— Lūdzu nomierinieties, — robots rāmi sacīja. — Reiz tam bija jānotiek. Redziet, jūsu funkcijas ir izbeigušās.
— Atvaino, — Pauels izslējās taisni. — Ko tas nozīmē — mūsu funkcijas ir izbeigušās?
— Kamēr manis vēl nebija, — Kjūtijs atbildēja, — jūs apkalpojāt to Kungu. Tagad šī privilēģija piešķirta man, un līdz ar to jūsu pastāvēšanas vienīgā jēga ir zudusi. Vai tas nav pilnīgi skaidrs?
— Ne gluži, — Pauels strupi izmeta.— Bet kas, pēc tavām domām, mums tagad būtu darāms?
Kjūtijs brīdi vilcinājās ar atbildi. Viņš it
kā nogrima domās, tad izstiepa roku un aplika to Pauelam ap pleciem. Ar otru viņš saņēma Donovanu pie rokas un pievilka sev klāt.
— Jus abi man patlkat. Jus gan esat zemākas būtnes ar vājām domāšanas spējām, bet es jūtu simpātijas pret jums. Jūs labi kalpojāt tam Kungam, un viņš jūs par to atalgos. Tagad, kad jūsu kalpošanas laiks ir izbeidzies, jūsu esībai varbūt pienāks gals, bet, kamēr vien eksistēsiet, jūs saņemsiet uzturu, apģērbu un pajumti, ja vien nemēģināsiet iekjūt vadības un mašīnu telpās.
— Viņš atlaiž mūs pensijā, Greg! — Donovans iebrēcās. — Dari taču kaut ko. Tas ir pazemojoši!
— Klausies, Kjūtij, mēs nevaram to pieļaut. Mēs šeit esam saimnieki. Šo staciju ir uzcēluši tādi paši cilvēki kā mēs, cilvēki, kas dzīvo uz Zemes un citām planētām. Šī te ir tikai stacija enerģijas pārraidei, un tu esi tikai… Ak dievs!
Kjūtijs domīgi purināja galvu.
— Tas jau līdzinās apsēstībai. Kāpēc gan jūs tik ļoti aizstāvat gluži nepareizu priekšstatu par dzīvi? Pat ja pieņem, ka cilvēku domāšanas spējas ir ierobežotas, tomēr paliek jautājums …
Viņš apklusa un nogrima domās, bet Donovans nikni čukstēja:
— Būtu tev cilvēka fizionomija, ar kādu prieku es to apstrādātu.
Pauels, acis piemiedzis, atkal plūkāja savas ūsas.
— Paklau, Kjūtij, ja Zemes nav, tad kā tu izskaidro to, ko redzi teleskopā?
— Piedodiet, es nesaprotu!
Zemes cilvēks pasmaidīja.
— Nu tu iekriti. Kopš mēs tevi samontējām, tu esi vairākkārt izdarījis novērojumus ar teleskopu, Kjūtij. Vai tu nepamanīji, ka daži gaismas punktiņi tad sāk izskatīties kā diski?
— Ak tā! Protams. Tas jau ir vienkāršs palielinājums, lai varētu precīzāk noregulēt stara virzienu.
— Kāpēc tad līdzīgi nepalielinās arī zvaigznes?
— Jūs runājat par pārējiem punktiņiem? Nu, uz tiem mēs neraidām starus, tādēļ arī palielinājums nav vajadzīgs. Vai zināt, Pauel, pat jums to vajadzēja saprast.
Pauels drūmi lūkojās griestos.
— Bet caur teleskopu tu redzi vairāk zvaigžņu … No kurienes tās rodas? Pie Jupitera, no kurienes tās rodas?
Kjūtijs sapīka.
— Klausieties, Pauel, vai jūs tiešām domājat, ka es tērēšu laiku, meklēdams fizikālu izskaidrojumu katrai optiskajai ilūzijai, ko rada mūsu aparāti? Kopš kura laika mūsu maņu orgāni spēj sacensties ar stingras loģikas spožo gaismu?
— Paklau, — Donovans piepeši iekliedzās, atbrīvodamies no Kjūtija draudzīgās, bet smagās rokas, — iedziļināsimies lietas būtībā. Kam galu galā vajadzīgi šie stari? Mūsu izskaidrojums šķiet labs un loģisks. Vai tev ir kāds labāks padomā?
— Starus pēc saviem ieskatiem raida tas Kungs, — skanēja nelokāma atbilde. — Ir dažas lietas, — Kjūtijs bijīgi pacēla acis augšup, — kas nav izdibināmas. Te es cenšos tikai kalpot, bet nejautāt.
Pauels lēni apsēdās un drebošam rokam aizsedza seju.
— Ej projām, Kjūtij. Ej projām un ļauj man padomāt.
— Es atsūtīšu jums ēdienu, — Kjūtijs laipni atteica.
Atbildes vietā atskanēja izmisīgs vaids, un robots izgāja laukā.
— Greg, — Donovans aizsmakušā balsī čukstēja, — mums kaut kas jādara. Mums viņš jāpārsteidz un jāpanāk īssavienojums. Koncentrēta slāpekļskābe locītavā …
— Nekļūsti aušīgs, Maik. Vai tu domā, ka Kjūtijs ļaus mums ar skābi rokā tuvoties viņam? Vajag ar viņu izrunāties, es tev saku. Tuvāko četrdesmit astoņu stundu laikā mums viņš jāpierunā, lai ielaiž mūs vadības telpā, citādi esam dimbā.
Nevarīgās dusmās viņš šūpojās krēslā uz priekšu un atpakaļ.
_— Tas ir kaut kas nedzirdēts — mēģināt pārliecināt robotu! Tas ir… tas ir…
— Pazemojoši, — Donovans nobeidza.
— Vēl ļaunāk.
— Klau! — Donovans pēkšņi iesmējās. — Kāpēc mums viņš jāpārliecina? Parādīsim viņam! Samontēsim viņa acu priekšā vēl vienu robotu. Tad viņš būs spiests ņemt savus vārdus atpakaļ.
Pauela seja lēni atplauka smaidā.
— Iedomājies tikai, kādu seju rādīs šis skrūvju jūklis, redzot mūs to darām, — Donovans piebilda.
Robotus, protams, ražo uz Zemes, bet pārvadāt kosmosā tos ir daudz vieglāk pa daļām, kuras tad samontē uz vietas. Tas, starp> citu, arī nepieļauj iespēju, ka pilnīgi samontēts un noregulēts robots, vēl atrazdamies uz; Zemes, aizklīstu projām, tādējādi nostādīdams firmu «U. S. Robots» aci pret aci ar stingrajiem likumiem, kas aizliedz izmantot robotus uz Zemes.
Sakarā ar to tādiem darbiniekiem kā Pauels un Donovans uzlika par pienākumu arī robotu samontēšanu, kas bija grūts un sarežģīts darbs.
Pauels un Donovans nekad nebija izjutuši šā darba grūtumu tik skaudri kā todien, kad viņi atpūtas telpā sāka montēt robotu tā Kunga pravieša — robota KT-1 stingrā uzraudzībā.
Montējamais robots, kāds vienkāršs MS modelis, atradās uz galda jau gandrīz pilnīgi gatavs. Pēc triju stundu darba nesamontēta bija palikusi tikai galva. Pauels uz mirkli mitējās strādāt, lai noraustu sviedrus no pieres, un nedroši palūkojās uz Kjūtiju.
Tas, ko viņš ieraudzīja, nebija nekas iepriecinošs. Trīs stundas Kjūtijs bija nosēdējis klusi un nepakustēdamies, un viņa sejā, kas aizvien bija neizteiksmīga, tagad neatspoguļojās itin nekas.
— Lūkosim tagad ielikt smadzenes, Maik, — Pauels, smagi nopūties, teica.
Donovans atvēra hermētiski noslēgtu kārbu un no eļļas, ar kuru tā bija piepildīta, izcēla otru kārbu. Attaisījis to, viņš no porainas gumijas apvalka izņēma nelielu lodi.
Donovans rīkojās ar to ļoti piesardzīgi, jo tas bija vissarežģītākais mehānisms, ko cilvēks jebkad radījis. Zem lodes plānā platīna apvalka atradās pozitronu smadzenes, kuru trauslajā struktūrā bija iestrādāti precīzi aprēķināti neitronu sakari, kas ikvienam robotam aizstāja iedzimto informāciju.
Smadzenes pēc formas pilnīgi atbilda uz galda gulošā robota galvaskausa dobumam. Tās nosedza zila metāla plātne, kuru ar nelielu atomliesmu stingri pielodēja pie galvaskausa dobuma. Tad tika rūpīgi pieslēgtas un ligzdās cieši ieskrūvētas fotoelektriskās acis, ko pārsedza plānas, caurspīdīgas plastikāta plēvītes, izturīgas kā tērauds.
Lai robotam iedvestu dzīvību, vajadzēja vēl spēcīgu augstsprieguma strāvas lādiņu. Uzlicis roku uz svirslēdža, Pauels bridi vilcinājās.
— Tagad skaties, Kjūtij. Skaties uzmanīgi.
Pauels pagrieza svirslēdzi, un tūlīt atskanēja klusa sprakšķēšana un dūkoņa. Abi Zemes cilvēki satraukti noliecās pār savu roku darbu.
Sākumā tikai mazliet noraustījas robota locekļi. Tad MS modelis pacēla galvu, atbalstījās uz elkoņiem un neveikli norausās no galda. Robots kustējās visai nedroši un, gribēdams kaut ko sacīt, divas reizes izgrūda vienīgi nesakarīgas, čērkstošas skaņas.