Lēnā garā, izraisot klausītajos arvien pieaugošu interesi, Pauels un Donovans īsi un izteiksmīgi pastāstīja, ko bija piedzīvojuši.
Kad viņi pabeidza, iestājušos klusumu pārtrauca Sjūzena Kelvina. Nedaudzajās aizritējušajās dienās viņa bija atguvusi savu ledaino, mazliet dzēlīgo mieru, un tomēr brīžiem viņas sejā pavīdēja pārdzīvotā mulsuma pēdas.
— Precīzi izsakoties, — viņa teica, — tā bija mana vaina, vienīgi mana. Kad mēs pirmoreiz devām Smadzenēm šo uzdevumu, es, kā daži no jums droši vien atceras, visvisādi centos tām iestāstīt, lai atraida informācijas vienību, kas var radīt dilemmu. To darīdama, es teicu apmēram tā: «Neuztraucies par cilvēku bojā eju. Tas šoreiz nepavisam nav tik svarīgi. Tikai dod kartīti atpakaļ un aizmirsti to.»
— Hmm … — Lenings norūca. — Un kas notika tālāk?
— Skaidrs, kas. Kad šī informācijas vienība nonāca Smadzenēs un tika izmantota, sastādot vienādojumu, kas nosaka starpzvaigžņu lēciena minimālo intervālu, izrādījās, ka cilvēkiem tas nozīmē nāvi. Tieši šajā momentā «Consolidated Robots» mašīna pilnīgi sabraka. Bet es biju Smadzenes iepriekš ietekmējusi, mazinādama to uztvere nāves svarīgumu — gan tikai daļēji, jo Pirmo likumu nekad nevar pārkāpt, taču pietiekami, lai Smadzenes varētu vēlreiz parbaudīt vienādojumu. Pietiekami, lai pagūtu konstatēt, ka pēc šā intervāla cilvēki atgriezīsies dzīve, tāpat kā atjaunosies paša kuģa matērijas un enerģijas eksistence. Citiem vārdiem runājot, šī tā saucamā «nāve» būs pārejoša parādība. Vai saprotams?
Viņa paskatījās apkārt. Visi uzmanīgi klausījās.
Viņa turpināja:
— Tādēļ Smadzenes pieņēma šo informācijas vienību, taču zināmu satricinājumu tā radīja. Kaut arī nāve bija īslaicīga un tās nozīmīgums mazināts, Smadzenes tomēr tika mazliet izsistas no līdzsvara. — Sjūzena Kelvina mierīgi pateica secinājumu: — Un tad tās attīstīja sevī humora izjūtu — redziet, arī tāda var būt izeja no sarežģītā stāvokļa, metode, kā daļēji izbēgt no īstenības. Smadzenes sāka dzīt ar mums jokus.
Pauels un Donovans pietrūkās kājās.
— Ko? — Pauels iekliedzās.
Donovana pārsteigums izpaudās krietni izteiksmīgāk.
— Jā gan, — Kelvina sacīja. — Smadzenes rūpējās par jums un jūsu drošību, bet jūs paši nevarējāt vadīt kuģi, un tā tas arī bija paredzēts — visu vadību jokdares Smadzenes paturēja sev. Jūs dzirdējāt mūsu izsaukumu pa radio, bet nevarējāt atbildēt. Jums bija lieli pārtikas krājumi, bet tie sastāvēja vienīgi no pupām un piena. Tad jūs, tā sakot, nomirāt un atkal atdzīvojāties, bet šo jūsu nāves periodu Smadzenes padarīja… nu… savā veidā interesantu. Man gribētos zināt, kā viņas to panāca. Tas bija Smadzeņu vistrakākais joks, taču tās nedomāja neko ļaunu.
— Neko ļaunu! — Donovans noelsās.
— Nu, ja šim mazajam bezkauņam būtu kakls …
Lenings nomierinoši pacēla roku.
— Labi jau, labi, nepatikšanas bija lielas, bet tagad viss ir beidzies. Ko darīsim tālāk?
— Acīmredzot, — Bogerts mierīgi sacīja, ■— mums vajadzēs pilnveidot dzinēju izliektai telpai. Ir jābūt kādai iespējai, kā apiet šo lēciena intervālu. Pašreiz mēs esam vienīgā organizācija, kuras rīcībā ir tik komplicēts superrobots, un tādēļ šo iespēju, ja tāda pastāv, atradīsim mēs. Un tad «U. S. Robots» būs starpzvaigžņu ceļojumu saimnieki, un cilvēcei pavērsies iespēja izveidot Galaktikas impēriju.
— Bet ko mēs teiksim firmai «Consolidated Robots»? — Lenings jautāja.
— Hallo! — Donovans piepeši iejaucās.
— Es gribētu izteikt priekšlikumu. Viņi sagādāja mūsu firmai pamatīgas nepatikšanas. Mums neizgāja tik ļauni, kā viņi bija gaidījuši, un galu galā viss beidzās labi, taču viņu nolūki bija pavisam bezdievīgi, Un mums ar Gregu iznāca ciest visvairāk.
Nu, viņi gribēja atbildi, un viņi to arī dabūs. Aizsūtiet viņiem šo kuģi ar garantiju, un «U. S. Robots» saņems divsimt tūkstošus plus kuģa uzbūvēšanas izdevumus. Un, ja viņi to izmēģinās, varbūt jausim mūsu Smadzenēm vēl mazliet padzīt jokus, iekāms tās savedam kārtībā.
— Manuprāt, tas būtu taisnīgi un pareizi, — Lenings nopietni sacīja.
Bet Bogerts izklaidīgi piebilda:
— Un arī stingri pēc līguma …
PIERĀDĪJUMS
— Taču arī tas nebija galvenais, — doktore Kelvina domīgi sacīja. — Galu galā šis kuģis un citi tam līdzīgie kļuva par valdības īpašumu. Lēciens pārtelpā bija paveikts, un tagad mums ir kolonijas uz dažu tuvāko zvaigžņu planētām, bet tas nebija galvenais.
Es biju beidzis ēst un raudzījos uz viņu cauri cigaretes dūmu mākonītim.
— Galvenais ir tas, kas noticis šeit uz Zemes pēdējo piecdesmit gadu laikā. Ķad es piedzimu, jaunais cilvēk, tikko bija beidzies pēdējais pasaules karš. Tas bija drūms posms vēsturē, bet tas iezīmēja nacionālisma beigas. Zeme bija pārāk maza nācijām, un tās sāka grupēties reģionos. Šis process prasīja diezgan ilgu laiku. Un arī šos pārkārtojumus, kuru rezultātā uz mūsu planētas ir iestājies kaut kas līdzīgs Zelta laikmetam, ja salīdzinām šo gadsimtu ar iepriekšējo, palīdzēja izdarīt roboti.
— Jūs gribējāt teikt — domājošās mašīnas? — es sacīju. — Smadzenes, par kurām jūs stāstījāt, bija pirmā šāda veida mašīna, vai ne?
— Jā, tā bija pirmā, taču šoreiz es nedomāju mašīnas, bet gan kādu cilvēku. Viņš nomira pagājušajā gadā. — Doktores Kelvinas balsi piepeši ieskanējās dziļas skumjas. — Vai vismaz uzskatīja par vajadzīgu aiziet no dzīves, jo zināja, ka nav mums vairs nepieciešams. Tas bija Stivens Baierlijs.
— Jā, es uzminēju, ka jūs runājat par viņu.
— Viņš pirmoreiz parādījās politiskajā arēnā 2032. gadā. Jūs toreiz vēl bijāt mazs zēns, tādēļ droši vien neatceraties šo dīvaino notikumu. Kad viņš balotējās mēra amatam, tā laikam gan bija visneparastākā vēlēšanu kampaņa vēsturē…
*
Frānsiss Kvinns piederēja pie jaunās skolas politiķiem. Šis izteiciens būtībā ir aplams, tāpat kā daudzi tāda veida izteicieni. Vairums mūsu «jauno skolu» bija pazīstamas jau senās Grieķijas sabiedriskajā dzīvē, un iespējams, ka tādas bija arī senajā Sumerā un aizvēsturiskās Šveices pāļu apmetnēs, mēs tikai pārāk maz par tām zinām.
Bet, lai izvairītos no garlaicīga un sarežģīta ievada, būs labāk tūlīt pateikt, ka Kvinns pats šajās vēlēšanās nebalotējās, nevāca sev balsis, neteica vēlētājiem runas un negatavoja fiktīvus biļetenus, ko sabāzt urnās.
Tāpat kā Napoleons pats pie Austerlicas neizšāva nevienu šāvienu.
Politika dažkārt mēdz savest kopā visatšķirīgākos cilvēkus, un tā kādu dienu iepretim Kvinnam otrā pusē rakstāmgaldam sēdēja Alfrēds Lenings, kura acis zem noslīgušajām, neticami kuplajām, sirmajām uzacīm pauda līdz pēdējam sakāpinātu nepacietību. Viņam šis apmeklējums nebija patīkams.
Ja arī Kvinns to zinātu, viņš it nemaz neuztrauktos. Viņa balss skanēja draudzīgi, varbūt aiz profesionāla ieraduma.
— Jūs taču pazīstat Stīvenu Baierliju, doktor Lening?
— Esmu par viņu dzirdējis, tāpat kā daudzi.
— Jā, es arī. Varbūt jūs esat nolēmis balsot par viņu nākamajās vēlēšanās?
— Nezinu, — Leninga balsij bija nepārprotami dzēlīga pieskaņa. — Pēdējā laikā neesmu sekojis politikai un nemaz nezināju, ka tiks izvirzīta viņa kandidatūra.