Vēl viens solis.
— Es nedrīkstu nepaklausīt. Līdz šim mani nevarēja atrast… Viņš domās, ka es esmu nejēga … Viņš man teica … Bet tā tas nav … Es esmu stiprs un gudrs …
Vārdi izlauzās alpām.
Vēl viens solis.
— Es zinu ļoti daudz … Viņš domās … tāpēc, ka mani atrada … Kāds apkaunojums … Nē … es esmu gudrs … Un man pavēl tāds … vājš … gauss …
Vēl solis — un metāla roka spēji uzgūlās Sjūzenas plecam, un viņa juta, ka robota svars spiež to lejup. Viņas rīkle aizžņaudzās, un pār lūpām izlauzās spalgs kliedziens.
Kā caur miglu viņa dzirdēja Nestora 10 nākošos vārdus:
— Neviens nedrīkst mani atrast. Neviens cilvēks…
Un atkal aukstais metāls smagi uzzvēlās viņai virsū, liekot saļimt zem sava svara.
Tad viņas dzirdi skāra dīvaina metāliska skaņa. Nejuzdama kritiena, viņa nogāzās uz grīdas un juta šķērsām pāri savam ķermenim smagu, dedzinoši karstu roku. Tā nekustējās. Nekustējās arī pats Nestors 10, kas, neveikli izplēties, gulēja viņai līdzās.
Pār Sjūzenu noliecās vairākas sejas.
— Doktore Kelvina, vai jūs esat ievainota? — Džeralds Bleks izdvesa.
Psiholoģe vārgi pakratīja galvu. Viņu atbrīvoja no robota smagās rokas un saudzīgi piecēla kājās.
— Kas notika?
— Es uz piecām sekundēm ieslēdzu gamma starus, — Bleks sacīja. — Mēs nezinājām, kas notiek. Tikai pašā pēdējā mirklī mēs sapratām, ka robots jums uzbrūk, un palīdzēt citādi vairs nebija iespējams. Viņš momentā sabruka. Jums tik īslaicīgs starojums nekaitēs. Neuztraucieties!
— Es neuztraucos. — Viņa aizvēra acis un brīdi atbalstījās uz Bleķa pleca. — Man šķiet,
ka tieši uzbrukt viņš man vēl neuzbruka. Nestors 10 tikai mēģināja to darīt. Tas, kas bija palicis no Pirmā likuma, viņu vēl atturēja.
Sjūzena Kelvina un PIters Bogerts pēdējo reizi tikās ar ģenerālmajoru Kelneru tieši pēc divām nedēļām kopš viņu pirmās tikšanās. Darbi Superbāzē bija atsākti. Kravas kuģis ar visiem sešdesmit diviem normālajiem NS-2 robotiem bija devies savā tālākajā ceļā ar oficiālu paskaidrojumu par divas nedēļas ilgo aizkavēšanos. Valdības patruļkuģis jau gaidīja, lai aizvestu abus robotikas speciālistus atpakaļ uz Zemi.
Kelners atkal bija.tērpies savā spožajā parādes formas tērpā. Baltie cimdi laistījās vien, kad viņš atvadoties abiem aizbraucējiem spieda rokas.
— Pārējie modificētie Nestori, protams, tagad tiks iznīcināti, — Kelvina sacīja.
— Noteikti. Mēs tos aizstāsim ar normāliem vai, ja tas būs nepieciešams, iztiksim bez robotiem.
— Labi.
— Bet pasakiet man … Jūs vēl neesat paskaidrojuši … Kā jūs to izdarījāt?
Kelvina atturīgi pasmaidīja.
— Ak to! Es jau iepriekš būtu jums pastāstījusi, ja būtu pārliecināta, ka izdosies. Redziet, Nestoram 10 bija pārākuma komplekss, kas ar katru dienu kļuva spēcīgāks. Viņam patika domāt, ka viņš un pārējie roboti zina vairāk nekā cilvēki. Un šī doma viņam kļuva arvien svarīgāka.
Mēs to zinājām. Tādēļ iepriekš brīdinājām visus robotus, ka gamma stari tos nonāvēs, kā tas arī būtu noticis, un vēl mēs visiem pateicām, ka gamma stari būs starp viņiem un cilvēku. Un pilnīgi dabiski, ka viņi visi palika savās vietās. Pakļaujoties Nestora 10 loģiskajam spriedumam iepriekšējā eksperimentā, viņi visi nolēma, ka ir veltīgi mēģināt glābt cilvēku, ja viņi tik un tā ies bojā, iekāms pagūs to izdarīt.
— Jā, protams, doktore Kelvina, to es saprotu. Bet kādēļ pats Nestors 10 atstāja savu vietu?
— Tā bija mana un mistera Bleķa izdoma. Telpā starp mani un robotiem nebija vis gamma stari, bet infrasarkanie stari. Parastie siltuma stari, absolūti nekaitīgi. Nestors 10 zināja, ka tie ir nekaitīgie infrasarkanie stari, un tādēļ metās uz priekšu, jo domaja, ka, Pirmā likuma dzīti, tā darīs arī pārējie roboti. Tikai kādu sekundes daļu par vēlu viņš attapās, ka normālie NS-2 gan var konstatēt radiāciju, taču neprot noteikt tās raksturu. Tikai vienu mirkli viņam likās pazemojoši atcerēties, ka viņš spēj noteikt viļņu garumu, vienīgi pateicoties Superbāzē iegūtajam zināšanām, ko tam devuši cilvēki. Normālie roboti uzskatīja šo radiāciju par nāvīgu, tādēļ ka mēs tiem tā bijām teikuši, un vienīgi Nestors 10 zināja, ka mēs melojām.
Un uz vienu īsu mirkli viņš aizmirsa vai negribēja atcerēties, ka citi roboti var zināt mazāk nekā cilvēki. Tieši savas pārākuma apziņas dēļ viņš iekrita. Ardievu, ģenerāli Kelner!
IZEJA
Kad Sjūzena Kelvina atgriezās no Superbāzes, Alfrēds Lenings viņu gaidīja. Vecais vīrs nekad nerunāja .par saviem gadiem, bet visi zināja, ka viņam ir jau pāri septiņdesmit pieciem. Taču viņa prāts nebija zaudējis asumu, un, kaut gan viņš beidzot bija mierā pieņemt firmas zinātniskā vadītāja goda nosaukumu un tagad šo posteni ieņēma Bogerts, viņš tomēr ik dienas ieradās savā kabinetā.
— Cik tālu viņi ir tikuši ar superatomdzinēju? — Lenings jautāja.
— Nezinu, — Sjūzena ērcīgi atbildēja. — Es to nejautāju.
— Hm … Kaut jel viņi pasteigtos! Citādi «Consolidated Robots» aizsteigsies viņiem priekšā. Un arī mums.
— «rConsolidated Robots»! Kāds šai firmai sakars ar to?
— Mēs taču neesam vienīgie, kam ir skaitļošanas mašīnas. Mūsējās gan ir pozitroniskas, bet tas nenozīmē, ka tās būtu labākas.
Robertsons par šo jautājumu rīt sasauc lielu apspriedi. Viņš gribēja sagaidīt jūsu atgriešanos.
«U. S. Robots and Mechanical Men Corporation» prezidents Robertsons, šās firmas dibinātāja dēls, pacēla savu plāno degunu pret ģenerāldirektoru un, ādamābolam strauji sakustoties, sacīja:
— Sāciet! Ķersimies bez vilcināšanās pie lietas!
Ģenerāldirektors steigšus paklausīja.
— Runa ir par šādu darījumu, šef. Firma «Consolidated Robots» pirms mēneša griezās pie mums ar dīvainu priekšlikumu. Viņi iesniedza apmēram piecas tonnas aprēķinu, vienādojumu, visādu šāda veida materiālu. Vārdu sakot, ir viens uzdevums, un viņi gribētu; lai mūsu Smadzenes to atrisina. Noteikumi ir šādi…
Viņš sāka tos uzskaitīt uz resnajiem pirkstiem:
— Simt tūkstošu mums, ja atrisinājuma nav un mēs viņiem norādām, kādu faktoru trūkst. Divsimt tūkstošu, ja atrisinājums ir, plus samaksa par attiecīgās mašīnas uzbūvēšanu un ceturtā daļa no visas peļņas, ko tā dos. Uzdevums ir saistīts ar starpzvaigžņu kuģa dzinēja konstruēšanu …
Robertsons sarauca uzacis, un viņa kalsnais stāvs saspringa.
— Bet viņiem taču ir pašiem sava domājošā mašīna, vai ne tā?
— Tieši tādēļ, šef, viss šis priekšlikums ir negodīgs gājiens. Lever, tālāk pastāstiet jūs!
Eibs Levers, kas sēdēja konferenču galda otrā galā, pacēla acis un, bārdas rugājiem viegli nosprakšķot, noglaudīja savu spuraino zodu. Viņš pasmaidīja.
— Apstākļi ir šādi, ser. Firmai «Consolidated Robots» bija domājošā mašīna. Tā ir salūzusi.
— Ko? — Robertsons gandrīz uztrūkās no krēsla.
— Jā, tā ir salūzusi. Beigta un pagalam. Neviens nezina, kāpēc, bet es esmu dzirdējis dažus visai interesantus minējumus — piemēram, ka viņi likuši tai atrisināt starpzvaigžņu dzinēja konstruēšanas uzdevumu ar to pašu informācijas materiālu, ar kuru tagad griežas pie mums, un ka tas sadragājis viņu mašīnu gabalu gabalos. Tagad tā ir tikai lūžņu kaudze, nekas vairāk.
— Vai jūs saprotat, šef? — ģenerāldirektors pacilātā uzbudinājumā iesaucās. — Vai saprotat? Nav nevienas lielas vai mazas rūpnieciskās pētniecības organizācijas, kas nemēģinātu izgudrot dzinēju izliektai telpai, un «Consolidated Robots» un «U. S. Robots» ar savām mehāniskajām supersmadzenēm šai jomā bija vadošās. Tagad, kad viņi savējās ir sabojājuši, mums vairs nav nopietna konkurenta. Te tas suns aprakts … Viņiem vajadzēs vismaz sešus gadus, lai uzbūvētu jaunu domājošo mašīnu, un viņi būs pagalam, ja tiem neizdosies ar to pašu uzdevumu salauzt arī mūsējo.