— Mums ir gadījies robots, kas lasa domas, un, manuprāt, būtu ļoti svarīgi noskaidrot, kāpēc viņš to dara. Mēs to nenoskaidrosim, sacīdami: «Tā ir jūsu vaina! Tā ir mana vaina!»
Viņas aukstās, pelēkās acis pievērsās Ešam, un viņš pasmīkņāja.
Arī Lenings pasmīkņāja, un, kā vienmēr tādās reizēs, viņa garie, baltie mati un mazās, viltīgās ačteles darīja viņu līdzīgu bībeles patriarham.
— Jums taisnība, doktore Kelvina.
Viņa balss piepeši kļuva enerģiska.
— īsi sakot, stāvoklis ir šāds. Mēs esam radījuši pozitronu smadzenes, kuras uzskatījām par atbilstošām visām normām, bet tām piemīt apbrīnojama spēja uztvert cilvēku domu viļņus. Ja mēs zinātu, kā tas kļuvis iespējams, tas būtu vislielākais robotikas sasniegums vēl desmitiem gadu. Mēs to nezinām, un mums tas jāizdibina. Vai skaidrs?
— Vai drīkstu izteikt kādu priekšlikumu? — Bogerts vaicāja.
— Klājiet vien vaļā!
— Manuprāt, kamēr nebūsim atšķetinājuši šo mudžekli — un kā matemātiķis es uzskatu, ka tas būs velnišķīgi grūti — mums nevajadzētu izpaust RB-34 esamību. Pat citiem firmas darbiniekiem ne. Mums, nodaļu vadītājiem, jātiek ar šo problēmu galā, un jo mazāk cilvēku zinās par to …
— Bogertam taisnība, — doktore Kelvina sacīja. — Kopš Starpplanētu kodekss pieļauj robotu modeļu pārbaudi rūpnīcās pirms to nosūtīšanas uz kosmiskajām stacijām, pretrobotu propaganda ir pastiprinājusies. Ja paspruks kaut vai viens vārds par to, ka robots spēj lasīt domas, iekāms mēs paši varēsim šo parādību kontrolēt, viens otrs pratīs to izmantot, lai tiktu pie krietna kapitāla.
Lenings, sūkdams cigāru, nopietni pamāja ar galvu. Viņš pievērsās Ešam:
— Man šķiet, jūs sacījāt, ka bijāt viens, kad pirmo reizi pamanījāt šo domu lasīšanu?
_— Kā tad, — es biju viens un pārbijos līdz nāvei. RB-34 bija tikko noņemts no montāžas galda un atsūtīts pie manis. Meistars bija kaut kur izgājis, un es pats vedu robotu uz izmēģināšanas telpām — vismaz, sāku viņu vest.
Ešs apklusa, un uz viņa lūpām parādījās tikko manāms smaids.
— Vai kādam no jums gadījies, pašam nezinot, domās sarunāties ar kādu?
Neviens neatbildēja, un viņš turpināja:
— Vai ziniet, sākumā tas notiek nemanot. Nu, lūk, robots sarunājās ar mani ļoti loģiski un saprātīgi, un mēs bijām jau gandrīz nonākuši pie izmēģināšanas telpām, kad es atskārtu, ka neesmu viņam teicis neviena vārda. Es, protams, biju daudz ko domājis, bet tas jau ir kas cits, vai ne? Es ieslēdzu robotu istabā un skrēju pēc Leninga. Iedomājieties tikai! Jums blakus soļo robots, mierīgi lasīdams jūsu domas un urķēdamies tajās! Man kļuva gluži neomulīgi.
— Es varu iedomāties, — Sjūzena Kelvina domīgi noteica. Viņa uzlūkoja Ešu ar dīvaini nopietnu skatienu. — Mēs tik ļoti esam pieraduši pie tā, ka mūsu domas ir zināmas vienīgi mums pašiem …
Lenings viņu nepacietīgi pārtrauca:
— Tātad to zinām tikai mēs četri. Labi! Mums šī parādība jāizpētī pēc noteiktas sistēmas. Eš, jūs pārbaudīsiet visu montāžas līniju no sākuma līdz galam — visos sīkumos. Jūs izslēgsiet tās operācijas, kurās kļūdīšanās ir bijusi neiespējama, un atzīmēsiet visas tās, kurās tā varēja notikt, turklāt uzrādiet varbūtējās kļūdas raksturu un iespējamo lielumu.
— Grūts uzdevums, — Ešs noņurdēja.
— Dabiski! Jūs, protams, iesaistīsiet šai darbā savus cilvēkus — visus līdz pēdējam, ja būs vajadzīgs, un tas arī nekas, ja neizpildīsiet plānu. Taču, saprotiet, šiem cilvēkiem nav jāzina, kāpēc viņi to dara.
— Hm-m-m, jā! — jaunais inženieris greizi pasmīnēja. — Un tomēr darba bez jēgas.
Lenings ar visu krēslu pagriezās pret Kelvinu.
— Jums būs jāķeras pie šī darba no citas puses. Jūs esat rūpnīcas robopsihologs, tātad jums jāpētī pats robots un jāizdara attiecīgie secinājumi. Mēģiniet noskaidrot, kā viņš to dara. Izpētiet visu, kas saistīts ar viņa telepātiskajām spējām — cik tālu tās sniedzas, kā ietekmē viņa domāšanu un kādus traucējumus izraisa tieši viņa normālo darba spēju izpausmē. Sapratāt?
Lenings nenogaidīja doktores Kelvinas atbildi.
— Es koordinēšu darbu un matemātiski apstrādāšu iegūtos rezultātus. — Viņš sāka strauji pūst dūmus un turpmākos vārdus nomurdēja caur to mutuļiem: — Bogerts man, protams, palīdzēs.
Bogerts, kas patlaban pulēja savu patuklo roku nagus, rāmi atteica:
— Katrā ziņā. Es šo to jēdzu šais lietās.
— Labi! Es sākšu. — Ešs atstūma krēslu un piecēlās. Viņa glītajā, jauneklīgajā sejā pazibēja smīns. — Man krita visriebīgākais darbs no visiem, tāpēc eju, lai ķertos tam tūlīt klāt. Uz redzi! — nomurminājis pēdējos vārdus, viņš izgāja laukā.
Sjūzena Kelvina atbildēja ar tikko jaušamu galvas mājienu, bet viņas skatiens sekoja Ešam, kamēr vien tas bija saredzams, un viņa klusēja, kad Lenings, kaut ko norūcis, sacīja:
— Doktore Kelvina, vai jūs negribētu tūlīt pat uzkāpt augšā un apskatīt RB-34?
Izdzirdis durvis klusi iečīkstamies, RB-34 pacēla savas fotoelektriskās acis no grāmatas un, Sjūzenai Kelvinai ienākot, pielēca kājās.
Viņa apstājās, lai sakārtotu uz durvīm milzīgo uzrakstu «Ieeja aizliegta», un tad tuvojās robotam.
— Es tev atnesu dažus rakstus par hiperatomdzinējiem, Erbij. Varbūt tu tos vēlētos izskatīt?
RB-34 — jeb, citādi, Erbijs — paņēma no viņas rokām trīs smagos sējumus un atvēra vienu no tiem.
— Hm-m-m! «Hiperatomu teorija».
Šķirstīdams grāmatu, viņš kaut ko neskaidri murmulēja, tad izklaidīgi teica:
— Apsēdieties, doktore Kelvina! Es tos izskatīšu dažās minūtēs.
Psiholoģe apsēdās un uzmanīgi vēroja Erbiju, kas, novietojies otrpus galda, ķeras pie visu triju sējumu studēšanas.
Pēc pusstundas viņš tos nolika sānis.
— Es, protams, zinu, kāpēc jūs man tos atnesāt.
Doktores Kelvinas lūpu kaktiņi noraustījās.
— Es jau tā domāju. Ar tevi ir grūti strādāt, Erbij. Tu vienmēr esi man soli priekšā.
— Šīs grāmatas ir gluži tādas pašas kā visas pārējās. Mani tās vienkārši neinteresē. Jūsu mācību grāmatās nekā nav. Jūsu zinātne ir tikai vesels lērums savāktu un ar šķietamām teorijām kopā sasaistītu faktu. Tas viss ir tik gaužām vienkārši, ka nav pat ievērības cienīgs.
Mani interesē jūsu daiļliteratūra. Jūsu pētījumi par cilvēka jūtu un iekšējo stimulu mijiedarbību, par …
Meklēdams īsto vārdu, viņš ar vareno roku izdarīja nenoteiktu žestu.
Doktore Kelvina čukstēja:
— Man šķiet, es saprotu.
— Redziet, es lasu domas, — robots turpināja, — un jums nav ne jausmas, cik tās ir sarežģītas. Es nespēju visu saprast, jo mana paša domāšana tik ļoti atšķiras no jūsējās — bet es cenšos, un jūsu romāni man palīdz.
— Jā, bet es baidos, ka, iepazinies ar mūsdienu juteklīgajos romānos notēlotajiem sirdi plosošajiem pārdzīvojumiem, — viņas balsī ieskanējās rūgtums, — tu mūsu domas uzskatīsi par garlaicīgām un bālasinīgām.
— Nē jau!
Negaidīti enerģiskā atbilde lika Sjuzenai Kelvinai pietrūkties kājās. Viņa juta, ka pietvīkst, un satraukumā nodomāja: «Viņš droši vien zina!»
Erbijs piepeši nomierinājās un klusi, gandrīz pilnīgi bez metāliskās pieskaņas balsī nomurmināja:
— Nu, protams, es to zinu, doktore Kelvina. Jūs vienmēr par to domājat," kā gan es to varu nezināt?