— Noskaidrot, kur slēpjas vaina, lūk, ko mēs varam. Viņi strādāja lieliski, kamēr es viņus novēroju. Bet trīs reizes, kad es viņus nenovēroju, viņi pārstāja iegūt rūdu. Viņi pat neatgriezās noliktajā laikā. Man bija jāiet tiem pakaļ.
— Vai kaut kas bija noticis?
— It nekas. Absolūti nekas. Viss bija pilnīgā kārtībā. Tikai tāds nenozīmīgs sīkums mani satrauca — nebija rūdas.
Pauels drūmi skatījās griestos un paraustīja brūnās ūsas.
— Es tev kaut ko pateikšu, Maik. Mums savā laikā ne vienreiz vien uzgrūsti draņķīgi darbi, bet šeit ir vēl trakāk nekā uz irīdija asteroīda. Te viss ir sarežģījies līdz neiespējamībai. Skaties, šim robotam — DV-5 — ir pakļauti seši roboti. Ne vien pakļauti — tie ir daļa no viņa.
— Es to zinu …
— Aizveries! — Pauels nikni uzbrēca. — Es nešaubos, ka tu to zini, bet es tev stāstu, kādā idiotiskā situācijā mēs esam nokļuvuši. Šie seši palīgroboti ir DV-5 sastāvdaļas, kā tavi pirksti ir daļa no tevis, un viņš dod tiem rīkojumus nevis ar savu balsi vai pa radio, bet tieši caur pozitronu lauku. Un redzi — starp «United States Robots» vīriem nav neviena robotehniķa, kurš zinātu, kas ir pozitronu lauks un kā tas darbojas. Arī es to nezinu. Un tu arī ne.
— To jau nu es tiešām nezinu, — Donovans dziļdomīgi piekrita.
— Tagad iedomājies mūsu stāvokli. Ja viss iet labi — lieliski! Taču, tiklīdz kaut kas ķeras, mēs esam bezspēcīgi. Un jādomā, ka ne mēs, ne arī kāds cits te neko nespētu darīt. Bet te strādājam mēs un nevis kāds cits, tātad mums jātur acis vaļā, Maik.
Kaisdams dusmās, viņš brīdi klusēja.
— Labi. Tu vinu atvedi?
— Jā.
— Vai viņš izturas normāli?
— Kā lai to ņem —viņš nav reliģiskas mānijās varā un neriņķo apkārt, dzejoļus skaitīdams, tātad viss ir normāli.
Dusmīgi papurinājis galvu, Donovans izgāja laukā.
Pauels pasniedzās pēc «Robotikas rokasgrāmatas», kas ar savu smagumu bija ieliekusi vienu galda malu, un bijīgi atvēra to. Kādreiz viņš bija izlēcis no degošas mājas vienās sporta biksītēs, paķerdams līdz «Rokasgrāmatu». Ļaunākajā gadījumā viņš būtu pametis biksītes.
«Rokasgrāmata» gulēja Pauela priekšā uz galda, kad ienāca robots DV-5, un Donovans, kas nāca aiz viņa, aizcirta durvis.
Pauels nīgri sacīja:
— Sveiks, Deiv! I<ā jūties?
— Lieliski, — robots atbildēja. — Vai drīkstu apsēsties?
Viņš pavilka tuvāk viņam domāto, speciāli nostiprināto krēslu un, saliecis augumu, viegli ieslīdēja tajā.
Pauels atzinīgi uzlūkoja Deivu (laji varēja saukt robotus pēc sēriju numuriem, bet robotehniķi to nekad nedarīja). Robots nebūt nelikās pārlieku masīvs, kaut gan apvienoja sevī no septiņām daļām sastāvošu, kombinētas robotu brigādes domāšanas aparātu. Viņš bija septiņas pēdas garš, un viņu izveidoja pustonnas metāla un elektrība. Vai tas ir daudz? Nebūt ne, ja šī pustonna satur neskaitāmus kondensatorus, elektriskās ķēdes, relejus un lampas, kas praktiski spēj reaģēt uz jebkuru cilvēkam pazīstamu psiholoģisku kairinājumu. Turklāt vēl pozitronu smadzenes — desmit mārciņas vielas un vairāki kvintiljoni pozitronu, kas te ir galvenie rīkotāji.
Pauels sameklēja krekla kabatā cigareti.
— Deiv, — viņš sacīja, — tu esi lāga zēris. Tu ņeesi vieglprātīgs vai untumains kā primadonna. Tu esi nosvērts, uzticams raktuvju robots, bet tai pašā laikā tu vari tieši koordinēt sešu palīgrobotu darbu. Cik man zināms, tas nav radījis tavās smadzenēs nestabilus savienojumus.
Robots pamāja ar galvu.
— Tas mani iepriecina, bet ko jūs ar to gribat teikt, šef?
Viņam bija lieliska membrāna, un virstoņi skaņu gammā vērta viņa balss tembru mazāk metālisku un vienmuļu nekā parasti mēdz būt robotu balsis.
— Tūlīt pateikšu. Viss runā tev par labu, bet kāpēc tad darbs nesokas? Piemēram, šodien B maiņā.
Deivs vilcinājās ar atbildi.
— Cik man zināms, viss ir kārtībā.
— Jūs neieguvāt ne kripatiņas rūdas.
— To es zinu …
— Nu un? …
Deivs izskatījās noraizējies.
— Es to nekādi nevaru izskaidrot, šef. Man būs nervu sabrukums, pareizāk sakot, būtu, ja es kaut ko tamlīdzīgu sev atļautos. Palīgroboti strādāja nevainojami. Arī es — par to esmu pārliecināts. — Robots nogrima pārdomās, viņa fotoelektriskās acis spoži mirdzēja.
Tad viņš sacīja:
— Neatceros. Diena gāja uz beigām, ieradās Maiks, un gandrīz visas vagonetes bija tukšas.
Sarunā iejaucās Donovans:
— Pēdējās dienās tu maiņas beigās neieradies ar ziņojumu, Deiv. Vai tu to zini?
— Jā. Bet kādēļ… — Viņš lēni un domīgi papurināja galvu.
Pauels pēkšņi sajuta, — ja vien robota seja būtu spējīga mainīt izteiksmi, tad šobrīd tajā atspoguļotos sāpes un pazemojums. Robots vienmēr smagi pārdzīvo to, ka nevar veikt pienākumu.
Donovans pievirzīja krēslu pie Pauela galda un pārliecās tam pāri.
— Varbūt amnēzija, kā tev šķiet?
— Tiešām nezinu. Bet labāk necenties te minēt slimību nosaukumus. Cilvēku kaites attiecināt uz robotiem, — tā ir tikai romantiska analoģija. Robotikā tas nepalīdz. — yiņš pakasīja pakausi. — Man negribētos pārbaudīt viņa elementārās smadzeņu reakcijas. Tas necels viņa pašcieņu.
Pauels domīgi uzlūkoja Deivu, tad iemeta acis «Rokasgrāmatā» — nodaļā «Reakciju pārbaude uz vietas».
Viņš sacīja:
— Paklau, Deiv, un ja nu mēs pārbaudītu reakcijas? Tas būtu prātīgi darīts.
Robots piecēlās.
— Kā pavēlēsiet, šef.
Viņa balsī izskanēja sāpes.
Sākumā uzdevumi bija pavisam vienkārši. Hronometram vienmuļi tikšķot, robots DV-5 reizināja pieczīmju skaitļus. Viņš nosauca pirmskaitļus no tūkstoša līdz desmit tūkstošiem, izvilka kuba saknes un integrēja dažādas komplicētības funkcijas. Tika pārbaudītas viņa mehāniskās reakcijas, izvēloties arvien grūtākas un grūtākas. Un beidzot Deiva precīzais mehāniskais prāts pievērsās .robotu visgrūtākajam uzdevumam — morālo problēmu risināšanai.
Kad divas stundas bija pagājušas, Pauelam sviedri plūda aumaļām un Donovans bija apgrauzis sev visus nagus. Robots jautāja:
— Kā ir, šef?
Pauels atbildēja:
— Man jāpadomā, Deiv. Pārsteidzīgi spriedumi mums neko nedos. Labāk ej strādāt C
maiņā. Neuztraucies. Un pagaidām pārāk nerūpējies par izstrādes normu … gan mēs visu nokārtosim.
Robots izgāja. Donovans uzlūkoja Pauelu.
— Nu?
Pauels nikni plucinaja ūsas, it ka butu nolēmis tās izraut ar visām saknēm. Viņš sacīja:
— Deiva pozitronu smadzeņu sakaros nav nekādas vainas.
— Es gan to tik noteikti neapgalvotu.
— Žēlīgais Jupiter! Smadzenes ir robota visdrošākā sastāvdaļa, Maik. Reizes piecas tās pārbauda uz Zemes. Ja tās iztur pārbaudi uz vietas tik spoži, kā Deivs to izturēja, tad smadzenēs nevar būt ne vismazākās vainas^ Šī pārbaude aptver visus galvenos smadzeņu sakarus.
— Nu un tad?
— Nesteidzini mani. Ļauj man to visu izdomāt līdz galam. Ir vēl iespējams mehānisks bojājums robota ķermenī. Tas nozīmē, ka vaina var būt kādā no tūkstoš piecsimt kondensatoriem, divdesmit tūkstoš elektriskajām ķēdēm, piecsimt lampām, tūkstošos releju un neskaitāmās citās detaļās. Un tad vēl šie noslēpumainie pozitronu lauki, par kuriem neviens nekā nezina.