Un atkal iestājās nomācošs klusums, līdz pēkšņi no istabas viņa gala atskanēja Sjūzenas Kelvinas spalgie, pa pusei histēriskie smiekli.
Abi matemātiķi sarāvās, un Bogerta acis samiedzās.
— Jūs esat šeit? Un kas te ir tik jocīgs?
— Nav nekā jocīga, — viņas balss nebija īsti dabiska. — Vienkārši — es neesmu vienīgā, kas iekrita. Vai tā nav likteņa ironija, ka trīs pasaules lielākie robotikas speciālisti iekrituši vienās un tajās pašās lamatās? — Viņa pielika savu bālo roku pie pieres un daudz klusākā balsī piebilda: — Bet tas nav jocīgi!
Šoreiz abi vīrieši saskatījās izbrīnā sarauktām uzacīm.
— Par kādām lamatām jūs runājat? — Lenings dzedri pavaicāja. — Vai Erbijam kaut kas noticis?
— Nē, — Kelvina lēni tuvojās viņiem, — Erbijam nekas nav noticis … vienīgi mums.
Viņa piepeši apsviedās apkārt un uzbrēca robotam:
— Vācies projām! Ej uz istabas otru galu, lai man nebūtu uz tevi jāskatās.
Erbijs sarāvās no viņas niknā skatiena un klupdams aizrībināja projām.
— Ko tas viss nozīmē, doktore Kelvina? — Leninga balss skanēja naidīgi.
Viņa uzlūkoja vīriešus un sarkastiski sacīja:
— Jus, protams, zināt robotikas Pirmo pamatlikumu.
Viņi abi reizē pamāja.
— Protams, — Bogerts dusmīgi attrauca.
— Robots nedrīkst darīt cilvēkam pāri vai ar savu bezdarbību pieļaut, ka cilvēkam tiek nodarīts ļaunums.
— Cik jauki tas pateikts, — Kelvina ņirgājās. — Bet par kādu pārestību te ir runa?
— Kā … par jebkuru.
— Tieši tā! Jebkuru! Bet kā ir, kad aizvaino jūtas? Vai iedragā pašapziņu? Vai arī sagrauj cerības? Vai tā ir pārestība?
Lenings sadrūma:
— Ko gan robots zina par…
Viņš piepeši aprāvās.
— Nu, jūs atskārtāt? Sis robots lasa domas. Vai jūs domājat, ka viņš nezina, kā var sāpināt cilvēku? Vai jūs domājat, ka uz jebkuru jautājumu viņš neatbildēs tieši to, ko jautātājs grib dzirdēt? Vai jebkura cita atbilde mūs nesāpinātu un vai Erbijs to nezinātu?
— Augstais dievs! — Bogerts nomurmināja.
Psiholoģe uzmeta viņam ironisku skatienu.
— Man ir aizdomas, ka jūs viņam vaicājāt, vai Lenings ir iesniedzis atlūgumu. Jums gribējās dzirdēt, ka viņš to ir iesniedzis, un Erbijs jums to pateica.
— Un laikam gan tāpēc, — Lenings sacīja neizteiksmīgā balsī, — viņš tagad neko neatbildēja. Jo jebkura atbilde būtu sāpinājusi vienu no mums.
Iestājās īss klusuma brīdis, un abi vīrieši domīgi raudzījās uz istabas otru galu, kur
robots, atbalstījis galvu rokā, bija sagumis krēslā grāmatu plaukta tuvumā.
Sjūzena Kelvina stingi vērās grīda.
— Viņš visu to zināja. Tas … tas sātans zina visu, arī to, kāda kļūda pielaista, viņu montējot.
Viņas acis likās tumšas un domīgas. Lenings pacēla galvu.
— Jūs maldāties, doktore Kelvina. Viņš nezina, kas tā par kļūdu. Es viņam jautāju.
— Ko tas liecina? — Kelvina iesaucās.
— Tikai to, ka jūs negribējāt, lai viņš pasaka atrisinājumu. Tas aizskartu jūsu patmīlību, ja mašīna varētu paveikt to, ko nespējat jūs. Vai jūs viņam vaicājāt? — viņa pajautāja Bogertam.
— Apmēram, — Bogerts ieklepojās un nosarka. — Viņš teica, ka ļoti vāji zinot matemātiku.
Lenings sāka apvaldīti smieties, un psiholoģe dzēlīgi pavīpsnāja. Viņa sacīja:
— Es viņam pajautāšu. Mani neaizskars tas, ka viņš zina atrisinājumu.
Tad viņa sacīja aukstā, pavēlošā tonī:
— Panāc šurp!
Erbijs piecēlās un vilcinādamies tuvojās viņai.
— Jādomā, ka tu zini, — viņa turpināja,
— tieši kurā montēšanas operācijā iekļuvis kāds nepiederošs faktors vai arī izlaists kāds no nepieciešamajiem faktoriem.
— Jā, — Erbijs tikko sadzirdami atbildēja.
— Pagaidiet, — Bogerts dusmīgi iejaucās.
— Nav teikts, ka tā ir taisnība. Jūs gribat to dzirdēt, un tas ir viss.
— Neesat muļķis, — Kelvina attrauca.
— Viņš, protams, zina matemātiku tikpat labi kā jūs kopā ar Leningu, ja viņš lasa domas. Ļaujiet viņam izteikties.
Matemātiķis apklusa, un Kelvina turpināja:
— Labi, Erbij, runa. Mes gaidām. Tad viņa pievērsās abiem vīriešiem:
— Paņemiet zīmuļus un papīru, kungi. Bet Erbijs klusēja, un psiholoģes balsī
ieskanējās triumfs:
— Kāpēc tu neatbildi, Erbij?
— Es nevaru, — robots pēkšņi iesaucās.
— Jūs zināt, ka es nevaru! Doktors Bogerts un doktors Lenings to negrib.
— Viņi grib uzzināt problēmas atrisinājumu.
— Bet ne no manis.
Tad iejaucās Lenings. Viņš runāja lēni un skaidri:
— Nemuļķojies, Erbij. Mēs gribam, lai tu mums pasaki.
Bogerts viegli pamāja ar galvu. Erbija balss kļuva spalga:
— Kāda jēga tā runāt? Vai jūs tiešām nesaprotat, ka es redzu to, kas notiek jūsu smadzeņu dzīlēs? Tur, dziļumā, jūs negribat, lai es pasaku. Esmu mašīna, kam šķietamu dzīvību piešķir vienīgi pozitronu mijiedarbība manās smadzenēs, kuras ir radījis cilvēks. Jūs nespējat atzīt manu pārākumu,
nejuzdamies sāpināti. Tas sakņojas dziļi jūsii smadzenēs un nav no tām izdzēšams. Es nevaru pateikt atrisinājumu.
— Mēs iziesim, — doktors Lenings teica.
— Pasaki Kelvinai.
— Tas neko nemainīs, — Erbijs iesaucās,
— jo jūs tik un tā zināsiet, ka atbildi pateicu es.
— Saproti, Erbij, — Kelvina atsāka, — ka neatkarīgi no tā doktors Lenings un doktors Bogerts grib jautājumu atrisināt.
— Paši! — Erbijs neatlaidīgi apgalvoja.
— Bet viņi to grib, un tas, ka tu zini atrisinājumu, bet nesaki, viņus arī sāpina. Tu saproti, vai ne?
— Jā! Jā!
— Un, ja tu pateiksi, tas arī viņus sapinas.
— Jā! Jā!
Erbijs lēnam atkapas, un soli pa solim viņam sekoja Sjūzena Kelvina. Abi vīrieši, izbrīnā sastinguši, vēroja viņus.
— Tu nevari viņiem pateikt, — psiholoģe lēni un vienmuļi atkārtoja, — jo tas viņus sāpinās, un tu nedrīksti sāpināt. Bet, ja tu nesaki viņiem, tu atkal sāpini, tātad tev ir jāsaka. Un, ja tu teiksi, tu sāpināsi, bet to tu nedrīksti, tātad tu nevari sacīt; bet, ja tu neteiksi, tu sāpināsi, tātad tev jāsaka; bet, ja pateiksi, tu sāpināsi, tātad tu nedrīksti teikt; bet, ja tu neteiksi, tu sāpināsi, tātad tev jāpasaka; bet, ja tu pasacīsi, tu …
Erbijs atspiedās ar muguru pret sienu un nokrita uz ceļiem.
— Pietiek! — viņš griezīgi iekliedzās. — Paslēpiet savas domas! Tās ir sāpju, izmisuma un naida pilnas. Es to negribēju! Gribēju palīdzēt! Es sacīju to, ko jūs vēlējāties dzirdēt. Man tas bija jādara!
Psiholoģe nepievērsa viņam uzmanību.
— Tev viņiem tas jāpasaka, bet, ja tu pateiksi, tu sāpināsi, tātad tu nedrīksti teikt; bet, ja tu nesacīsi, tu sāpināsi, tātad tev jāpasaka, bet…
Te Erbijs sāka spalgi kliegt;
Viņa kliedziens atgādināja daudzkārt pastiprinātu pikolo flautas skaņu — tas kļuva arvien spalgāks un spalgāks, līdz tajā ieskanējās bojā ejošas dvēseles vaimanas, kas ar savu griezīgo skaņu piepildīja visu telpu.
Un kad kliedziens noklusa, Erbijs sabruka nekustīgā bezveida metāla kaudzē.