Jautājumu vēl vairāk sarežģī tas, ka aiī Smirna ir pārliecināta, ka tieši tās robežās esot evaņģēlista Jāņa kaps.
Šodien ir grūti šajā problēmā pasacīt ko noteiktu, varbūt vienīgi to, ka ticīgo ļaužu iztēle nepazīst robežas. Efesā taču tūristiem rāda arī apustuļa Lūkas kapu, kas patiesībā ir tikai daļa no pagānu tempļa drupām, tāpat arī kāda nama paliekas, kurā vecumdienās esot mitinājusies dievmāte Marija.
Treša nodaļa
APUSTUĻU DARBI UN VIŅU VĒSTULES
APUSTUĻU VĒSTUĻU AUTORI
Kas bija Jēzus, iekams viņš kļuva par Kristu? Kādas īsti bija viņa dzīves gaitas zemes virsū?
Bībeles pētnieki meklējuši atbildi uz šiem jautājumiem arī nekristiešu autoru sarakstītajos darbos, taču, kā jau mēs redzējām, maz kas tajos uzzināms. Tiesa, nekristiešu literatūrā atrodamas atsevišķas atbalsis, kuras kaut kādā mērā apstiprina, ka Jēzus patiesi dzīvojis, taču bez šā kailā fakta nekādu tuvāku ziņu par viņu mēs tur neatrodam.
Mums bija tiesības cerēt, ka, lai nu kam, bet Jēzus pirmajiem piekritējiem un mācekļiem, kuri viņu personīgi pazinuši, būtu vajadzējis parūpēties, lai nākamajām paaudzēm mantojumā nodotu visu, ko paši zināja no tiešas pieredzes. Tas taču būtu pretrunā ar cilvēka dabu, ja Jēzus mācekļi necenstos paglābt no aizmirstības pat visniecīgākās ziņas par viņa dzīvi un darbību. Bet izrādās, ka evaņģēlisti ne tikai kā nesniedz pilnīgāku Jēzus dzīves aprakstu, bet, kas visdīvainākais, nemaz nav gribējuši to darīt, jo par savu uzdevumu uzskatījuši pavisam ko citu nekā Jēzus dzīves attēlojumu.
Tātad, runājot par evaņģēliju sniegumu Jēzus dzīves gaitu rekonstrukcijā, jāsaka, ka tas ir diezgan trūcīgs. Turklāt ziņas, ko ..evaņģēlisti savos stāstījumos sniedz, bieži ir visai apšaubāmas. Kā jau atzīmējām, ir noskaidrots, ka tās nēdibinās uz tiešu pieredzi, lai gan cilvēkiem, kuri tiek uzskatīti par evaņģēliju autoriem,
būtu vajadzējis Jēzu personīgi pazīt. Un tomēr šie notikumu šķietamie aculiecinieki, tāpat arī Lūka, viņu uzticības persona un vēsturnieks, ir izmantojuši citus avotus. Tā, piemēram, Matejs un Lūka savos tekstos iekļāvuši gandrīz visu Marka evaņģēliju.
Šodien mums jau zināms, kur slēpjas šīs mīklas atminējums. Evaņģēlijus nav uzrakstījuši ne Matejs, ne Marks, ne Jānis un, varbūt, pat ne Lūka. Tos rakstījuši vai arī no dažādiem avotiem un mutvārdu nostāstiem kompilējuši pavisam citi, mums nezināmi autori, kuru īstos vārdus droši' vien nekad vairs nenoskaidrosim. Pat katoļu baznīca bija spiesta atzīt, ka problēma par evaņģēliju autoriem nepavisam nav atrisināta un ka šajā virzienā nepieciešami tālāki pētījumi.
Tātad — atkārtojam vēlreiz — evaņģēliju autori nav bijuši aprakstīto notikumu aculiecinieki. Tie bija kompilatori, kuri informāciju smēlās kristiešu draudžu-folkloras tradīcijās, kur jau tolaik, apvienojot faktus un teiksmas, bija radīts kaut kas līdzīgs Jēzus biogrāfijas stereotipam, ko daži dēvē par «protoevaņģēliju» jeb «pirmevaņģēliju». Sinoptiskie evaņģēliji atvedināmi no šāda kopēja pirmavota, un tādējādi tad arī izskaidrojama to relatīvā saskaņa, kura izraisījusi pārliecību, ka evaņģēliju autori, būdami notikumu aculiecinieki, neatkarīgi cits no cita pārstāstījuši patiesus notikumus. Šo pārliecību nav satricinājis pat Jāņa evaņģēlijs, kurš, kā mēs to redzējām, tapis pavisam citā vidē un neatkarīgi no sinoptiskā parauga ietekmes. Tālab šajā evaņģēlijā Jēzus tēls ir tik atšķirīgs, ka varam izvirzīt jautājumu, kura versija ir patiesā — sinoptiskā vai Jāņa sniegtā. Lai arī kā tas būtu, ir nenoliedzams fakts, ka Jaunā derība liek vienlaicīgi noticēt diviem pilnīgi atšķirīgiem kristietības dibinātāja veidoliem.
Šo iepriekšējo nodaļu īso kopsavilkumu izdarījām tāpēc, lai vēlreiz atgādinātu, cik niecīga nozīme ir evaņģēlijiem kā vēsturisku ziņu avotiem Jēzus dzīves patiesās norises noskaidrošanai. Taču Jaunajā derībā ir vēl divi citi materiālu grupējumi, kuri sava žanra pēc šķiet daudzsološāki. Tie ir vispirms «Apustuļu darbi», kā arī vēstuļu kopas, kuras piedēvē Pāvilam, Jēkabam, Pēterim, Jānim un Jūdam Tadejam.
Parunāsim vispirms par šīm vēstulēm, kuras kristietības vēsturē ir svarīgs ziņu avots. Visvecākā Jaunās de- ribas daļa ir no Tarsas rakstītās Pāvila vēstules, kuras radušās aptuveni laikposmā no 50. līdz 64. gadam, daudz agrāk par «Apustuļu darbiem». Tomēr filoloģisku pētījumu rezultātā noskaidrots, ka no četrpadsmit Pāvilam piedēvētajām vēstulēm vislabākajā gadījumā tikai daļu var atzīt par autentiskām. Ir pat pētnieki, kuri šajā grupā bez iebildumiem uzskaita ne vairāk kā četras. Jau 19. gadsimta vidū šo uzskatu pauda pazīstamais Tībin- genes teoloģijas profesors Ferdinands Baurs. Pakļāvis vēstuļu tekstus filoloģiskai analīzei, viņš nonāca pie slēdziena, ka pats Pāvils patiesībā ir uzrakstījis tikai abas vēstules korintiešiem, kā arī vēstules galatiešiem un Filomenam.
So pētījumu rezultātus ar vienu vienīgu labojumu apstiprināja mūsdienu Bībeles pētnieki Edinburgā — teoloģijas profesors Makgregors un viņa līdzstrādnieks Mor- tons. Savos lingvistiskajos pētījumos viņi izmantoja skaitļošanas mašīnu un statistiskas aplēses ceļā neapgāžami pierādīja, ka vienādas stilistikas un leksikas īpatnības raksturīgas piecām vēstulēm, proti: romiešiem, korintiešiem (abas vēstules), galatiešiem un Filomenam. Nevar būt nekādu šaubu, ka tās rakstījis viens un tas pats cilvēks. Bet, tā kā, dibinoties uz noteiktām pazīmēm, pie kurām mums šeit nav iespējams tuvāk pakavēties, ir pierādīts, ka divas no šīm vēstulēm (pirmo korintiešiem un vēstuli galatiešiem) rakstījis Pāvils, tad viņš atzīstams arī par pārējo trīs vēstuļu autoru.
Kas attiecas uz pārējām Pāvilam piedēvētajām vēstulēm, tad šodien var uzskatīt par noskaidrotu, ka tās rakstījuši nezināmi autori, kuri atbilstoši tā laika paražām slēpušies aiz apustuļa vārda, lai saviem sacerējumiem piedotu lielāku svaru. Vēstules Timotejam un Titam, piemēram, radušās 2. gadsimta pirmajā pusē, jo tajās atspoguļotās tādas attieksmes kristiešu draudzēs, kuras Pāvila dzīves laikā vēl nevarēja pastāvēt. To saturs ir cīņa pret dažādām ķeceriskām novirzēm, kuras sākās krietnu laiku pēc Pāvila nāves.
Mūsu mērķis šeit, protams, nav sīki aplūkot visas šīs problēmas. Tas ir speciāls uzdevums, jo šie jautājumi ir ārkārtīgi sarežģīti un vēl ne tuvu nav galīgi atrisināti. Kritiskā literatūra, kas aplūko apustuļu vēstules, ir milzīgi plaš® un nav viegli apgūstama pat tiem, kas speciāli iedziļinās šajās problēmās. Mēs gribējām panākt vienīgi to, lai lasītājs vispārējās līnijās gūtu priekšstatu par šo vēstuļu vēsturisko nozīmīgumu.
Ar kādiem jautājumiem tad nu nodarbojas apustulis Pāvils tajās vēstulēs, kuras viņš patiesi rakstījis? Visumā viņš tajās skar virkni tā laika kristiešu draudzēm aktuālu doktrinālu un morālu problēmu. Taču galvenais viņa nolūks bijis sludināt to teoloģisko ideju, kura, pateicoties dažādu helēnisma ietekmju sinkrētiskai iedarbei, gan jau stihiski bija iezīmējusies tā laika kristietības centros, bet par kuras konsekventu paudēju un kvēlu propagandistu kļuva tikai apustulis Pāvils.