Visizcilākais alegorisma pārstāvis Bībeles tekstu skaidrošanā bija Aleksandrijas Filons. Viņš šo interpretācijas metodi lietoja totāli, apgalvodams, ka Vecā derība esot viena liela alegorija. Satura tiešo jēgu viņš pilnīgi noraidīja, uzskatīdams vārdus par ēnām, aiz kurām slēpjas patiesība, bet Bībeles tēli viņa skatījumā zaudēja savu vēsturisko realitāti un kļuva vienīgi par simboliem, kas izsaka abstraktus jēdzienus. Tā, piemēram, Ādams viņa traktējumā bija zemes saprāts, Ieva — jutekliskās sajūtas, Jēkabs pārstāvēja askētiskās izdarības, Ābrahāms — zinātni, bet īzāks ir žēlastības iemiesojums.
Filons šādā veidā pūlējās ne tikai pierādīt, ka Bībele ir noslēpumaina dziļas gudrības un augstākās patiesības grāmata, bet arī pieklusināt tajā visu, kas atgādināja primitīvu reliģisku antropomorfismu uņ bija pretrunā ar izglītoto cilvēku ētikas un morāles izpratni. Platona, Aristoteļa un stoiķu garā audzinātajiem diasporas ebrejiem droši vien derdzās daža laba vieta Vecās derības tekstos. Vienīgā izeja bija atsevišķus morāli apšaubāmus vai pat noteiktu nosodījumu izraisošus notikumus izskaidrot kā alegorijas, kurās esot ietverts cits, garīgs saturs.
Filonisms bija drosmīgs mēģinājums paglābt seno ebreju reliģiju no nicināšanas un vajāšanām, kādas tā cieta grieķu un romiešu pasaulē, piešķirt tai monolītas filozofiskas sistēmas dziļumu un cildenumu un tādā kārtā celt tās prestižu naidīgajā apkārtējā vidē. 5o apsvērumu dēļ filonismam vajadzēja atrast skaļu un labvēlīgu .atbalsi ebreju diasporas centros, tai skaitā arī Efesā. Pateicoties apustuļa Pāvila tuvam līdzstrādniekam un Filona māceklim Apollam no Aleksandrijas («Apustuļu darbi», 18:24—28; Pāvila vēstule Titam, 3:13), filonisms izplatījās arī kristiešu vidū. Var uzskatīt par diezgan drošu,, ka ceturtā evaņģēlija autors, alegoriski interpretēdams* Jēzus biogrāfiju, rīkojies Filona un viņa Vecās derības skaidrojuma ietekmē. Jo drošāk tas apgalvojams tāpēc, ka Jānis šajā ziņā nebija vientuļš. Filona ietekmi taču izjuta arī Pāvils un vēlākā laikposmā tādi baznīcas rakstnieki kā Klēments no Aleksandrijas, Origēns un Ambro- sijs.
Filons saprata dievu kā transcendentu, no redzamās pasaules bezgala tālu stāvošu radītāju. Viņa traktējumā tas ir cilvēka prātam neizdibināms garīgs, bezpersonīgs iin bezmiesīgs spēks. Bet, tā kā jebkura matērija ir ļaunums, šis' augstākā spēka kontakts ar dzīvi var īstenoties tikai ar vidutāja starpniecību, un šāds vidutājs, pēc Filona domām, ir «logoss». «Logoss» ir dieva vārds, viņa gara emanācija, materiālās pasaules veidošanas un virzīšanas instruments, visa esošā saprāts un pirmcēlonis, un «logoss» valda pār pasauli tā, kā dvēsele valda pār cilvēka miesu.
Filons reizumis personificē «logošu» un nosauc to par «dieva dēlu» vai «dieva pirmdzimto». Piešķirdams «lo- gosam» savdabīgas individualitātes raksturu, Filons bija uzcēlis tādu kā ērtu tiltu, kas ļāva Jānim pavirzīties vēl tālāk šajos prātojumos. Ceturtajā evaņģēlijā «logoss» jau tiek pilnīgi identificēts ar Jēzu Kristu kā dieva iemiesojumu. Tas, kam Filona mācībā ir abstraktas spekulācijas jeb, kā nu kādam labāk patīk, filozofiskas metaforas raksturs, Jānim jau apveltīts ar konkrēta, vienreizēja vēsturiska notikuma iezīmēm: «logoss» iemiesojas Na- caretes nabadzīga namdara dēlā.
Ir kāds apstāklis, kas gan Filonam, gan Jānim atviegloja «logosa» idejas asimilāciju, un proti, jūdaisma mūžsenais kopīgais mantojums. Jāņem vērā, ka «logosa» koncepcijai, lai gan tās cilme meklējama galvenokārt grieķu filozofijā, savs ekvivalents atrodams arī ebreju reliģiskajās tradīcijās. Kopš Bābeles gūsta laikiem ebreju ticējumos dziļas ietekmes pēdas atstājusi persiešu reliģija — mazdaisms, kura pamatos bijusi duālistiska pasaules izpratne. Mazdaismā pasaule sadalās garā un matērijā, bet, tā kā matērija ir grēcīga, tad augstākais radītājs nevar ar to tieši kontaktēties un tātad arī vadīt redzamās pasaules un cilvēku likteņus. Šajā nolūkā viņam nepieciešams vidutājs, kāds Bībeles tekstos ir «gudrība», ko reizēm dēvē arī par «dieva vārdu». «Gudrība», kas Bībeles koncepcijā ir radītāja emanācija, reizē ir arī patstāvīga būtne. Nevar būt šaubu, ka šī tālu aizvirzītā personifikācija palīdzēja Jānim apgūt tolaik lielēniskajā pasaulē pazīstamo «logosa» ide'ju un pielāgot to kristietības teoloģijas vajadzībām. Bet minētā «logosa» koncepcija, kurai kristietības teoloģijā ir tik būtiska nozīme, jo tā kļuva arī par vēlāk izstrādātās trīsvienības doktrīnas iedīgli, pati ir sinkrētiska attīstības procesa gala produkts, kurā saplūduši laikmeta galvenie idejiskie strāvojumi.
Ne mazāk sarežģīts ir jautājums par to, kurš īsti uzskatāms par Jāņa evaņģēlija autoru. Kopš 2. gadsimtā vidus visumā nostiprinājusies pārliecība, ka to sarakstījis apustulis Jānis — galilietis, kurš kopā ar savu tēvu un brāļiem nodarbojies ar zveju Tibērijas ezerā, bet pēc tam kļuvis par Jēzus mācekli. Tādu uzskatu pauž baznīcas rakstnieki Papijs, Klēments ne Aleksandrijas un Origēns. Pēc viņu domām, ceturtā evaņģēlija autors bijis tajā notēloto notikumu aculiecinieks un tāpēc šis sacerējums uzskatāms par drošu dvēseles dokumentu.
Kādi argumenti tiek izvirzīti šīs tēzes atbalstīšanai? No Marka evaņģēlija mums zināms, ka Jēzus tiklab Jāni, kā viņa vecāko brāli Jēkabu nosaucis par «pērkona dēliem» (Marka ev., 3:17), jo viņi bijuši kvēla un dedzīga rakstura cilvēki. Apustulis Jānis savukārt bijis zvejnieks, un grūti iedomāties, ka viņš būtu baudījis jebkādu izglītību. Baznīcas tradīcija rāda viņu kā vienkāršu, nemācītu cilvēku. Par viņa tālāko likteni pēc Jēzus nāves mēs uzzinām no" avotiem, kas nav ietilpināti Bībelē. Nododamies savai apustuliskajai misijai, viņš ceļojis no pilsētas uz pilsētu, līdz beidzot pēc daudz gadu ilgiem klai- ņojumiem un piedzīvojumiem apmeties uz pastāvīgu dzīvi Efesā. Pie savu memuāru uzrakstīšanas viņš ķēries dziļā vecumā. Daudzus sīkumus Jāņis vairs nespējis atcerēties, jaucis datumus un notikumus, bet, galvenais, tā kā viss pieredzētais jau bijis tālā pagātnē, viņš Jēzus tēlu redzējis it kā miglā tītu, bez miesīgām iezīmēm, dievišķīga oreola apstarotu. Kas attiecas uz grieķu filozofijas ietekmi Jāņa evaņģēlijā, tad tā viegli izskaidrojama ar to, ka viņš ilgus gadus nodzīvojis Efesā, kur neapšaubāmi dzirdējis sarunas un diskusijas par dažādām filozofiskām koncepcijām.
Tie, kas apustuli Jāni uzskata par viņa vārdā nosauktā evaņģēlija autoru, balstās arī uz daudziem tekstoloģis- kiem kritērijiem. No evaņģēlija esot skaidri redzams, ka tā autors bijis ebrejs. Dažus ar jūdaismu saistītus terminus viņš citējot aramiešu valodā, un iepītie Vecās derības panti ņemti nevis no Septuagintas, bet gan no ebreju oriģināla. Turklāt evaņģēlija autors lieliski pazīstot ebreju dzīvi un ieražas, tāpat arī Jeruzalemes tempļa un Palestīnas topogrāfiju. Un, visbeidzot, pēc apustuļu tēlu reālistiskajiem aprakstiem varot diezgan droši secināt, ka evaņģēlija autors ar tiem bijis personīgi pazīstams.
Taču šie argumenti daudzus nav pārliecinājuši. Pat jau 2. gadsimtā atradās kristieši, kuri šaubījās, vai evaņģēlija autors varētu būt apustulis Jānis. Tā, piemēram, kristiešu «alogu» sekta, kura «logošu» doktrīnu uzskatīja par ķecerību, bija pārliecināta, ka šo evaņģēliju uzrakstījis kāds agnosticisma piekritējs — Kerints. Vēl 3. gadsimtā šaubas par evaņģēlija īsto autoru laikam bijušas diezgan izplatītas, jo Romas bīskaps Hipolits uzskatīja par vajadzīgu publiski iestāties par apustuli Jāni. Kopš 19. gadsimta sākuma biblistikas speciālisti šo jautājumu pētī ar zinātniskām metodēm un aizvien vairāk sliecas uz domām, ka evaņģēlija autors nav varējis būt vienkāršs Tiberijas ezera zvejnieks.