Leninga cigāra pelni ietrīsējās un nobira zemē, tiem sekoja pats cigārs.
— Kas par … kas …
Bogerts ļauni nosmējās.
— Un es esmu jaunais vadītājs, skaidrs? Un es to ļoti labi apzinos, jā gan. Ejiet pie joda, Lening, es te tagad rīkošos, citādi jūs iekļūsiet tādā ķezā kā vēl nekad.
Lenings jau bija atguvis runas spējas un sāka nejauki brēkt:
— Jūs esat atlaists, vai dzirdat? Esat atbrīvots no visiem pienākumiem. Jūs esat pagalam, saprotat?
Bogerta smaids kļuva vēl starojošāks.
— Kāda tam vairs nozīme? Jūs neko nepanāksiet. Man ir visi trumpji rokā. Zinu, ka esat iesniedzis atlūgumu. Erbijs man pastāstīja, un viņš to dabūja zināt tieši no jums.
Lenings piespieda sevi runāt mierīgi. Viņš izskatījās ļoti ļoti vecs, nogurušām acīm un uzblīdušu, dzeltenīgu seju, no kuras sārtums bija nozudis.
— Man jārunā ar Erbiju. Viņš nevarēja jums neko tādu pateikt. Jūs spēlējat pārāk drošu spēli, Bogert, bet es jūs atmaskošu. Nāciet man līdz.
Bogerts paraustīja plecus.
— Pie Erbija? Labi, velns lai parauj!
Tieši tai pašā laikā, dienas vidū, Miltons Ešs pacēla galvu no sava neveiklā uzmetuma un sacīja:
— Vai jūs sapratāt? Zīmējums man īsti labi neizdevās, bet mājiņa izskatās apmēram šādi. Tā ir burvīga un man tikpat kā neko nemaksās.
Sjūzena Kelvina uzmeta viņam maigu skatienu.
— Tā tiešām ir skaista, — viņa nopūtās. — Es bieži esmu sapņojusi par …
Viņas balss kļuva arvien klusāka.
— Protams, — Ešs dedzīgi turpināja, nolikdams zīmuli pie malas, — man būs jāgaida līdz atvaļinājumam. Līdz tam vairs atlikušas tikai divas nedējas, bet sakarā ar Erbiju viss palicis gaisā karājamies. — Viņš nolaida acis un sāka pētīt nagus. — Ir vēl viena lieta … Bet tas ir noslēpums.
— Tad nestāstiet man.
— Ak, labāk pateikt. Šis noslēpums man nedod miera — tik ļoti gribas kādam pastāstīt… un jūs, liekas, esat taisni tā, kam es šeit varētu uzticēties …
Viņš kautrīgi pasmaidīja.
Sjūzenas Kelvinas sirds sāka dauzīties, un viņa neiedrošinājās teikt ne vārda.
— Atklāti sakot, — Ešs pievirzīja savu krēslu tuvāk un sāka runāt gandrīz čukstus, — māja nav domāta man vienam. Es precos! Kas jums kait? — viņš uzlēca kājās.
— Nekas! — Nejaukā reiboņa sajūta bija izzudusi, bet bija grūti dabūt vārdus pār lūpām. — Precaties? Jūs gribat sacīt…
— Protams! Ir jau laiks, vai ne? Vai atceraties meiteni, kas bija šeit pagājušo vasaru? Tā ir viņa! Bet jums tomēr ir slikti! Jūs …
— Galva sāp, — Sjūzena Kelvina ar vārgu kustību noraidīja viņa palīdzību. — Man … Man pēdējā laikā bieži sāp galva. Gribu … jūs, protams, apsveikt. Ļoti priecājos …
Nemākulīgi uztrieptā krāsa izveidoja divus nejaukus sarkanus plankumus viņas sejā, kas bija krita baltumā. Visapkārt viss sāka atkal griezties.
— Atvainojiet mani… lūdzu … — viņa nomurmināja un, neko neredzēdama, grīļīgiem soļiem izgāja pa durvīm.
Tas nāca pār viņu kā sapnī redzēta pēkšņa katastrofa un izraisīja šausmu sajūtu, tikpat nereālu kā sapnī.
Bet kā tas varēja notikt? Erbijs teica …
Un Erbijs taču zināja! Viņš varēja lasīt domas!
Viņa atjēdzās, ka aizelsusies balstās pret durvju stenderi un stingi lūkojas Erbija metāla ģīmī. Viņa neatcerējās, kā bija uzgājusi pa kāpnēm divus stāvus augstāk. Tas bija noticis vienā acumirklī, gluži kā sapnī.
Kā sapnī!
Erbija nekustīgās acis vēl joprojām blenza viņa, un šie blāvi sārtie apļi šķita izaugam par nespodri spīdošām spokainām lodēm.
Viņš kaut ko teica, un Sjūzena Kelvina sajuta pie lūpām vēsu glāzi ar ūdeni. Viņa norija malku un nodrebinājusies mazliet atguvās.
Erbijs vēl joprojām runāja, un viņa balsī jautās satraukums, kas pauda sāpes, izbailes, lūgumu.
Viņa sāka saprast Erbija teiktos vārdus.
— Tas ir sapnis, — viņš sacīja, — un jums nevajag tam ticēt. Jūs drīz vien atgriezīsieties reālajā pasaulē un jums pašai par sevi nāks smiekli. Viņš jūs mīl, es jums saku. Mīl, mīl! Bet ne šeit! Ne šobrīd! Šī pasaule ir ilūzija.
Sjūzena Kelvina, piekrītoši mādama ar galvu, čukstēja:
— Jā! Jā!
Viņa bija sagrabusi Erbija roku, piekļāvusies tai un nemitīgi atkārtoja:
— Tā nav taisnība, vai ne? Tā nav taisnība?
Viņa neatcerējās, kā bija atguvusies, bet piepeši no miglainās nereālās pasaules viņa it kā nokļuva žilbinošā saules gaismā. Sjūzena atgrūda robotu no sevis, spēji pastūma tā tērauda roku, un viņas acis plati iepletās.
— Ko tu dari? — viņa kliedza spalgā balsi. — Ko tu dari?
Erbijs pakāpās atpakaļ.
— Es gribu palīdzēt.
Sjūzena Kelvina cieši vērās viņā.
— Palīdzēt? Stāstot man, ka tas ir sapnis? Padarot mani par šizofrēniķi? — viņa visa saspringa kā histēriķe. — Tas nav sapnis! Kaut tas būtu tikai sapnis!
Viņa spēji ievilka elpu.
— Pag! Ak… jā, tagad saprotu. Žēlīgais dievs, tas ir acīm redzams.
— Man tas bija jādara, — robots teica šausmu pilnā balsī.
— Un es tev ticēju! Man neienāca ne prātā …
Skaļas balsis aiz durvīm lika viņai apklust. Krampjaini sažņaugusi dūres, Sjūzena aizgriezās projām, un, kad ienāca Bogerts ar Leningu, viņa stāvēja istabas otrā galā pie loga. Neviens no vīriešiem nepievērsa viņai ne mazāko uzmanību.
Viņi reizē pienāca pie Erbija. Lenings — saniknots un nepacietīgs, Bogerts — vēsi sardonisks. Pirmais ierunājās Lenings.
— Erbij, uzklausi mani!
Robots strauji pievērsa skatienu sirmajam zinātniskā darba vadītājam.
— Jā, doktor Lening.
— Vai tu runāji par mani ar doktoru Bogertu?
— Nē, ser, — robots pēc īsas vilcināšanās atbildēja, un smaids no Bogerta sejas pagaisa.
— Ko tas nozīmē? — Bogerts paspraucās vadītājam garām un, kājas izplētis, nostājās pretim robotam. — Atkārto, ko tu man vakar sacīji!
— Es teicu, ka … — Erbijs apklusa. Viņa mehānisma dzīlēs, viegli disonējot, ietrīsējās membrāna.
— Vai tu neteici, ka viņš iesniedzis atlūgumu? — Bogerts rēca. — Atbildi man!
Bogerts niknumā atvēzējās, bet Lenings pagrūda viņu sānis.
— Vai gribat ar varu likt viņam melot?
— Lening, jūs dzirdējāt. Viņš grasījās teikt «jā» un tad apklusa. Paejiet nost! Es gribu izspiest no viņa patiesību, saprotat?
— Es viņam pajautāšu! — Lenings pievērsās robotam. — Labi, Erbij, neuztraucies. Vai es esmu iesniedzis atlūgumu?
Erbijs mēmi skatījās viņā, un Lenings satraukti atkārtoja:
— Vai es esmu iesniedzis atlūgumu?
Robots tikko jaušami papurināja galvu.
Neko vairāk viņi nesagaidīja.
Abi vīrieši saskatījās, un viņu naids bija acīm redzams.
— Pie velna, — Bogerts izgrūda, —vai tas robots kļuvis mēms? Vai tu vari runāt, tu briesmekli?
— Es varu runāt, — robots steidzīgi atbildēja.
— Tad atbildi uz jautājumu. Vai tu man neteici, ka Lenings ir iesniedzis atlūgumu? Vai viņš nav iesniedzis atlūgumu?