— Vai zini, Maik, ja tu turpināsi melst niekus, es tev aizbāzīšu muti.
— Labi. Tu jau mums esi tas ģēnijs. Es toties — nožēlojams plānprātiņš. Ko mēs esam panākuši?
— Ne tik, cik melns aiz naga. Es gribēju sākt no otra gala — no «pirksta», bet neizdevās. Tātad jāķeras atkal pie sākuma.
— Ģeniāli! — Donovans izsmējīgi izteica Pauelam savu apbrīnu. — Cik vienkārši tas izklausās! Bet tagad pasaki to visu cilvēku valodā, maestro.
— Bērnu valodā, tu gribēji teikt. Mums ir jānoskaidro, kādu pavēli Deivs dod tajā brīdī, pirms viņa atmiņa atsakās darboties. Tas mums palīdzēs visu atrisināt.
— Un kā tu domā to noskaidrot? Mēs nevaram uzturēties Deiva tuvumā, jo mūsu klātbūtnē viss rit normāli. Dzirdēt pavēli pa radio arī nav iespējams, jo tā tiek noraidīta pa pozitronu lauku. Tātad ne tuvumā, ne arī no attāluma mēs nevaram šo pavēli uztvert. Un itin nekā cita mēs nevaram iesākt.
— Tiešā novērošana, protams, atkrīt. Bet vēl pastāv dedukcija.
— Kas?
— Mes parmaiņus dežurēsim, Maik, — Pauels nīgri pasmaidīja. — Skatīsimies uz ekrānu, acis nenovērsdami. Novērosim katru šo tērauda stulbeņu kustību. Un lūkosim saskatīt, kas notiek tieši pirms viņu dīvainajām izdarībām, lai tādējādi atšifrētu pavēli.
Donovans veselu minūti sēdēja ar atplestu muti. Tad viņš sacīja nomāktā balsī:
— Es uzteikšu darbu. Iešu projām.
— Tavā rīcībā ir vēl desmit dienas — vari izgudrot kaut ko labāku, — Pauels atbildēja nogurušā balsī.
Turpmākajās astoņās dienās Donovans par varēm pūlējās kaut ko izgudrot. Astoņas dienas, ik pēc četrām stundām uzsākdams savu dežūru, viņš iekaisušām, aizmiglotām acīm vēroja mirgojošos stāvus kustamies mijkrēslī. Un visas astoņas dienas viņš dežūru starplaikā nolādēja «United States Robots», DV modeļus un dienu, kad nācis pasaulē.
Astotajā dienā, kad Pauels, kaudamies ar miegu un galvassāpēm, atnāca viņu nomainīt, Donovans piecēlās un, precīzi notēmējis, ietrieca smagu grāmatu televīzijas ekrāna pašā centrā. Atskanēja stikla šķindoņa.
Pauelam aizrāvās elpa:
— Kāpēc tu tā darīji?
— Tāpēc, — Donovans atteica gandrīz mierīgi, — ka es viņus vairs nenovērošu. Atlikušas vēl tikai divas dienas, bet mēs neko neesam noskaidrojuši. DV-5 ir nožēlojams, nederīgs grausts. Kamēr es viņu novēroju, viņš piecas reizes pārtrauca darbu, un tavas dežūras laikā — trīs reizes, bet es netiku gudrs, kādu pavēli viņš deva, un arī tu ne. Un es neticu, ka tu jebkad to uzzināsi, jo esmu pārliecināts, ka es to nekad neuzzināšu.
Visvarenais kosmos, kā lai vienlaicīgi novēro sešus robotus? Viens kustina rokas, otrs — kājas, trešais mētā rokas kā vējdzirnavu spārnus, ceturtais lec gaisā kā vājprātīgs, un divi pārējie … sazin ko tie dara. Bet tad visi norimstas. Tā ja!
Greg, mēs nerīkojamies pareizi. Viņi jānovēro no neliela attāluma, lai redzētu visu sīkumos.
Kādu brīdi valdīja klusums, tad Pauels to pārtrauca:
— Nu, un atlikušās divas dienas jāgaida, lai atkal kaut kas atgadās?
— Vai tad šeit novērot ir labāk?
— Te ir patīkamāk.
— Jā, bet tur var darīt kaut ko tādu, ko šeit nevar.
— Ko tad?
— Kad būsim sagatavojušies un noskatīsimies, ko viņi īsti dara, var jebkurā brīdī likt tiem apstāties.
Pauels sāka ausīties.
— Kā mēs to izdarīsim?
— Padomā pats. Tu jau esi tas gudrais. Uzdod sev dažus jautājumus. Kad DV-5 iziet no ierindas? Ko tev stāstīja «pirksts», kad tas notika? — Kad draudēja vai īstenībā notika nogruvums, kad spridzināšanas darbi prasīja lielu precizitāti vai arī kad gadījās grūti pieejams slānis.
— Citiem vārdiem — kritiskos apstākļos, — Pauels satraukti teica.
— Pareizi! Un kā gan citādi? Personiskās iniciatīvas faktors — lūk, kur tas suns aprakts! Un personiskā iniciatīva ir visvairāk vajadzīga tieši kritiskos apstākļos, kad cilvēka nav klāt. Kāds tad ir loģiskais secinājums? Kā lai piespiežam viņus apstāties noteiktā laikā un vietā?
Donovans brīdi triumfējoši raudzījās uz savu sarunas biedru — viņš sāka iejusties lomā, tad atbildēja pats uz savu jautājumu, aizsteigdamies priekšā Pauelam, kam atbilde jau bija mēles galā:
— Mums pašiem jārada ārkārtēji apstākļi!
Pauels sacīja:
— Maik, tev taisnība.
— Paldies, draugs. Es zināju, ka tu kādreiz atzīsi to.
— Labi, beidz ņirgāties. Mēs tavas zobgalības pataupīsim Zemei, kur tās iekonservēsim garajām, saltajām ziemām. Bet kādus ārkārtējus apstākļus mēs varētu tagad radīt?
— Ja mēs neatrastos uz asteroīda, kur nav ne gaisa, nedz ūdens, mēs varētu applūdināt raktuves.
— Asprātīgi, nav vārdam vietas, — Pauels sacīja. — Patiesi, Maik, no smiekliem man jākrīt vai gar zemi. Kā būtu ar nelielu nogruvumu?
Uzmetis lūpu, Donovans noteica:
— Manis pēc.
— Labi, tad ejam.
Kumurodamies pa akmeņaino klajumu uz priekšu, Pauels jutās kā īsts sazvērnieks. Pazeminātās gravitācijas dēļ viņš brīžam tenterēja pa nelīdzeno virsmu, un akmeņi zem viņa kājām šķīda uz visām pusēm, saceldami pelēku putekļu vērpetes. Un tomēr viņš pats sev šķita kā konspirators, kas piesardzīgi zogas uz priekšu.
— Vai tu zini, kur viņi atrodas? — viņš jautāja.
— Liekas gan, Greg.
— Labi, — Pauels sadrūmis teica, — bet, ja mēs nonāksim divdesmit pēdu attālumā no kāda «pirksta», tas mūs tūlīt sajutīs, kaut arī nebūsim viņa redzes lokā. Cerams, ka tu to zini.
— Kad man būs nepieciešams noklausīties elementārkursu robotikā, es uzrakstīšu tev iesniegumu, trīs eksemplāros. Bet tagad kāpsim lejā.
Viņi atradās šahtā; zvaigžņu mirdzums vairs nebija redzams. Viņi abi gāja, taustīdamies gar sienām, laiku pa laikam ar kabatas baterijām apgaismodami ceļu. Pauels drošības labad pataustīja savu detonatoru.
— Vai tu pazīsti šo tuneli, Maik?
— Ne pārāk labi. Tas ir jauns. Taču es domāju, ka varēšu orientēties pēc ta, ko redzēju televizorā, lai gan …
Pagāja bezgalīgi garas minūtes, tad Maikls sacīja:
— Pieliec te roku!
Cauri metāla cimdam Pauels sajuta, ka šahtas siena viegli vibrē. Skaņas, protams, nebija dzirdamas.
— Sprādzieni! Mēs esam diezgan tuvu.
— Turi acis vaļā, — Pauels sacīja.
Donovans nepacietīgi pamāja ar galvu.
Viens no robotiem aizdrāzās viņiem garām
un nozuda, pirms viņi paguva attapties, — bronzas bruņas nomirdzēja vien viņiem gar acīm. Klusēdami viņi saspiedās kopā.
— Kā tev šķiet, vai viņš juta, ka mēs te atrodamies? — Pauels čukstēja.
— Cerams, ka ne. Bet labāk apiesim tos no sāniem. Dosimies pirmajā tunelī pa labi.
— Varbūt nemaz neiesim viņiem klāt?
— Ko tad tu gribi darīt? Iet atpakaļ? — Donovans nikni norūca. — Viņi ir ceturtdaļjūdzes attālumā. Es taču novēroju viņus televizorā. Un mums atlikušas tikai divas dienas …
— Ciet klusu labāk. Tu tikai velti šķied skābekli. Vai šī te ir sānu eja? — Iedegās kabatas baterija. — Tā pati. Ejam.
Sienas šeit vibrēja daudz stiprāk, un pamats zem kājām nejauki drebēja.
— Tas ir labs tunelis, — Donovans teica, — ja vien drīz neizbeigsies.