— Klausies, Greg, — Donovans nepacietīgi iesaucās, — man ir ideja! Var būt, ka šis robots melo. Viņš nekad …
— Muļķi, roboti nespēj apzinīgi melot. Tātad, būtu mums Makkormeka — Veslija pārbaudītājs, mēs varētu pārbaudīt visas viņa detaļas divdesmit četru līdz četrdesmit astoņu stundu laikā, bet abi vienīgie M.—V. pārbaudītāji atrodas uz Zemes, turklāt tie sver desmit tonnas, ir uzmontēti uz betona pamata, un tos nevar pārvietot. Vai tas nav lieliski?
Donovans uzsita ar roku pa galda virsmu.
— Bet, Greg, viņam kaut kas notiek tikai tad, kad mēs neesam klāt. Man tas liekas… tīri… aizdomīgi! — viņš uzsvēra katru <vārdu, sizdams ar dūri pa galdu.
— Man kļūst nelabi, tevī klausoties, — Pauels lēni noteica. — Tu esi salasījies piedzīvojumu romānus.
— Es gribētu zināt, — Donovans kliedza,
— ko mēs darīsim!
— Tūlīt dzirdēsi. Es novietošu virs sava galda ekrānu. Tieši šeit, pie sienas. Skaties! — viņš nikni bakstīja ar pirkstu sienā.
— Un novērošu raktuves jebkurā daļā, kur vien rit darbs. Tas ir viss.
— Tas ir viss? Greg…
Pauels piecēlās kājās un ar dūrēm atspiedās pret galdu.
— Maik, man ir ļoti grūti, — viņa balsī jautās nogurums. — Jau veselu nedēļu' tu mani nomoki ar Deivu. Tu apgalvo, ka ar viņu nav kaut kas kārtībā. Vai tu zini, kas tas par bojājumu? Nē! Vai tu zini, kā šis bojājums izpaužas? Nē! Vai tu zini, no kā tas radies? Arī nē! Varbūt tu zini, kas to izraisījis? — Nē! Vai tu vispār kaut ko par to zini? Nē!
Varbūt es zinu kaut ko? Arī nē! Ko tad tu īsti gribi no manis?
Donovans noplātīja rokas.
— Padodos!
— Es vēlreiz tev saku. Pirms mēs sākam ārstēšanu, mums jānosaka slimība. Lai pagatavotu truša ragū, vispirms ir jānoķer trusis. Tātad mums jāķer trusis. Bet tagad ej laukā.
Donovans nogurušu skatienu stingi raudzījās sava izmēģinājuma pārskata uzmetumā. Pirmkārt, viņš jutās noguris un, otrkārt, kāds varēja būt pārskats, ja nekas vēl nebija noskaidrots? Viņš bija sašutis.
— Greg, — Donovans sacīja, — mēs atpaliekam no plāna gandrīz par tūkstoš tonnām.
— Ko tu saki? — Pauels, galvu nepacēlis, atteica. — Es to vēl nebiju dzirdējis.
— Es tikai gribētu zināt, — Donovans pēkšņi aizsvilās dusmās, — kāpēc mums vienmēr jānoņemas ar jauna tipa robotiem? Pietiek! Mani pilnīgi apmierina roboti, kas bija labi diezgan maniem senčiem. Es esmu par to, kas ir drošs un pārbaudīts. Par robotiem', kas izturējuši laika pārbaudi, — labiem, solīdiem, veclaiku robotiem, kuri nekad nebojājas.
Precīzi notēmējis, Pauels svieda viņam ar grāmatu, un Donovans novēlās no krēsla.
— Tavs darbs, — Pauels mierīgi sacīja, — pēdējo piecu gadu laikā ir bijis pārbaudīt uz vietas jaunus robotus firmas «United
States Robots» uzdevumā. Tā kā mēs abi bijām tik neapdomīgi un parādījām labu prasmi šā darba veikšanā, mūs arvien aplaimo ar visdraņķīgākajiem uzdevumiem. Tā, — Pauels bakstīja ar pirkstu Donovana virzienā, — ir tava profesija. Tu sāki gausties par to, cik es atceros, jau minūtes piecas pēc tam, kad «United States Robots» tevi pieņēma darbā. Kāpēc tad tu neiesniedz atlūgumu?
— Es tev pateikšu. — Donovans apvēlās uz vēdera un, ielaidis pirkstus nepaklausīgajos rudajos matos, atbalstīja elkoņus uz grīdas. — Daļēji principa dēļ. Galu galā kā avārijas montierim arī man ir bijusi sava loma jaunu robotu izveidošanā. Ir taču jāveicina zinātnes progress. Tomēr saproti mani pareizi: ne jau princips te ir izšķirošais, bet gan nauda, ko viņi mums maksā … Greg!
Izdzirdis Donovana neganto kliedzienu, Pauels pielēca kājās un, sekojot rudmatainā puiša skatienam, pievērsās ekrānam. Pārbīlī ieplestām acīm viņš čukstēja:
— Visvarenais Jupiter!
Elpu aizturējis, Donovans uzrausās kājās.
— Paskaties uz viņiem, Greg. Viņi ir jukuši.
Pauels sacīja:
— Atnes divus skafandrus. Ejam turp.
Viņš turpināja vērot uz ekrāna robotu darbošanos. Uz asteroīda ēnaino klintsradžu fona viegli slīdēja to mirdzošie bronzas stāvi. Izveidojuši kolonu, roboti nedzirdami soļoja, un viņu ķermeņi izstaroja blāvu gaismu, kas krita uz rupji cirstajām, neskaidru lēkājošu ēnu plankumiem izraibinātajām ejas sienām. Visi septiņi roboti ar Deivu priekšgalā soļoja saliedēti, apgriezienus un pagriezienus izdarīdami pārsteidzoši saskaņoti un ejot pārkārtodami savas rindas tik neparasti viegli ka dejotāji uz Mēness.
Donovans atgriezās ar skafandriem.
— Viņi iet uzbrukumā pret mums. Tā taču ir militāra maršēšana!
— Tikpat labi, — sekoja dzedra atbilde, — tā varētu būt mākslas vingrošana. Vai arī Deivs ir iedomājies sevi par baletmeistaru. Tu labāk vispirms padomā un arī pēc tam vēl pastāvi klusu.
Donovans dusmīgi saviebās un, ar demonstratīvu bravūru iebāzis detonatoru makstī, kas viņam karājās pie sāniem, sacīja:
— Kā tas arī būtu, te tev nu ir jaunie modeļi! Mēs ar viņiem strādājām. Tā ir mūsu profesija. Labi. Bet saki man: kāpēc… kāpēc viņiem allaž kaut kas notiek?
— Tāpēc, — Pauels sadrūmis atteica, — ka mēs esam nolādēti. Ejam.
Tālu priekšā tuneļa samtainajā tumsā, kuru neaizsniedza viņu kabatas bateriju gaisma, mirgoja robotu ugunis.
— Tur viņi ir, — Donovans izdvesa.
— Es mēģināju viņu izsaukt pa radio, — Pauels uzbudināts čukstēja, — bet viņš neatbild. Iespējams, ka radiosakari pārtrūkuši.
— Tādā gadījumā es priecājos, ka konstruktori nav vēl radījuši robotus, kas būtu spējīgi strādāt pilnīgā tumsā. Man nebūtu ne mazākās patikas tumšā šahtā bez radiosakariem meklēt septiņus vājprātīgus robotus, ja tie nelaistītos kā muļķīgas radioaktīvas ziemsvētku eglītes.
— Rāpies augšā uz šīs malas, Maik. Viņi nāk šurp, un es gribu tos pavērot tuvumā. Vai varēsi?
Donovans krekstēdams palēcās. Gravitācija šeit bija daudzkārt mazāka nekā uz Zemes, bet smagajos skafandros šo priekšrocību tikpat kā nemanīja, un karjera mala bija turpat desmit pēdu augsta. Pauels lēca tūlīt pēc tam.
Roboti sekoja Deivam kolonā pa vienam. Ejot viņi ritmiski pārkārtojās kolonā pa divi, tad atkal pa vienam, tikai citā kārtībā. Viņi to atkārtoja vēl un vēl, bet Deivs ne reizi nepagrieza galvu atpakaļ.
Kad viņus no cilvēkiem šķīra kādas divdesmit pēdas, šī komēdija izbeidzās. Palīgrobotu rindas pajuka, tie mirkli nogaidīja un tad, kājas rībinādami, ļoti ātri pazuda tālumā. Deivs noskatījās tiem pakaļ, tad lēni apsēdās. Viņš atbalstīja galvu rokā gluži kā cilvēks.
Pauela austiņās ieskanējās viņa balss:
— Vai jūs esat šeit, šef?
Pauels pamāja Donovanam un nolēca no karjera malas.
— Viss kārtībā, Deiv. Kas te notika?
Robots papurināja galvu.
— Nezinu. Es biju aizņemts ar grūti pieejamu rūdas slāni septiņpadsmitajā lauzmā, bet tad piepeši atjēdzos, ka tuvumā ir cilvēki un pats atrodos galvenajā ejā pusjūdzi no lauzmas.
— Kur pašlaik ir palīgroboti? — Donovans jautāja.
— Atkal pie darba, protams. Cik laika mes esam zaudējuši?
— Ne pārāk daudz. Nedomā par to, — Pauels sacīja, tad, pievērsies Donovanam, piebilda: — Paliec ar viņu līdz maiņas beigām. Pēc tam atnāc pie manis — man šis tas ienāca prātā.