— Var būt, ka viņa ir iemīlējusies.
Ešs atkal pievēra plakstus.
Jūs melšat niekus, Bogij. Ejiet un apspriedieties ar Erbiju; es palikšu te un nosnaudīšos.
— Labi! Bet es neteiktu, ka man būtu sevišķi patīkami saņemt no robota norādījumus, un es arī neticu, ka viņš tos spēj dot!
Atbildes vietā viņš izdzirdēja paklusu krākšanu.
Erbijs uzmanīgi klausījās Pīterā Bogertā, kas, rokas kabatās sabāzis, runāja šķietami vienaldzīgi.
— Lūk, kā. Man stās7 ja, ka tu kaut ko saprotot no šīm lietām, un es tevi izjautāju vairāk aiz ziņkārības nekā aiz cita kāda iemesla. Piekrītu, ka manos spriedumos ir daži apšaubāmi momenti, kurus doktors Lenings atsakās pieņemt, un aina vēl joprojām ir visai nepilnīga.
Robots klusēja, un Bogerts pajautāja:
— Nu?
— Es šeit neredzu kļūdu, — Erbijs atbildēja, pētīdams aprēķiniem aprakstītās lapas.
— Jādomā, ka neko vairāk tu nespēj.
— Es neiedrošinos. Jūs esat labāks matemātiķis nekā es, un … es negribu sakompromitēties.
Bogerta smaidā pavīdēja pašapmierinātība.
— Es jau domāju, ka tā būs. Problēma ir ļoti sarežģīta. Aizmirsīsim to.
Viņš sagumzīja rokā aprēķinu lapas,
iesvieda tās atkritumu tvertnē, tad pagriezās, lai ietu projām, bet pēkšņi pārdomāja.
— Starp citu …
Robots gaidīja.
Šķita, ka Bogerts ar grūtībām meklē vārdus.
— Ir kaut kas … tas ir, varbūt, ka tu varētu …
Viņš apklusa.
— Jūsu domās tagad ir juceklis, — Erbijs mierīgi teica, — bet nav ne mazāko šaubu, ka tās saistās ar doktoru Leningu. Ir muļķīgi stomīties, jo, tiklīdz jūs nomierināsieties, es uzzināšu, ko īsti jūs gribat vaicāt.
Matemātiķis ar ierastu kustību saglauda jau tā gludos matus.
— Leningam vairs nav tālu septiņdesmit, — viņš sacīja, it kā tas visu izskaidrotu.
— Es zinu.
— Viņš jau gandrīz trīsdesmit gauus ir firmas zinātniskā darba vadītājs.
Erbijs pamāja ar galvu.
— Nu un, — Bogerta balss kļi a glaimīga, — tu droši vien zini, vai… ! viņš domā par iešanu pensijā. Veselības .ai cita kāda iemesla dēļ…
— Noteikti, — Erbijs teica, un tas s viss.
— Vai tu to zini?
— Protams.
— Tad… hm … vai tu nevarētu man pateikt …
— Varu, ja jūs man to jautājat. — Robots to pateica pavisam vienkārši. — Viņš ir jau iesniedzis atlūgumu!
— Ko! — Sis izsauciens bija eksplozīva,
gluži neartikulēta skaņa. Zinātnieka lielā galva noliecās uz priekšu. — Pasaki to vēlreiz!
— Viņš ir jau iesniedzis atlūgumu, — sekoja mierīga atbilde, — bet tas vēl nav stājies spēkā. Redzat, viņš vispirms grib atrisināt … ē-ē … manu problēmu. Kad tas būs paveikts, viņš ir gatavs vadītāja posteni nodot savam pēctecim.
Bogerts strauji elpoja.
— Pēctecim? Un kas ir šis pēctecis? Viņš piegāja cieši klāt Erbijam, kā apburts
nenovērsdams skatienu no izteiksmīgajiem, blāvi sārtajiem fotoelementiem — robota acīm.
— Jūs būsiet nākamais vadītājs, — robots lēni pavēstīja.
Sasprindzinājumu Bogerta sejā nomainīja tikko jaucams smaids.
_— Pairami dzirdēt. Esmu gaidījis un cerējis tr Paldies, Erbij.
ts Bogerts nosēdēja pie sava rakstāmlīdz pat pieciem no rīta un deviņos atKa^ «. ja klāt. Citu pēc citas viņš ķēra rokasgramatas un tabulas, un drīz vien plaukts virs viņa galda bija gluži tukšs. Aprēķinu kaudzīte viņa priekša palielinājās gausi' jo gausi, toties saņurcītu aprakstītu papīru kalns uz grīdas auga augumā.
Tieši pusdienlaikā Bogerts uzmeta skatienu pēdējai lapai, izberzēja apsarkušās acis, nožāvājās un izstaipījās.
— Jo tālāk, jo trakāk. Nolādēts!
Izdzirdējis kādu atveram durvis, viņš pagriezās un pamāja Leningam, kas ienāca, kniukšķinādams savu mezglaino pirkstu kauliņus.
Pārlaidis skatienu neuzpostai istabai, firmas zinātniskā darba vadītājs sarauca uzacis.
— Jauns paņēmiens?
— Nē, — skanēja izaicinoša atbilde. — Kas vecajam vainas?
Lenings neko neatbildēja, viņš tikai uzmeta paviršu skatienu virsējai lapai uz Bogerta galda. Aizdedzinādams cigāru, viņš, sērkociņam liesmojot, teica:
— Vai Kelvina jums ir stāstījusi par robotu? Tas ir matemātikas ģēnijs. Tiešām interesanti.
Bogerts skaļi nosprauslojās.
— Esmu dzirdējis. Bet lai Kelvina labāk nodarbojas ar robotu psiholoģiju. Es pārbaudīju Erbiju matemātikā — viņš tik tikko tiek galā ar elementāriem aprēķiniem.
— Kelvina tā nedomā.
— Viņa ir jukusi.
— Un arī es tā nedomāju, — Leninga acis draudoši samiedzās.
— Jūs? — Bogerta balss kļuva skarba. — Par ko jūs runājat?
— Es visu rītu eksaminēju Erbiju, viņš spēj tādas lietas, par kurām jūs nekad neesat dzirdējis.
— Tiešām?
— Liekas, jūs šaubāties! — Lenings izrāva no vestes kabatas salocītu papīra lapu un atlocīja to vaļā. — Tas taču nav mans rokraksts!
Bogerts pētīja lielās, stūrainās zīmes, kas klāja papīru.
— Vai tas ir Erbija darbs?
— Jā! Un ja esat ievērojis, viņš ir integrējis laika funkciju jūsu divdesmit otrajā vienādojumā, — Lenings uzsita ar savu dzelteno nagu pēdējai skaitļu rindai. — Viņš nonāca pie tiem pašiem slēdzieniem kā es, un četrreiz īsākā laikā. Jums nebija tiesību ignorēt Lindžera efektu pozitronu bombardēšanā.
— Es to nebūt neignorēju. Dieva dēļ, Lening, saprotiet reiz, ka tas izslēgtu …
— Ak tā, pareizi, jūs to paskaidrojāt. Jūs izmantojāt Mičela pārejas vienādojumu, vai ne? Nu, to te nevarēja lietot.
— Kāpēc ne?
— Pirmkārt, tāpēc, ka jūs operējāt ar hiperimagināriem skaitļiem.
— Kāds tam sakars?
— Mičela vienādojums neder, ja …
— Vai esat sajucis? Ja jūs pārlasītu Mičela paša rakstu …
— Man tas nav jādara. Es jums jau sakumā sacīju, ka man nepatīk viņa domāšanas veids, un Erbijs šinī ziņā mani pilnīgi atbalsta.
— Nu, — Bogerts kliedza, — tad lai tā uzvelkamā klabata atrisina visu_ problēmu. Kādēļ ielaisties ar tādiem plānprātiņiem kā es?
— Tur jau ir tas āķis. Erbijs nevar atrisināt problēmu. Un ja nevar viņš, tad nevaram arī mēs — vieni paši. Es nodošu visu šo jautājumu Nacionālajai Padomei. Tas ir pāri mūsu spēkiem.
Bogerts ierūcās un, pietvīcis sarkans, uzlēca kājās, apgāzdams krēslu.
— Jūs to nedarīsiet!
Tagad piesarka Lenings.
— Vai jūs domājat dot man norādījumus, kas man darāms?
— Tieši tā, — Bogerts atbildēja, zobus griezdams. — Es esmu ticis galā ar šo problēmu, un nemēģiniet man to atņemt, skaidrs? Neiedomājieties, ka es jums neredzu cauri, jūs izkaltušais ģindeni. Jūs drīzāk nokostu mēli, nekā atzītu, ka esmu atrisinājis robotu telepātijas problēmu.
— Jūs esat idiots, Bogert, un es jūs tūlīt atlaidīšu no darba par nedisciplinētu izturēšanos … — Leninga apakšlūpa no dusmām drebēja.
— To nu gan jūs neizdarīsiet, Lening. Kad tuvumā atrodas robots, kas lasa domas, tad nevar būt nekādu noslēpumu, tāpēc neaizmirstiet, ka man ir zināms viss par jūsu aiziešanu.