais Saturn, mums ir gadījies vājprātīgs robots!
— Viņš teicās pats par visu tikt skaidrībā.
— Jauki, — Donovans sacīja saldenā balsī, — es ceru, ka viņš parādīs man godu un pastāstīs visu, kad būs ticis skaidrībā.
Tad viņš pēkšņi aizsvilās dusmās:
— Klausies! Ja šī lūžņu kaudze ar mani tunās tik nekaunīgi, es noraušu viņa hromēto pauri!
Donovans iekrita krēslā un izvilka no kabatas nobružātu šausmu romāna sējumiņu.
— Vai zini, šis robots jau sen man krīt uz nerviem — viņš ir pārlieku ziņkārīgs.
Kad Kjūtijs, klusi pieklauvējis, ienāca, Maiks Donovans kaut ko norūca, joprojām tiesādams milzīgo sviestmaizi ar salātiem un tomātiem.
— Vai Pauels ir šeit?
Nepārtraukdams ēšanu, Donovans atbildēja:
— Viņš vāc datus par elektronu plūsmu funkcijām. Liekas, ka gaidāma vētra.
Sai brīdī ienāca Gregorijs Paaels un apsēdās, cieši vērdamies papīros, kurus viņš turēja rokās. Izklājis papīrus uz galda, viņš sāka kaut ko rēķināt. Donovans, kraukšķinādams salātus un birdinādams maizes drupačas, lūkojās viņam pār plecu. Kjūtijs klusēdams gaidīja.
Pauels pacēla galvu.
— Zeta potenciāls kāpj, bet lēni. Lai nu kā, plūsmas funkcijas ir svārstīgas, un es patiesi nezinu, kas notiks. Ā, sveicināts, Kjūtij! Es domāju, ka tu uzraugi jaunās strāvas kopnes uzstādīšanu.
— Viss ir padarīts, — robots mierīgi atbildēja, — un tā nu es atnācu, lai aprunātos ar jums abiem.
— Ak tā! — Pauels jutās neomulīgi. — Nu apsēdies. Nē, ne šajā krēslā. Tam viena kāja
ir aizluzusi, un tu jau neesi nekada spalviņa.
Robots apsēdās un rami pavēstīja:
— Esmu izdarījis slēdzienu.
Donovans nikni palūkojās viņā un nolika sānis nenoēsto sviestmaizes gabalu.
— Ja tas ir tikpat nejēdzīgs …
Pauels ar nepacietīgu žestu pavēlēja viņam klusēt.
— Turpini, Kjūtij. Mēs klausāmies.
— Šīs divas dienas esmu pavadījis sasprindzinātā pašanalīzē, — Kjūtijs sacīja, — un rezultāti ir visai interesanti. Es iesāku ar vienīgo drošo pieņēmumu, kādu varēju izraudzīties: es eksistēju, jo es domāju …
Pauels novaidējās:
— Ak Jupiter, robots Dekarts!
— Kas tas Dekarts ir? — Donovans vaicāja. — Paklau, vai tiešām mums te jāsēž un jāklausās, ko tas metāla maniaks…
— Paliec klusu, Maik!
Kjūtijs pavisam mierīgi turpināja:
— Un tūdaļ radās jautājums: kas ir manas esamības cēlonis?
Pauels izbrīnā pavēra muti.
— Tu runā muļķības. Esmu tev teicis jau, ka mēs tevi samontējām.
— Un, ja tu mums netici, — Donovans piebilda, — mēs ar prieku tevi atkal izjauksim.
Robots noraidoši izstiepa savas stiprās rokas.
— Es neticu nekādiem apgalvojumiem. Katrai hipotēzei jābūt loģiski pamatotai,
citādi tā nav neko vērta, bet pieņēmums, ka jūs esat mani radījuši, ir pretrunā ar visiem loģikas likumiem.
Pauels nomierinoši uzlika roku uz Donovana savilktās dūres.
— Kāds tev pamats tā sacīt?
Kjūtijs sāka smieties. Viņa smiekli nepavisam nelīdzinājās cilvēka smiekliem — tik mehāniskas skaņas viņš vēl nekad nebija izgrūdis. Smiekli bija griezīgi un eksplozīvi, vienmērīgi kā metronoma sitieni un tikpat nemodulēti.
— Palūkojieties uz sevi, — viņš beidzot sacīja, — es to saku bez jebkāda nicinājuma, — palūkojieties uz sevi! Jūs esat no mīksta, irdena un neizturīga materiāla, kas saņem enerģiju, nepilnīgi oksidējoties organiskajām vielām, kā, piemēram, šī.
Viņš nicīgi parādīja ar pirkstu uz Donovana sviestmaizes atliekām.
— Jūs periodiski iegrimstat bezsamaņas stāvoklī, un visniecīgākās temperatūras, gaisa spiediena, mitruma un radiācijas intensitātes izmaiņas vājina jūsu darbošanās spējas. Jūs esat surogāts!
Es turpretim esmu sasniedzis pilnību. Es tieši uzņemu elektrisko enerģiju un gandrīz simtprocentīgi izmantoju to. Esmu veidots no izturīga metāla, pastāvīgi pie pilnas apziņas un viegli paciešu krasas apkārtējās vides izmaiņas. Sie fakti līdz ar aksiomu, ka neviena būtne nespēj radīt par sevi augstāk attīstītu būtni, satriec pīšļos jūsu muļķīgo hipotēzi.
Lāsti, kurus Donovans visu laiku paklusi murmināja, atskanēja pavisam skaļi, kad viņš, rudās uzacis saraucis, pielēca kajas.
— Labi, tu metāla izdzimteni, kas tad tevi ir radījis, ja ne mēs?
Kjūtijs nopietni pamāja ar galvu.
— Ļoti labi, Donovan. Tieši šo jautajumu esmu sev uzdevis kā nākošo._ Acīmredzot manam radītājam jābūt varenākam par mani, tātad ir tikai viena iespēja.
Zemes cilvēki apstulbuši raudzījas viņa, bet Kjūtijs turpināja:
— Kas ir visas darbības centrs šeit, stacijā? Kam mēs visi kalpojam? Kas saista visu mūsu uzmanību? — Viņš nogaidīdams klusēja.
Donovans izbrīnā uzlūkoja savu biedru.
— Varu saderēt, ka šis skārda plānprātiņš runā par enerģijas pārveidotāju.
— Vai tā ir, Kjūtij? — Pauels vīpsnādams jautāja.
— Es runāju par Kungu, — sekoja dzedra atbilde.
Donovans sāka nevaldāmi smieties, un pat Pauels paklusi iespurdzās.
Kjūtijs piecēlās, un viņa liesmojošo acu skatiens slīdēja no viena Zemes cilvēka uz otru.
— Tas tomēr tā ir, un es nebrīnos, ka jūs tam negribat ticēt. Esmu pārliecināts, ka jūs abi te ilgi nepaliksiet. Pauels pats teica, ka sākumā Kungam kalpojuši tikai cilvēki, pēc tam palīgdarbus veica roboti, un, beidzot, es esmu šeit, lai vadītu robotus. Sie fakti ir neapšaubāmi, bet to izskaidrojums pilnīgi neloģisks. Vai gribat zināt patiesību, kas ir visa pamatā?
— Turpini, Kjūtij. Tu mūs uzjautrini.
— Vispirms Kungs ir radījis zemākās būtnes — cilvēkus, kurus bija viegli izveidot. Pakāpeniski viņš sāka tos aizstāt ar augstāk attīstītām būtnēm — robotiem — un beidzot radīja mani, kam jāstājas pēdējo cilvēku vietā. Kopš šā brīža es kalpošu Kungam.
— Nekas tamlīdzīgs, — Pauels asi atcirta. — Tu pildīsi mūsu rīkojumus un turēsi muti ciet, līdz mēs pārliecināsimies, ka vari patstāvīgi apkalpot enerģijas pārveidotāju. Iegaumē! Pārveidotāju, nevis Kungu! Ja izrādīsies, ka tu neatbilsti mūsu prasībām, mēs tevi izjauksim. Un tagad, ja tev nav iebildumu, vari iet. Paņem līdz šos datus un kā nākas pieraksti tos.