Выбрать главу

Mistiskā balss, kas reizē bija un nebija skaņa, izdzisa tālumā kā lišķīgs, dunošs čuksts.

Baltais pavediens, kas varētu būt bijis Pauels, veltīgi pūlējās patverties nemateriā­lajā laika mūžībā, kura iekļāva to no visām pusēm, un ierāvās sevī, kad simt miljonu garu simt miljonu soprānu balsīs griezīgiem izkliedzieniem arvien pieaugošā spēkā skandēja:

—   Es priecāšos, kad tu, blēdi, būsi miris!

—   Es priecāšos, kad tu, blēdi, būsi miris!

—   Es priecāšos …

Mežonīgā gaudošana kā pa spirāli uzvijās augšup līdz griezīgai superskaņai, ko dzirde vairs neuztvēra, un aiztraucās vēl augstāk …

Baltais pavediens trīcēja pulsējošās sāpēs. Tad tas klusi saspringa …

Atskanēja parastas balsis — daudz balsu. Cits caur citu vāvuļoja vesels bars — virpu­ļojošs pūlis ātrā, trauksmainā kustībā drāzās viņam garām, cauri un pāri, atstājot aiz sevis plīvojošas vārdu driskas:

—   Kas ar tevi, vecīt? Tu izskaties kā sa­malts …

—   … viss vienās ugunīs, bet man izde­vās …

—   … tiku līdz paradīzei, bet vecais Pēte­ris …

—   Nu, man ar šo būs īsa runa, esam jau agrāk sadarbojušies …

—   Ei Sem, šurp, šurp! …

—   Vai tev ir mikrofons? Belcebuls saka …

—    … Drāžamies prom, manu velnēn! Man jāsatiek Sa …

Un pāri visam šim balsu jūklim atkal no­dārdēja spalgi kliedzieni:

—   ĀTRĀK! ĀTRĀK! ĀTRĀK!!! Kustieties žiglāk un nelieciet mums gaidīt — rinda ir gara. Turiet gatavībā savas miršanas apliecī­bas un neaizmirstiet, ka uz tām jābūt Pētera zīmogam. Pārbaudiet, vai esat nokļuvuši pie īstajiem vārtiem! Uguns pietiks visiem. HEI, TU TUR LEJĀ! STĀJIES RINDĀ VAI ARI…

Vairīdamies no barga uzkliedziena, baltais pavediens, kas bija Pauela «es», pazemīgi kā­pās atpakaļ un sajuta norādoša pirksta aso durienu. Tad viss uzvirda apdullinošā skaņu varavīksnē, kas ar savām drumslām apšļāca sāpošās smadzenes.

Pauels atkal bija savā krēslā un juta, ka pats trīc kā drudzī.

Donovana acis pavērās — lielas un apaļas kā divas zili glazētas bļodas. Viņa čuksts vairāk līdzinājās šņukstam:

—   Greg, vai tu biji miris?

—      Es jutos… kā miris, — Pauels atbildēja, pats nepazīdams savu kārkstošo balsi.

Donovans acīmredzot mēģināja piecelties, bet tas viņam nekādi neizdevās.

—       Un tagad mēs esam atkal dzīvi? Vai arī būs vēl kas?

—       Es … jūtos dzīvs, — Pauels vēl arvien bija tikpat aizsmacis. Viņš piesardzīgi jau­tāja: — Vai tu… kaut ko dzirdēji, kad… kad biji miris?

Donovans mirkli klusēja, tad lēnām pamāja ar galvu.

—   Un tu? — viņš vaicāja.

—       Jā. Vai tu dzirdēji kaut ko par zār­kiem … un sieviešu dziedāšanu… un par rindām elles vārtu priekšā? Dzirdēji?

Donovans pakratīja galvu.

—   Nē, tikai vienu balsi.

—   Skaļu?

—       Ne, klusu, bet šņirkstošu, it ka vīlētu nagus. Saproti, tas bija sprediķis. Par elles ugunīm. Par visām tām mocībām … nu, tu jau zini. Es kādreiz senāk dzirdēju tādu spre­diķi, apmēram tādu.

Viņš bija nosvīdis slapjš.

Cauri iluminatoram viņi ieraudzīja saules gaismu. Tā bija vāja un zilgani balta, un tā­lumā kvēlojošais zirnītis, kas šo gaismu iz­staroja, nebija Zemes Saule.

Pauels ar trīcošu pirkstu norādīja uz vie­nīgo mēraparātu. Šautra lepni un stingri stā­vēja pretī iedaļai, kur bija rakstīts: «30Q000 parseku».

—       Maik, — viņš sacīja, — ja tā ir taisnība, tad mēs jau atrodamies ārpus Galaktikas.

—       Velns parāvis, Greg! Mēs būsim pirmie cilvēki, kas izkļuvuši ārpus Saules sistē­mas! — Donovans iesaucās.

—       Jā, patiešām gan. Mēs esam atrāvušies no Saules. Mēs esam izlidojuši no Galakti­kas. Maik, to izdarīja šis kuģis. Tas nozīmē brīvību visai cilvēcei — brīvību sasniegt jeb­kuru zvaigzni, miljonus, biljonus, triljonus zvaigžņu!

Tad viņš smagi atkrita krēslā.

—   Bet kā mēs tiksim atpakaļ, Maik?

Donovans nedroši pasmaidīja.

—       Nebēdā par to! Kuģis mūs atveda šurp. Un kuģis mūs aizvedīs atpakaļ. Es tagad lab­prāt vēl pamielotos ar pupām.

—        Bet, Maik … pagaidi, Maik! Ja tas mūs vedīs atpakaļ tādā pašā veidā, kā atveda šurp …

Donovans, kas bija jau gandrīz piecēlies kā­jās, atgāzās atpakaļ krēslā.

Pauels turpināja:

—   Mums būs atkal… jānomirst, Maik.

—        Nu, — Donovans nopūtās, — ja jāmirst, tad jāmirst. Vismaz mēs nenomirstam pavi­sam, ne gluži pavisam.

Sjūzena Kelvina runāja lēnām. Jau sešas stundas viņa piesardzīgi un neatlaidīgi bija iztaujājusi Smadzenes — un visas sešas stun­das veltīgi. Viņa bija nogurusi no vienu un to pašu jautājumu atkārtošanas, no aplinkus gājieniem, nogurusi no visa.

—        Domātāj, man ir vēl tikai viens jautā­jums. Pacenties īpaši papūlēties un atbildēt uz to vienkārši. Vai tev pašam viss bija pil­nīgi skaidrs par starpzvaigžņu lēcienu? Vai tas viņus var aizvest Joti tālu?

—       Tik tālu, cik viņi paši gribēs, miss Sjū­zen. Tik tiešām, izliektā telpā tas ir ļoti vien­kārši.

—   Un ko viņi redzēs tur otrā pusē?

—       Zvaigznes un visu ko. Kā tad jūs domā­jat?

Neviļus viņai paspruka nākamais jautā­jums:

—   Tātad vini būs dzīvi?

—   Noteikti!

—       Un starpzvaigžņu lēciens nebūs viņiem kaitējis?

Smadzenes klusēja, un Sjūzenas sirds pa­mira. Tātad — te nu tas bija! Viņa bija pie­skārusies sāpīgam punktam.

—       Domātāj, — viņa lūdzošā balsī klusu sacīja, — Domātāj, vai tu mani dzirdi?

Smadzenes vārgā, trīcošā balsī jautāja:

—       Vai man noteikti jāatbild? Par starp­zvaigžņu lēcienu?

—       Nē, ja tu to nevēlies. Bet būtu ļoti intere­santi, ja tu atbildētu — tikai, ja tu to gribi… — Sjūzena Kelvina centās runāt bez­rūpīgā tonī.

—  Ai-ai-ai! Jūs visu sabojājat.

Psiholoģe spēji pietrūkās kājās ar pēkšņas atklāsmes izteiksmi sejā.

—  Ak mans dievs! — viņa izdvesa. — Ak mans dievs!

Un viņa juta, ka stundām un dienām ilgu­šais sasprindzinājums vienā mirkli izgaist kā nebijis.

Vēlāk viņa teica Leningam:

—  Ticiet man, viss ir kārtībā. Nē, tagad at­stājiet mani vienu. Kuģis noteikti atgriezī­sies sveiks un vesels kopā ar cilvēkiem. Es gribu atpūsties. Man jāatpūšas. Bet tagad ejiet!

Kuģis atgriezās uz Zemes tikpat klusi un nemanīti, kā bija to atstājis. Tas nolaidās precīzi savā vietā, un galvenā izejas lūka plaši atvērās. Pa to iznāca divi vīri, piesar­dzīgi sperdami soļus un berzēdami savus bārdas rugājiem apaugušos zodus.

Tad viens no viņiem — tas ar rudajiem matiem — lēnām un lietišķi nometās uz ce­ļiem un uzspieda ciešu, skaļu skūpstu skrejceliņa betonam.

Viņi pamāja apkārt sanākušajiem ļaudīm, lai tie atkāpjas, un ar žestiem noraidīja divu nadzīgu vīru palīdzību, kuri bija izlēkuši ar nestuvēm no piesteigušās sanitārās mašīnas.

Gregorijs Pauels sacīja:

— Kur te ir tuvākā duša?

Viņus aizveda.

Pēc tam visi sapulcējās ap konferenču galdu. Te pilnā sastāvā bija redzami visi fir­mas «U. S. Robots and Mechanical Men Cor­poration» zinātniskie darbinieki.