— Pīter, kas te īsti notiek? — viņa dusmīgi pievērsās savam kolēģim. — Kādus robotus izmanto Superbāzē?
Brīdi vilcinājies, doktors Bogerts vāri pasmaidīja.
— Redziet, Sjūzen, līdz šim tas ir bijis tāds diezgan kutelīgs jautājums …
— Jā, līdz šim! — viņa strauji atcirta. — Ja tur ir sešdesmit trīs vienāda tipa roboti un viens no tiem ir vajadzīgs, bet viņu nevar identificēt, kādēļ tad neder jebkurš no tiem? Ko tas viss nozīmē? Kādēļ sūtīja pēc mums?
— Lūdzu, ļaujiet man paskaidrot, Sjūzen! — Bogerts samierinoši sacīja. — Superbāzē nodarbina dažus robotus, kuru smadzenēs nav programmēts viss robotikas Pirmais likums.
— Nav viss Pirmais likums? — Kelvina atslīga pret krēsla atzveltni. — Saprotu. Cik tādu robotu ir izgatavots?
— Tikai daži. Tas tika darīts pēc valdības pavēles un stingrā slepenībā. To nedrīkstēja zināt neviens, izņemot vadošās personas, kam ar to bija tiešs sakars. Jūs nebijāt to skaitā, Sjūzen. No manis tur nekas nebija atkarīgs.
— Es gribētu paskaidrot mazliet tuvāk, — ģenerālis autoritatīvi iejaucās. — Man nebija ne jausmas, ka doktore Kelvina nav lietas kursā. Lieki stāstīt jums, doktore Kelvina, ka uz Planētas vienmēr ir bijusi spēcīga opozīcija pret robotiem. Vienīgais arguments, ar ko valdība varēja operēt pret radikālajiem fundamentālistiem, bija fakts, ka visiem robotiem smadzenēs tiek programmēts nepārkāpjams Pirmais likums, tā ka tiem nekādos apstākļos nav iespējams nodarīt pāri cilvēkiem.
Taču mums bija nepieciešami citādi roboti. Un tā dažus NS-2 modeļus, tas ir, Nestorus, izgatavoja ar modificētu Pirmo likumu. Lai tas neatklātos, visi NS-2 tipa roboti tiek ražoti bez sērijas numuriem; modificētos eksemplārus atgādā šurp kopā ar grupu normālu robotu, un, protams, tie ir pakļauti visstingrākajam aizliegumam nevienam nestāstīt par savu modifikāciju, izņemot pilnvarotas personas. — Ģenerālis mulsi pasmaidīja. — Un tagad tas viss vēršas pret mums.
— Vai jūs vismaz esat katram pajautājuši, kas viņš ir? — Kelvina nīgri vaicāja. — Jūs taču katrā ziņā esat pilnvarota persona?
Ģenerālis pamāja.
— Visi sešdesmit trīs noliedz, ka būtu strādājuši šeit. Un viens no tiem melo.
— Vai šis jūsējais nav jau mazliet apdilis? Pārējie, šķiet, nāk tieši no rūpnīcas.
— Tas, ko mēs meklējam, ieradās šeit tikai pirms mēneša. Viņš un tie divi, kurus nupat atveda, ir pēdējie, kas mums vajadzīgi. Nekāds apdilums tam vēl nav manāms. — Kelners lēnām pašūpoja galvu, un viņa acīs atkal parādījās izmisums. — Doktore Kelvina, mēs nedrīkstam ļaut šim kuģim atstāt Superbāzi. Ja atklātībā kļūs zināms, ka eksistē roboti bez Pirmā likuma … — viņš aprāvās, likdams saprast, ka nav iespējams vārdos izteikt, kādas tam var būt sekas.
— Iznīciniet visus sešdesmit trīs, — robotu psiholoģe vēsi un kategoriski sacīja, — un jautājums būs nokārtots.
Bogertam noraustījās lūpu kaktiņš.
— Jūs gribat iznīcināt sešdesmit trīs robotus, kas maksā trīsdesmit tūkstoš dolāru gabalā! Baidos, ka firmai tas nepatiks. Vajadzētu vispirms izmēģināt visu iespējamo, Sjūzen, iekāms sākam kaut ko iznīcināt.
— Tādā gadījumā, — viņa asi sacīja, — man vajadzīgi fakti. Kādas tieši ir tās priekšrocības, ko Superbāzei dod šo modificēto robotu nodarbināšana? Kādēļ, ģenerāli Kelner, tie jums bija tik nepieciešami?
Kelners sarauca pieri un pārbrauca tai ar roku.
— Mums bija grūtības ar parastajiem robotiem. Redziet, mūsu cilvēki daudz strādā ar spēcīgiem izstarojumiem. Protams, tas ir bīstami, taču tiek ievērota visa vajadzīgā piesardzība. Kopš darbu sākuma ir bijuši tikai divi starpgadījumi, un neviens no tiem neprasīja upurus. Taču parastam robotam to nebija iespējams ieskaidrot. Pirmais likums nosaka es citēju: «Robots nedrīkst darīt cilvēkam pāri vai ar savu bezdarbību pieļaut, ka cilvēkam tiek nodarīts ļaunums.» Tas viņiem ir vissvarīgākais, doktore Kelvina. Un, kad kādam no mūsu darbiniekiem bija nepieciešams uz neilgu laiku pakļaut sevi vidēji spēcīgam gamma starojumam, kas cilvēka fizioloģiju vēl neietekmē, tuvākais robots metās viņam klāt un centās aizvilkt malā. Ja radiācija bija ļoti vāja, robotam tas izdevās, un darbu vajadzēja pārtraukt, kamēr visus robotus aizraidīja projām. Ja radiācija bija mazliet spēcīgāka, robots nemaz netika līdz apdraudētajam tehniķim, jo gamma stari acumirklī izposta pozitronu smadzenes, un rezultātā mēs zaudējām dārgu un grūti aizstājamu robotu.
Mēs mēģinājām viņus pārliecināt. Taču robotu viedoklis bija tāds: uzturēšanās gamma radiācijas laukā apdraudot cilvēka dzīvību, un tas, ka viņš droši varot pakļaut sevi šai radiācijai pusstundu, būtībā neko negrozot. Ja nu cilvēks aizmirstoties, viņi mēdza iebilst, un paliekot tur visu stundu? Viņi nedrīkstot riskēt. Mēs skaidrojām, ka viņi šajā gadījumā bezjēdzīgi riskē paši ar savām dzīvībām. Taču pašsaglabāšana ir tikai Trešais robotikas likums, un Pirmais likums par cilvēka drošību ir noteicošais. Mēs tiem pavēlējām, pavēlējām bargi un stingri: jebkuros apstākļos palikt ārpus radiācijas lauka. Taču paklausību nosaka tikai Otrais robotikas likums, — un atkal Pirmais likums par cilvēka drošību ņēma virsroku. Doktore Kelvina, saprotiet, mums vajadzēja vai nu iztikt bez robotiem, vai arī kaut ko grozīt Pirmajā likumā … un mēs izvēlējāmies pēdējo variantu.
— Es nespēju ticēt, — doktore Kelvina sacīja, — ka atzina par iespējamu atteikties no Pirmā likuma.
— No tā neatteicās, to modificēja, —
Kelners skaidroja. — Tika uzbūvētas pozitronu smadzenes, kas satur tikai pirmo likuma pusi, proti: «Robots nedrīkst darīt cilvēkam pāri.» Tas ir viss. Šiem robotiem vairs nav nepārvarama impulsa pasargāt cilvēku, ko apdraud kāds ārējs faktors, teiksim, tāds kā gamma stari. Vai es to pareizi izklāstu, doktor Bogert?
— Pilnīgi pareizi, — matemātiķis apstiprināja.
— Un vai tā ir vienīgā atšķirība starp jūsu robotiem un parasto NS-2 modeli? Vienīgā? Atbildiet, Pīter!
— Jā, vienīga, Sjūzen.
Viņa piecēlās un stingrā tonī, kas nepieļāva iebildumus, teica:
— Tagad es iešu gulēt. Apmēram pēc astoņām stundām es gribu parunāt ar cilvēku, kas pēdējais redzēja pazudušo robotu. Un no šā brīža, ģenerāli Kelner, ja man vispār jāuzņemas kāda atbildība par iznākumu, es vēlos, lai visu ar robota identificēšanu saistīto pasākumu vadība pilnīgi un neierobežoti atrastos manās rokās.
Sjūzena Kelvina gandrīz nemaz nebija gulējusi, tikai uz pāris stundām, nīgra gurduma pārmākta, iekritusi nemierīgā snaudā. Pulksten septiņos pēc vietējā laika viņa piespieda signālpodziņu pie Bogerta durvīm. Arī viņš jau bija augšā. Acīmredzot matemātiķis bija papūlējies paņemt līdz uz Superbāzi rītasvārkus, jo tagad sēdēja, ietērpies tajos. Kelvinai ienākot, viņš nolika malā manikīra šķērītes.
— Es jūs jau gaidīju, — viņš lēnīgi sacīja. — Šķiet, jums viss šis notikums ļoti nepatīk.
— Tā ir.
— Man ļoti žēl, taču nebija iespējams jums to aiztaupīt. Kad pienāca izsaukums no Superbāzes, es sapratu, ka kaut kas noticis ar modificētajiem Nestoriem. Bet ko varēja darīt? Es labprāt būtu jums pa ceļam visu izstāstījis, taču vispirms man vajadzēja pārliecināties, ka tā tiešām ir. Šī modifikācija ir valsts noslēpums.