Kāzu dzīres Kānā, kurās, starp citu, piedalījusies arī evaņģēlijos reti pieminētā Jēzus māte, ar savu tonalitāti krasi atšķiras no Jāņa evaņģēlija parasti cildenā, svinīgā stila. Iekļaudams šo visumā stipri ikdienišķo kāzu ainu savā evaņģēlijā, Jānis droši vien būs pārcenties, pūlēdamies pasvītrot Jēzus brīnumdarbu neparasti plašo vērienu. Taču, no otras puses, nav izslēgta arī tāda iespēja, ka evaņģēlists tā rīkojies aiz noteiktiem doktri- nāliem apsvērumiem un tiecies parādīt, ka Jēzus varējis piedalīties arī šādās tipiski tautiskās kāzu līksmēs, lai tādējādi pasvītrotu viņa cilvēcīgo, laicīgo iedabu pretmetā dažām sektām, par kurām būs runa vēlāk.
Kā jau mēs sacījām, Jānis centās pierādīt, ka Jēzus bijis dieva dēls, lai tad ar viņa muti sludinātu tolaik izplatītas teoloģiskas doktrīnas. Nav izdevies noskaidrot, vai Jānis pazinis sinoptiķu evaņģēlijus, taču interesanti ir izsekot, kādus apstākļus Jēzus dzīvē viņš noklusē vai modificē tā, lai tie nevarētu kaitēt viņa tēzei par Jēzus dievišķīgumu. Noklusē viņš, piemēram, jautājumu par Jēzus piedzimšanu, un dara to droši vien tišām, lai izvairītos no jebkādām norādēm uz Jēzus miesīgo dabu. Uzkrīt arī tas, ka viņš atšķirībā no sinoptiķiem nepiemin Jēzus kristīšanu. Jānis droši vien būs domājis, ka Jēzus, būdams dieva dēls, bija brīvs no sākotnējā grēka, kas tika izpirkts tieši kristīšanas aktā. Jānis Kristītājs viņu taču apsveic kā augstāku būtni un nosauc par dieva jēru. Visvairāk Jāņa evaņģēlijā tomēr pārsteidz tas, ka tur nav rādīta satraucošā Jēzus kārdināšana tuksnesī. Pēc Jāņa uzskatiem (kā gan šo robu lai citādi izskaidro?), Jēzus kā dieva dēls bija brīvs no jebkuras cilvēciskas vājības un tādēļ sātans viņu nespēja kārdināt. Šī tendence visskaidrāk izpaužas ainā uz Eļļas kalna Ģetze- manes dārzā. Sinoptiķi vienbalsīgi apgalvo, ka Jēzus pēdējās nakts stundās pirms savas apcietināšanas pavadījis grūtās dvēseles mokās un vienu brīdi pat garīgi sabrucis un lūdzis dievu, lai ciešanu biķeris viņam ietu secen. Visus šos apstākļus, kuri tik pārliecinoši atklāj Jēzus cilvēcisko dabu, Jānis pilnīgi ignorējis, tādēļ viņa stāsts par notikumiem Eļļas kalnā ir sauss, bezpersonisks un kopumā rada iespaidu, ka tas sniegts stipri apgraizītā formā.
Beidzot, atzīmējama Jāņa evaņģēlija visraksturīgākā īpatnība. Runa ir par pazīstamo «logosa» koncepciju, ko autors izklāstījis sava darba prologā. Tas skan šādi: «Pirmsākumā bija vārds, un vārds bija pie dieva, un vārds bija dievs.» Cits šās pašas nodaļas pants būtībā satur kristietības doktrīnas kvintesenci: «Un vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa godību, kā tēva vienpiedzimušā dēla, pilnu žēlastības un patiesības» (Jāņa ev., 1:14). Skaidrs, ka «vārds» jeb «lo- goss» šeit apzīmē pašu Jēzu Kristu kā dieva iemiesojumu.
Šis pilnīgi jaunais elements, ko evaņģēlists Jānis ieviesis kristoloģijā, sinoptiķiem ne tikai kā pilnīgi nepazīstams, bet viņu priekšstatiem un jēdzieniem ir pat gluži svešs. Vēlreiz šeit atkārtojam: «logosa» ideja ir tas jaunais ieguldījūms, ko kristietībai sniedzis vienīgi ceturtā evaņģēlija autors, pats gan nebūdams šīs abstraktās domu kategorijas autors. Tās cilme un dziļākā nozīme meklējama kā seno Austrumu, tā arī grieķu un romiešu filozofijas atziņu bagātībā.
Lai saprastu šo tolaik pilnīgi jauno parādību kristiešu teoloģijā, jāņem vērā tā vide, kurā radās ceturtais evaņģēlijs. Pētnieki visumā ir vienisprātis, ka tās šūpulis ir Efesa — pilsēta, kam līdzās Antiohijai un Aleksandrijai bijusi milzīga loma Romas impērijas garīgajā dzīvē. Kā vietvalža rezidence tā bijusi arī svarīgs politisks centrs. Taču pilsētai par savu slavu jāpateicas vispirms Efesas Artemīdas kultam ar svētnīcu Artemizjonu, kurp saplūda svētceļnieki no visas grieķiskās Jonijas. Tā tika uzskatīta par vienu no septiņiem pasaules brīnumiem, līdz to 356. gadā p. m. ē. nodedzināja Hērostrats. Templi atjaunoja, bet m. ē. 236. gadā to galīgi nopostīja goti.
Efesā trīs gadus nodzīvoja apustulis Pāvils, un tur viņam atgadījās dramatisks piedzīvojums, par kuru runāsim vēlāk.
Efesā piedzima un darbojās grieķu filozofs Hēraklits (apt. no 540. līdz 475. g. p. m. ē.), kurš izstrādājis «logosa» jēdzienu. Savu galveno filozofisko darbu «Par dabu» viņš nodevis uzglabāšanai svētnīcā ar noteikumu, ka to drīkst publicēt tikai pēc viņa nāves. No šā sacerējuma līdz mūsu dienām uzglabājušies tikai prāvāki fragmenti. Hēraklitu apbedīja pilsētas galvenajā laukumā, un viņa piemiņa vēl pāris gadsimtus pēc tam tur tikusi godināta, kaļot monētas ar filozofa attēlu.
Hēraklits Efesā bija kaut kas līdzīgs tautas varonim, bet viņa mācība par «logošu» aizvien ir aktuāla un plaši izplatīta. Viņu uzskata par vienu no dialektikas pamatlicējiem. Viņa filozofijas pamatos ir atziņa, ka pasaule atrodas nemitīgā tapšanas un bojāejas procesā, ka viss plūst un pārvēršas, ka pretmetu cīņā meklējams attīstības un progresa avots. Taču tas, ka visums realizējas cīņas un pretmetu ugunīs, nenozīmē, ka tajā valdītu haoss. Šis mūžīgais dialektiskais process ir pakļauts noteiktām iekšējās likumsakarības normām, ko Hēraklits nosauc par «logošu». Viņš māca, ka kosmosā viss notiek saskaņā ar «logošu», ka «logoss» ir saprātīgais, mūžīgais un suverēnais, no dieviem neatkarīgais visu lietu pamats, sava veida visuma saprāts.
«Logosa» jēdzienu mēs atrodam arī Platona un Aristoteļa mācībā, taču neprecizētā un neattīstītā veidā. Tikai neoplatoniķi pieslienas Hēraklita koncepcijai, bet stoiķi pārmanto viņa «logosa» ideju, identificēdami to ar pan- teistisko pasaules dvēseli. Tātad helēnisma pasaulē «logosa» jēdziens bija vispārzināms un izglītoto cilvēku aprindās izplatīts gluži tāpat kā mūsu dienās daži psihoanalīzes vai kodolfizikas termini. Helēnisko logozofiju, kas tajā laikā bija modē, droši vien tad pārņēmis arī ceturtā evaņģēlija autors un lietojis tās terminoloģiju, lai atrastu ceļu pie grieķu inteliģences pārstāvjiem un darītu tai saprotamāku Jēzus. Kristus dievišķības ideju.
Taču Jēzus identifikācija ar «logošu» Jānim varbūt nebūtu nākusi prātā, ja viņu neietekmētu vēl citi, tiešāki faktori. Runa šeit ir par daudzajiem Aleksandrijā dzīvojošā filozofa Filona zinātniskajiem darbiem, kuru autors uzskatāms par vienu no izcilākajiem domātājiem, kādi nākuši no ebreju tautas vidus. Filons bija audzināts helēniskās kultūras garā un visu dzīvi veltījis grieķu filozofijas studijām, bet tajās gūto intelektuālo bruņojumu prasmīgi pielietoja Vecās derības tekstu skaidrojumiem. Tāpat kā diasporas ebreju lielākā da]a, viņš sentēvu valodu vairs neprata, rakstīja tikai grieķiski, tomēr palika uzticīgs jūdaismam. Tiesa, Eisebijs gan apgalvo, ka Filons Romā sastapies ar apustuli Pāvilu, un domā, ka ebreju zinātnieks kļuvis par kristietības piekritēju, taču zinātne šo apgalvojumu, tāpat kā daudzas citas šā baznīcas rakstnieka sniegtās ziņas, atzīst par aplamu.
Aleksandrijā, kā mēs jau zinām, pastāvēja liela un ļoti rosīga ebreju kolonija. Ebreji šeit bija pilnīgi hele- nizēti un runāja tikai grieķu valodā, tā ka paši savas svētās grāmatas varēja lasīt vienīgi Septuagintas tulkojumā. Aleksandrijas skolas ietekmē daudzi no viņiem Bībeles tekstu interpretācijā lietoja alegorizācijas metodi, lai sabalsotu grieķu filozofiju ar Toru. Mūsu ēras 1. gadsimtā, tātad evaņģēliju tapšanas laikā, jūdaisma helenizācija sasniedza savu augstāko pakāpi, lai gan tā nenorisinājās bez ortodoksālajām tradīcijām uzticīgo ebreju pretestības.