Tikai pēc krietna brīža Pauels mazliet atguvās
— Maik, — viņš ar sastingušām lūpām sacīja, — vai tu juti paātrinājumu?
Donovana acis bija trulas.
— Ko? Nē … nē.
Tad rudmatainā puiša rokas sažņaudzās dūrēs, viņš pēkšņi kā negudrs pietrūkās no sava sēdekļa un metās pie aukstā, izliektā stikla. Aiz tā nebija redzams nekas — vienīgi zvaigznes.
Viņš novērsās no iluminatora.
— Greg, viņi paši palaida kuģi, kamēr mēs bijām iekšā. Greg, tas ir darīts tīšām. Viņi vienojās ar robotu, ka piespiedīs mūs būt par izmēģinātājiem, ja gadījumā mēs gribētu atteikties.
— Ko tu runā? — Pauels atbildēja. — Kāda jēga mūs palaist gaisā, ja mēs nezinām, kā kuģis vadāms? Kā tad mēs to dabūsim atpakaļ? Nē, šis kuģis startēja pats no sevis un bez jūtama paātrinājuma.
Viņš piecēlās un lēnām sāka staigāt pa telpu. Metāla sienas šķindoši atbalsoja viņa soļus.
— Maik, šī ir visdumjākā situācija, kādā mēs jebkad esam iekļuvuši, — viņš neskanīgi sacīja.
— Tas man ir jaunums, — Donovans dzēlīgi atbildēja. — Es jau biju gandrīz stāvā sajūsmā par šo ceļojumu, kad tu man to pateici.
Pauels likās nedzirdam šo piebildi.
— Nav paātrinājuma — tas nozīmē, ka kuģis strādā pēc principa, kas atšķiras no visiem zināmajiem.
— No visiem mums zināmajiem, es teiktu.
— No visiem zināmajiem. Tam nav ar roku vadāmu dzinēju. Varbūt tie ir iebūvēti sienās. Varbūt tādēļ sienas ir tik biezas.
— Ko tu tur murmini? — Donovans vaicāja.
— Būtu klausījies, tad dzirdētu. Es saku, kašā kuģa dzinēji, lai kāda veida tie būtu, ir paslēpti un acīmredzot nav pilotam jāvada. Kuģi vada no tālienes.
— Kas? Smadzenes?
— Kāpēc gan ne?
— Tātad tu domā, ka mums te būs jāpaliek līdz tam laikam, kamēr Smadzenes mūs aizgādās atpakaļ?
— Iespējams. Un, ja tā, nogaidīsim mierīgi. Smadzenes ir robots. Tām jāievēro Pirmais likums. Tās nedrīkst nodarīt pāri cilvēkam.
Donovans lēnām atslīga krēslā.
— Tu tā rēķini? — Viņš rūpīgi pieglauda matus. — Bet, paklausies, šī lauzīšanās ar dzinēju izliektai telpai sabojāja «Consolidated Robots» domājošo mašīnu, un zinātnes vīri saka: tas noticis tāpēc, ka starpzvaigžņu lidojumā cilvēki ejot bojā. Kuram robotam tad mēs tagad lai ticam? Cik es zinu, mūsējam bija tie paši dati.
Pauels nikni plūkāja savas ūsas.
— Neizliecies, Maik, ka tu nezini robotiku.
Iekams kādam robotam būtu fiziski iespējams kaut vai tikai mēģināt pārkāpt Pirmo likumu, viņā pašā tik daudz kam jāsalūst, ka tas jau reižu desmit būtu paguvis pārvērsties lūžņu kaudzē. Gan viss noskaidrosies pavisam vienkārši.
— Protams, protams. Jāpasaka tikai virssulainim, lai mani rītā pamodina. Tas viss ir tik loti vienkārši, ka nespēs traucēt man vissaldāko nomidzi.
— Pie Jupitera, Maik, par ko tu pašreiz gaudies! Smadzenes rūpējas par mums. Te ir silti. Ir gaisma. Ir gaiss. Un pēc starta nebija jūtams pat tāds paātrinājums, kas spētu sabužināt tavus matus, ja tie tobrīd būtu bijuši cik necik pieglausti.
— Jā? Tu, Greg, laikam esi īpaši skolojies optimismā, ja tik bezcerīgā situācijā vēl spēj jokot. Ko mēs ēdīsim? Ko mēs dzersim? Kur mēs atrodamies? Kā mēs tiksim atpakaļ? Un, ja ar kuģi kaut kas notiks, uz kuru lūku un kādā skafandrā mēs tad skriesim, nevis iesim solīšiem? Es te neesmu pamanījis pat vannas istabu un dažas labierīcības, kas parasti mēdz būt tai līdzās. Protams, par mums rūpējas — vareni rūpējas!
Balss, kas pārtrauca Donovana tirādi, nebija Pauela balss. Ne arī kāda cita. Tā it kā karājās gaisā — griezīga un šausmas iedvesoša.
— GREGORU PAUEL! MAIKL DONOVAN! GREGORU PAUEL! MAIKL DONOVAN! LŪDZU, ZIŅOJIET SAVU ATRAŠANĀS VIETU! JA JŪSU KUĢIS IR VADĀMS, LŪDZU, ATGRIEZIETIES BĀZE! GREGORU PAUEL! MAIKL DONOVAN!…
Atkal un atkal ar mehānisma noteiktību pēc regulāriem intervāliem atskanēja šis izsaukums.
— No kurienes tas nāk? — Donovans jautāja.
— Nezinu, — Pauels ar skaļu čukstu atbildēja. — No kurienes nāk šī gaisma? No kurienes viss, kas te ir?
— Bet kā mēs atbildēsim?
Viņi sarunājās starplaikos starp atkārtotajiem izsaukumiem, kas skaļi atbalsojās telpā.
Sienas bija pilnīgi kailas — tik kailas, cik kaila vien var būt gluda, nepārtraukta, viegli izliekta metāliska virsma.
Pauels sacīja:
— Kliegsim atbildi!
Un viņi ņēmās kliegt — gan pēc kārtas, gan abi reizē:
— Atrašanās vieta nezināma! Kuģis nav vadāms! Stāvoklis bezcerīgs!
Viņi kliedza līdz aizsmakumam. īsajām, lietišķajām frāzēm pa vidu jaucās izmisīgi kliedzieni un lāsti, bet saltā balss nenogurstoši atkal un atkal atkārtoja izsaukumu.
— Viņi mūs nedzird, — Donovans izdvesa. — Šeit nav raidītāja. Tikai uztvērējs. — Viņa acis stingi vērās kādā sienas punktā.
Tad pamazām saucošā balss kļuva klusāka un tālāka. Kad tā bija noplakusi līdz čukstam, viņi kliedza atkal un, pilnīgi aizsmakuši, kliedza vēl un vēl arī tad, kad telpā jau valdīja pilnīgs klusums.
Apmēram piecpadsmit minūtes vēlāk Pauels apātiski sacīja:
— Iziesim vēlreiz cauri visam kuģim. Kaut kur vajag būt kaut kam ēdamam.
Viņa balsī vairs nebija nekādas cerības. Drīzāk gan tajā izskanēja gatavība atzīt sevi par uzvarētu.
Viņi izgāja koridorā un sāka pārlūkot telpas — viens labajā, otrs kreisajā pusē. Soļu skaļā atbalsošanās ļāva viņiem sadzirdēt vienam otru, un laiku pa laikam abi uz brīdi sastapās koridorā, apmainījās skatieniem un devās tālāk.
Piepeši Pauels atrada meklēto, un tai pašā mirklī izdzirdēja kaut kur citā telpā nodārdam Donovana priecīgo balsi.
— Ei Greg, — viņš auroja, — kuģī ir labierīcības! Kā gan mēs to pirmīt nepamanījām!
Pagāja kādas piecas minūtes, kamēr Donovans atrada Pauelu.
— Dušu gan vēl nekur neredzēju, bet… — viņš aprāvās pusvārdā un noelsās: — Ēdamais!
Viena sienas daļa bija noslīdējusi lejup, atklājot ieapaļu nišu ar diviem plauktiem. Augšējais plaukts bija piekrauts ar daždažāda lieluma un formas metāla kārbām bez etiķetēm. Emaljētās kārbas zemākajā plauktā bija visas vienādas, un Donovans juta kājām uzplūstam vēsumu. Apakšējais plaukts bija apgādāts ar saldējamo ierīci.
— Kā … kā …
— Pirmīt te neka nebija, — Pauels strupi sacīja. — Siena pavērās, kad es ienācu pa durvīm.
Viņš jau ēda. Tie bija konservi, kam klāt pielikta karote un kas, kārbu atverot, automātiski sasilst. Telpā garoja ceptu pupu smarža.
— Paķer vienu kārbu, Maik!
Donovans vilcinājās.
— Kāda ir ēdienkarte?
— Kā lai es to zinu! Vai tu esi tik izlepis?
— Nē, bet lidojumos es allaž pupas vien ēdu. Kaut kas cits man būtu vairāk pa prātam.
Viņš pastiepa roku un, brīdi apsvēris, izvēlējās spožu, saspiesti ovālu kārbu, kurā, pēc ārpuses spriežot, varēja būt lasis vai līdzīga delikatese. Uzspiedis vākam, viņš to atvēra.
— Pupas! — Donovans nobrēcās un sniedzās pēc citas kārbas. Pauels sagrāba viņu aiz platajām biksēm.
— Ēd vien to pašu, manu puisīt! Krājumi ir ierobežoti, un varbūt mums te būs jāpaliek ļoti ilgi.