— Ak Saules sistēma! Kā gan robots var zināt, ko nozīmē šie viņam adresētie spēcīgie izteicieni? Viņa smadzenēs taču nav informācijas par neķītru lamāšanos!
— Sākotnējā informācija vēl nav viss, — Kelvina dusmīgi nošņāca. — Robotiem taču piemīt spēja mācīties, jūs … stulbeni!
Bogerts saprata, ka Kelvina patiešām zaudējusi savaldīšanos.
Viņa steidzīgi turpināja:
— Vai jūs neapjēdzat, ka robots taču pēc intonācijas varēja saprast, ka tie nav nekādi komplimenti? Vai jūs neapjēdzat, ka viņš varbūt jau agrāk bija dzirdējis šos vārdus un ievērojis, kādos gadījumos tie tiek lietoti?
— Nu, labi, — Bogerts kliedza, — vai tad jūs nebūtu tik laipna un nepateiktu man kaut vienu piemēru, kā modificēts robots var nodarīt jaunumu cilvēkam, lai cik apvainots tas būtu, lai kā to būtu apsēdusi tieksme pierādīt savu pārākumu?
— Ja es jums to pateikšu, vai jūs apsolāt neizpļāpāties?
— Jā.
Viņi bija pārliekušies pari galdam un dusmīgiem skatieniem urbās viens otrā.
Psiholoģe sacīja:
— Ja modificēts robots nomestu no augšas kādu smagu priekšmetu uz cilvēku, viņš nepārkāptu Pirmo likumu, ja darītu to, apzinādamies, ka ir pietiekami spēcīgs un ātrs, lai pagrūstu smagumu nost, iekāms tas būtu uzkritis cilvēkam. Taču, tiklīdz viņš izlaistu smagumu no rokām, viņš vairs nebūtu aktīvais subjekts. Tagad aktīvais būtu vienīgi aklais gravitācijas spēks. Nu robots varētu izlemt citādi un ar savu bezdarbību Jaut smagumam nokrist. Modificētais Pirmais likums to atļauj.
— Jums ir šausmīgi bagāta fantāzija.
— Manā profesijā dažreiz tāda ir vajadzīga. Nestrīdēsimies, Pīter. Strādāsim! Jūs zināt tiešo stimulu, kas lika robotam_ paslēpties. Jums ir precīzi dati par viņa sākotnējo domāšanas veidu. Aprēķiniet, cik liela ir varbūtība, ka mūsu robots būtu spējīgs izdarīt to, par ko es nupat stāstīju. Saprotiet, mani neinteresē konkrēti šis piemērs, bet vispār šāda veida reakcijas. Un es gribētu, lai jūs to izdarāt iespējami drīz.
— Bet pagaidām …
— Pagaidām mums jāmēģina pārbaudīt tieši ar Pirmo likumu saistītās reakcijas.
Džeralds Bleks pats bija pieteicies vadīt koka nodalījumu ierīkošanu, kas kā sēnes izauga plašā lokā visapkārt Otrā korpusa trešā stāva augstajai radiācijas zālei. Strādnieki strādāja klusēdami, tikai brīžiem ne viens vien atklāti nobrīnījās, kāpēc te vajadzīgs uzstādīt sešdesmit trīs fotoelementus.
Viens no strādniekiem atsēdās netālu no Bleķa, noņēma cepuri un ar vasarraibumotu rokas dilbu domīgi noslaucīja pieri.
Bleks viņam pamāja.
— Nu, kā veicas, Velinski?
Velinskis paraustīja plecus un aizdedzināja cigāru.
— Kā pa taukiem! Bet kas te īstenībā notiek, dok? Mēs jau trīs dienas nestrādājam, un nu pēkšņi tādā steigā jātaisa šie aizgaldi. — Viņš atlaidās, atspiezdamies uz elkoņiem, un izpūta dūmu mākoni.
Bleks sarauca uzacis.
— No Zemes ir ieradušies daži robotikas speciālisti. Atcerieties, kādas mums bija nepatikšanas, kad roboti skrēja iekšā gamma staros, pirms mēs tiem bijām iedzinuši paurī, ka viņi to nedrīkst darīt.
— Jā gan. Bet vai tad mēs nedabūjām jaunus robotus?
— Dažus dabūjām, bet vairumu vajadzēja īpaši apmācīt. Tagad robotu būvētāji grib uztaisīt tādus robotus, kam gamma stari nebūtu tik ļoti kaitīgi.
— Man tomēr liekas jocīgi, ka tādēļ vien pārtraukti visi darbi pie dzinēja. Es domāju, ka tos nekas nevar apturēt.
— Galu galā par visu noteicēji ir tie tur, augšā. Es tikai daru, ko man liek. Iespējams, ka ir kāds priekšniecības rīkojums …
— Jā, jā … — elektriķis savilka smaidiņu un viltīgi pamirkšķināja. — Vašingtonā jau lielu vīru netrūkst. Bet, kamēr es punktīgi saņemu savu algu, man nav ko raizēties. Kas man daļas par dzinēju! Bet ko īsti viņi šeit darīs?
— Jūs to jautājat man? Viņi ir atveduši līdz veselu pulku robotu, pāri par sešdesmit, un grib pārbaudīt to reakcijas. Tas ir viss, ko es zinu.
— Un cik ilgi tas ies?
— Arī es to gribētu zināt.
— Nu labi, — Velinskis izsmējīgi sacīja, — kamēr viņi godīgi maksā man naudiņu, lai niekojas, cik patīk.
Bleks jutās apmierināts. Lai šī versija izplatās. Tā ir nekaitīga un pietiekami tuva patiesībai, lai nomierinātu pārlieko ziņkāri.
Uz krēsla klusi un nekustīgi sēdēja cilvēks. No augšas krita smagums, gāzās lejup, tad pašā pēdējā mirklī pēkšņs un precīzs spēka stara trieciens to pasita sānis. Sekundes desmitdaļā, pirms smagums māinīja virzienu, sešdesmit trijās koka kabīnēs NS-2 tipa roboti metās uz priekšu, un sešdesmit trīs fotoelementi, kas atradās piecu pēdu attālumā no viņu izejas stāvokļa, iedarbināja pierakstošo mehānismu un uzvilka uz papīra mazu svītriņu. Smagums pacēlās un krita, pacēlās un krita, pacēlās …
Desmit reižu!
Desmit reižu roboti metās uz priekšu un apstājās, kad cilvēkam vairs nedraudēja briesmas.
Ģenerālmajors Kelners nebija uzvilcis savu parādes formas tērpu kopš tās reizes, kad pirmoreiz pusdienoja kopā ar «U. S. Robots» pārstāvjiem. Pašreiz viņš bija izmeties savā zilpelēkajā kreklā ar atpogātu apkaklīti un vaļīgi atlaistu melnu kaklasaiti.
Ar cerību pilnu skatienu viņš raudzījās uz Bogertu, kurš kā allaž bija korekti ģērbies un kura iekšējo sasprindzinājumu nodeva vienīgi spožas sviedru pēdas uz deniņiem.
— Kādi ir rezultāti? — ģenerālis jautāja. — Ko jūs mēģinājāt noskaidrot?
— Atšķirību, kas gan, manuprāt, varētu izrādīties mazliet par niecīgu mūsu nolūkiem, — Bogerts atbildēja. — Sešdesmit diviem no šiem robotiem nepieciešamība mesties glābt acīm redzami apdraudētu cilvēku ir, kā mēs robotikā sakām, piespiedu reakcija. Redziet, pat tā^ā gadījumā, ja roboti zina, ka šim cilvēkam nekas nenotiks — un pēc trešās vai ceturtās reizes viņi to noteikti zināja, — viņi nevar aizkavēt šo reakciju. To prasa Pirmais likums.
— Nu un?
— Turpretim sešdesmit trešajam robotam, modificētajam Nestoram, nav šādas piespiedu reakcijas. Viņš varēja rīkoties pēc savas patikas. Viņš būtu varējis palikt savā vietā, ja būtu gribējis. Nelaimīgā kārtā, — Bogerta balsī ieskanējās nožēla, — viņš to negribēja.
— Kā jūs domājat, kāpēc?
Bogerts paraustīja plecus.
— Cerams, ka to mums pateiks doktore Kelvina, kad ieradīsies šeit. Iespējams, ka viņas interpretācija būs šausmīgi pesimistiska. Dažreiz viņa mazliet krīt uz nerviem.
— Bet viņa taču ir laba speciāliste, vai ne? — ģenerālis, bažīgi saraukdams uzacis, noprasīja.
— Jā. — Šķita, ka šis jautājums Bogertu
uzjautrinājis. — Doktore Kelvina ir laba speciāliste. Viņa saprot robotus kā māsa, un, man šķiet, tas ir tāpēc, ka viņa tik ļoti nīst cilvēkus. Tā nu tas ir — kaut arī psiholoģe, viņa ir izteikta neirastēniķe. Ar šizofrēniskām tieksmēm. Neņemiet viņu pārāk nopietni!
Bogerts izklāja sev priekšā garu rindu diagrammu ar lauzītām līknēm.
— Redziet, ģenerāli, visos gadījumos, eksperimentu atkārtojot, intervālam no smaguma nomešanas mirkļa līdz kustības izdarīšanai ir tendence samazināties. Šeit pastāv noteikta matemātiska attiecība, un, ja kādam robotam tā būtu citāda, tas norādītu uz zināmu anomāliju pozitronu smadzenēs. Diemžēl, viņi visi liekas normāli.