Viņas seja sastinga:
— Vai tu jau esi… kādam stāstījis?
— Protams, ka ne! — viņš iesaucās neviltotā izbrīnā. — Neviens man nav jautājis.
— Nu tad, — viņa izmeta, — tu droši vien domā, ka esmu mulķe.
— Nē! Tās ir normālas jūtas.
-Varbūt tāpēc tās ir tik muļķīgas. — Viņas balsī bija saklausāmas vienīgi skumjas. Zem zinātņu doktores maskas pavīdēja sieviete. — Es neesmu, kā mēdz teikt… pievilcīga …
— Ja jūs runājat par tīri fizisko pievilcību, tad man jāatzīstas, ka nevaru par to spriest. Taču es skaidri zinu, ka pievilcība izpaužas arī citādi.
— … nedz jauna. — Doktore Kelvina it kā nemaz nedzirdēja robota vārdus.
— Jums vēl nav četrdesmit. — Erbija balsī bija iezagusies nemierpilna neatlaidība.
— Trīsdesmit astoņi, ja skaita gadus, un turpat sešdesmit, ja ņem vērā manu emocionālo dzīves uztveri. Kā nekā_ esmu psihologs! — Aizelsusies viņa ar rūgtumu turpināja: — Un viņam ir tikai trīsdesmit pieci, bet, spriežot pēc izskata un izturēšanās, — vēl mazāk. Vai tu domā, ka viņš jebkad saskata manī kaut ko … citu neka es esmu?
— Jūs maldāties! — Erbija tērauda dūre žvadzēdama atsitās pret galda plastmasas virsmu. — Uzklausiet mani…
Bet Sjūzena Kelvina kaismīgi uzbruka robotam, un viņas acīs iekvēlojās apslēptas sāpes.
— Ko vēl ne? Ko tu par to zini, tu… tu mašīna! Es tev esmu tikai subjekts, tāds interesants kukainītis ar īpatnējām domām, kurās tu lasi kā grāmatā. Lielisks cerību grausts, vai ne? Gandrīz kā romānos.
Viņas balss, kurā skanēja apspiestas elsas, pamazām pierima.
No šī izvirduma robots sarāvās gluži maziņš. Viņš lūdzoši šūpoja galvu.
— Uzklausiet mani, lūdzu! Es varētu jums palīdzēt, ja jūs Jautu.
— Kā? — Viņas lūpas savilkās greizā smīnā. — Ar labiem padomiem?
— Nebūt nē. Es taču zinu arī, ko domā citi cilvēki, piemēram, Miltons Ešs.
Sjūzena Kelvina ilgi klusēja, tad nolaida acis.
— Es negribu zināt, ko viņš domā, — viņa izdvesa. — Ciet klusu.
— Man šķiet, jūs gribētu gan zināt, ko viņš domā.
Galvu nepacēlusi, viņa sāka straujāk elpot.
— Tu runā niekus, — viņa čukstēja.
— Kāpēc lai es to darītu? Es gribu palīdzēt. Miltona Eša domas par jums … — viņš uz brīdi apklusa.
Robotu psiholoģijas doktore pacēla galvu:
— Nu?
— Viņš jus mīl, — robots mierīgi sacīja.
Veselu minūti doktore Kelvina klusēja. Viņa
stingi vērās robotā, tad iesaucās:
— Tu maldies! Citādi nevar būt. Kādē] lai viņš to darītu?
— Bet tas tā ir. To nevar noslēpt, vismaz no manis ne.
— Es taču esmu tik … tik, — viņa stomījās un beidzot apklusa.
— Viņš cilvēku nevērtē pēc ārienes, viņš citos apbrīno prātu. Miltons Ešs nav tas cilvēks, kas precēs sievieti skaistu matu vai acu dēļ.
Sjūzena Kelvina saka ātri mirkšķināt acis un vilcinājās ar atbildi. Kad viņa sāka runāt, viņas balss tomēr drebēja.
— Bet viņš nekad nav izrādījis …
— Vai jūs jebkad esat devusi viņam tādu iespēju?
— Kā es to varēju darīt? Man nebūtu nācis ne prātā, ka …
— Nu redziet nu!
Psiholoģe brīdi kavējās pārdomās, tad piepeši pacēla galvu.
_ — Pirms pusgada viņu šeit rūpnīcā apmekleja kāda meitene. Viņa bija glīta, šķiet —
gaišmataina un slaida. Un, protams, varēja tik tikko pateikt, cik ir divreiz divi. Viņš visu dienu līda vai no ādas laukā, mēģinādams viņai ieskaidrot, kā tiek samontēts robots. — Sjūzena kļuva atkal asa. — Un tomēr viņa nekā nesaprata! Kas tā bija?
— Es zinu, par ko jūs runājat, — Erbijs bez vilcināšanās atbildēja. — Tā ir Miltona māsīca, un viņam nav nekādu romantisku jūtu pret to, ticiet man.
Sjūzena Kelvina ar gandrīz meitenīgu straujumu pielēca kājās.
— Vai tas nav dīvaini? Tieši tā es dažbrīd to pati sev iztēlojos, lai gan nekad īsti tam negribēju ticēt. Tātad tā ir taisnība!
Viņa pieskrēja pie Erbija un abām rokām satvēra tā auksto, smago ķetnu.
— Paldies, Erbij, — viņa kaismīgi čukstēja mazliet piesmakušā balsī. — Nestāsti to nevienam. Lai tas paliek mūsu noslēpums. Un vēlreiz paldies.
To pateikusi un vēlreiz paspiedusi Erbija nekustīgos metāla pirkstus, viņa aizgāja.
Erbijs pievērsās atkal savam romānam, un nebija neviena, kas varētu lasīt viņa domas.
Miltons Ešs lēni un ar labpatiku izstaipījās, ka kauli vien nokrakšķēja, un tad nikni uzlūkoja fizikas doktoru Pīteru Bogertu.
— Paklausieties, — viņš sacīja, — es nodarbojos ar šo problēmu jau veselu nedēļu, dienu un nakti. Cik ilgi man te vēl būs
jānoņemas? Man liekas, jūs sacījāt, ka atrisinājums meklējams pozitronu bombardēšanā D vakuumtelpā.
Bogerts paslepus nožāvājās un ar interesi aplūkoja savas baltās rokas.
— Tā tas ir. Esmu tam jau uz pēdām.
— Es zinu, ko nozīmē šie vārdi, ja tos saka matemātiķis. Cik tuvu mērķim jūs esat?
— Tas atkarīgs …
— No kā? — Ešs atkrita krēslā un izstiepa garās kājas.
— No Leninga. Vecais zēns man nepiekrīt, — Bogerts nopūtās. — Viņš mazliet atpaliek no laika gara, tā ir viņa nelaime. Viņam matricu mehānika ir viss, bet šī mūsu problēma ir jārisina ar spēcīgākiem matemātikas līdzekļiem. Lenings ir briesmīgi ietiepīgs.
— Kādēļ mēs nevarētu pajautāt pašam Erbijam un tādējādi visu atrisināt? — Ešs samiegojies nomurmināja.
— Pajautāt robotam? — Bogerts sarāva uzacis uz augšu.
— Kāpēc gan ne? Vai tad vecā jums to neteica?
— Kelvina?
— Jā gan! Sjūzija pati. Šis robots ir matemātikas brīnums. Viņš zina itin visu par visiem un vēl mazliet vairāk. Viņš galvā izdara trīskārtēju integrēšanu, un tensoru analīze viņam ir tīrais nieks.
Matemātiķis skeptiski palūkojās uz Ešu.
— Vai jūs nopietni runājat?
— Palīdziet man! Nelaime tā, ka šis stulbenis taču necieš matemātiku.
Viņam labāk patīk lasīt salkanus romānus. Goda vārds! Jums vajadzētu redzēt, ar kādiem draņķiem Sjūzija viņu cienā: «Purpursārtā kaisle» un «Mīla kosmosā».
— Doktore Kelvinamums par to nav minējusi ne vārda.
— Nu, viņa nav vēl beigusi robota pētīšanu. Jūs taču Sjūziju pazīstat. Pirms viņa atklāj citiem savu lielo noslēpumu, viņa grib, lai pašai viss būtu pilnīgi skaidrs.
— Bet jums viņa to stāstīja.
— Mēs abi šo to pārrunājām. Pēdējā laikā esmu bijis daudz ar viņu kopā. — Ešs plati iepleta acis un sarauca pieri. — Paklausieties, Bogij, vai jūs pēdējā laikā neesat ievērojis kaut ko dīvainu šīs lēdijas uzvedībā?
Bogerta seja savilkās gluži necienīgā smīnā.
— Vai jūs gribējāt teikt, ka viņa sākusi lietot lūpu zīmuli?
— Pie velna, to es zinu. Viņa krāso vaigus, pūderējas, ēno acis. Viņa izskatās baigi. Bet tas nav galvenais. Es nevaru īsti pateikt. Viņa tā runā … it kā būtu par kaut ko laimīga.
Ešs brīdi padomāja, tad paraustīja plecus.
Viņa sarunas biedrs atļāvās uzmest tam šķelmīgu skatienu, kas zinātniekam, kam jau pāri piecdesmitiem, izdevās tīri labi.