Donovans piebilda:
— Divās stundās, kamēr es sekoju Spīdija gaitām, viņš četrreiz apriņķoja apkārt šim noladētajam ezeram. Vai tu saproti, kādā stāvoklī mēs esam nokļuvuši?
Pauels uzmeta viņam īsu mirkli un neteica ne vārda. Jā gan, viņš tīri labi apzinājās, kādā stāvoklī viņi tagad atradās. Viss bija skaidrs kā siloģismu rinda. Fotoelementu baterijas, kas vienīgās pasargāja viņus no Merkurija mežonīgās saules, bija iznīcinātas. Viņus varēja glābt tikai selēns. Selefiu varēja dabūt tikai Spīdijs. Ja Spīdijs neatgriezīsies, nebūs selēna. Ja nebūs selēna — nebūs fotoelementu. Ja nebūs fotoelementu … Mjā, lēna izcepšana nav nekāds patīkamais veids kā nokļūt viņpasaulē.
Donovans nikni sabužināja savas rudās matu pinkas un sarūgtināts noteica:
— Mēs kļūsim par apsmieklu visai Saules sistēmai, Greg. Kā gan mēs tik ātri iekļuvām tādā ķezā? Pauela un Donovana slavenā brigāde tiek sūtīta uz Merkuriju noskaidrot, vai ir vērts ar modernās tehnikas un robotu palīdzību no jauna atvērt raktuves saules pusē, bet pašā pirmajā dienā mēs salaižam visu dēlī. Pie tam — visparastākās lietas. Nezinu, kā mēs to visu pārdzīvosim.
— Mums tas varbūt nebūs jādara, — Pauels mierīgi atbildēja. — Ja steidzīgi kaut ko nepasāksim, tad neatliks laika pārdzīvojumiem, bet varēsim tikai atvadīties no dzīves.
— Nerunā muļķības! Varbūt, ka tev tas liekas smieklīgi, bet man gan ne. Tas bija nepiedodami sūtīt mūs šurp ar vienu pašu robotu. Un tad vēl tava žilbinošā ideja, ka mēs paši saviem spēkiem varēsim tikt galā ar fotoelementiem.
— Tā nu nav taisnība. Tu labi zini, ka mēs abi bijām tā izlēmuši. Mums ir vajadzīgs tikai kilograms selēna, Stilheda dielektriskā iekārta un kādas trīs stundas laika — un saules pusē ir papilnam tīra selēna ezeru. Makdugala spektroreflektors piecu minūšu laikā ir fiksējis veselus trīs ezerus. Pie velna! Mēs taču nevaram gaidīt nākošo opozīciju?
— Ko tad mēs darīsim? Pauel, tu, droši .vien, esi kaut ko izdomājis. Es zinu, citādi tu nebūtu tik mierīgs. Neesi jau daudz varonīgāks par mani. Nu, klāj vaļā!
— Mēs paši nevaram iet pakaļ Spīdijam — vismaz saules pusē ne. Pat jaunie skafandri nevar izturēt vairāk kā divdesmit minūtes šai saulē. Bet tu jau laikam zini veco parunu: «Ja ir jānotver robots, sūti tam pakaļ robotu.» Redzi, Maik, iespējams, ka stāvoklis nav tik bezcerīgs. Mums te lejā ir seši roboti, kurus varētu izmantot, ja vien tie darbojas. Ja tie darbojas.
Donovana acīs piepeši iemirdzējās cerība.
— Seši roboti, kas palikuši no Pirmās ekspedīcijas? Vai tu to droši zini? Varbūt, ka tie ir tikai pusautomāti? Desmit gadi ir liels laiks robotu tehnikā.
— Nē, tie ir roboti. Es noņēmos ar .viņiem visu dienu, tāpēc zinu. Viņiem ir pozitronu smadzenes, protams, visprimitīvākās. — Viņš iebāza karti kabatā. — Nokāpsim lejā.
Roboti atradās stacijas viszemākajā stāvā, un ap tiem stāvgrūdām bija sakrautas appelējušas kastes ar nezināmu saturu. Viņi bija ļoti lieli, pat milzīgi, un, kaut arī sēdēja uz grīdas, kājas uz priekšu izstiepuši, viņu galvas slējās gaisā savas septiņas pēdas.
Donovans iesvilpās.
— Tie tik ir apjomi! Krūšu apkārtmērs nebūs mazāks par desmit pēdām.
— Tas tāpēc, ka tajos iemontēts vecais Mtfkgafija mehānisms. Es papētīju viņu iekšas — visbaismīgākā ierīce, kādu tu jebkad esi redzējis.
— Vai tu jau viņu darbību esi pārbaudījis?
— Nē. Tas nebija vajadzīgs. Domāju, ka viss ir kārtībā. Pat diafragmai nav nekādas vainas. Iespējams, ka viņi runā.
Viņš noskrūvēja krūšu vairogu vistuvāk stāvošajam robotam un ievietoja tajā divcollīgu bumbiņu, kas slēpa sevī atomenerģijas dzirkstelīti — robota dzīvību. Bija pagrūti to iestiprināt, tomēr Pauelam tas beidzot izdevās, un viņš sāka cītīgi skrūvēt klāt vairogu. Pirms desmit gadiem vēl nebija ne miņas no radiokontroles, ar ko apgādāja vēlākos robotu modeļus. Tad viņš ķērās klāt pārējiem pieciem robotiem.
Donovans bažīgi ieteicās:
— Viņi nekustas.
— Nav dota pavēle, — Pauels strupi atbildēja. Viņš atgriezās pie pirmā robota un uzsita tam pa krūtīm. — Hei! Vai tu dzirdi mani?
Milža galva lēni noliecās un acis pievērsās Pauelam. Tad atskanēja griezīga, ķērkstoša balss, kas atgādināja vecu fonogrāfu:
— Jā, saimniek.
Pauels, drūmi iesmējies, sacīja Donovanam:
— Vai saprati? Tolaik tikai sāka ražot pirmos runājošos robotus un tā vien likās, ka uz Zemes aizliegs izmantot robotu darbu. Konstruktori cīnījās pret to tādējādi, ka iemontēja šais nolādētajās mašīnās uzticīgu vergu instinktus.
— Bet tas neko nelīdzēja, — Donovans norūca.
— Protams, ka ne. Tomēr viņi centās. — Viņš atkal pievērsās robotam. — Piecelies!
Robots lēni uzslējās kājās, un Donovans, kaklu izstiepis un lūpas urskulī savilcis, klusi iesvilpās.
Pauels jautāja robotam:
— Vai tu vari iziet virspusē — saulē?
Sekoja pārdomu brīdis — robota smadzenes darbojās lēni. Tad atskanēja atbilde:
— Jā, saimniek.
— Labi. Vai tu zini, kas ir jūdze?
Atkal pārdomu brīdis un vēl viena gausa atbilde:
— Jā, saimniek.
_— Tad mēs tevi izvedīsim virspusē un paradīsim virzienu. Tu noiesi kādas septiņpadsmit jūdzes un kaut kur tajā apvidū sastapsi citu robotu, mazāku par tevi. Vai saprati?
— Jā, saimniek.
— Tu uzmeklēsi šo robotu un liksi viņam atgriezties. Ja viņš liegsies to darīt, tu atvedīsi viņu ar varu.
Donovans paraustīja Pauelu aiz piedurknes.
— Kāpēc tu viņu nesūti tieši pēc selena?
— Tāpēc, ka mums jādabū rokā Spīdijs, tu nesapraša. Gribu zināt, kas ar to noticis. — Tad viņš, pagriezies pret robotu, teica: — Labi, seko man.
Robots nepakustējās, bet viņa balss nodārdināja:
— Atvainojiet, saimniek, bet to es nevaru. Jums vispirms jāsēžas man mugurā.
Viņa neveiklās rokas spēji sasitās kopā un strupie pirksti cieši saāķējās, tā ka izveidojās kaut kas līdzīgs kāpslim.
Pauels brīdi raudzījās viņā, tad sāka knibināt ūsas.
Donovans iepleta acis.
— Mums vajadzēs jāt uz viņiem? Kā zirgos?
— Acīmredzot. Tikai nezinu, kādēļ. Man nav skaidrs … Nē, tomēr ir skaidrs. Es jau tev stāstīju: tajos laikos plaši reklamēja, ka roboti neapdraud cilvēka drošību. Laikam ražotāji ir centušies garantēt robotu nekaitīgumu, neļaujot tiem spert ne soli bez sava «ziloņu dzinēja» uz muguras. Ko nu lai darām?
— Es tieci par to domāju, — Donovans nomurmināja. — Mēs nevaram iziet virspusē — ne ar, ne bez robota. Ak dievs … — viņš uztraukumā divas reizes nokniukšķināja pirkstu kauliņus. — Dod šurp to karti. Ne jau velti pētīju to veselas divas stundas. Šīs taču ir raktuves. Kādēļ gan nevaram izmantot tuneļus?
Raktuves uz kartes bija atzīmētas ar melnu aplīti, un gaišās punktētās tuneļu līnijas vijās ap to, izveidodamas kaut ko līdzīgu zirnekļa tīklam.
Donovans pētīja apzīmējumus kartes apakšmalā.
— Skaties, — viņš teica, — mazie melnie punktiņi rāda, kur ir izejas uz virspusi, un viena atrodas apmēram trīs jūdžu attālumā no selēna ezera. Te ir numurs 13a —■ viņi gan būtu varējuši rakstīt mazliet lielākus ciparus. Ja roboti zina šo ceļu …