Galvenais viņa mācībā bija ticība, ka Jēzus Kristus bijis dievs, kurš, lai atpestītu cilvēci no sākotnējā grēka, miris krusta nāvē, augšāmcēlies, uzkāpis debesīs, bet drīzumā atgriezīsies un nodibinās debess valstību zemes virsū.
Šādā koncepcijā Jēzus kā cilvēks, kas lokalizēts konkrētā vēsturiskā situācijā, atvirzās otrā plānā. Aizrāvies x ar savu vīziju, kura it kā pēkšņā apskaidrotībā viņam šķita atklājam Jēzus dzīves un nāves kosmisko jēgu, apustulis Pāvils nepiegrieza vērību Jēzus laicīgajai dzīvei. Savās vēstulēs viņš allaž rāda Jēzu tikai kā «Hrestosu» (mesiju), dieva dēlu, pestītāju vai «cilvēka dēlu».
Šādu Jēzus tēla traktējumu apustulim Pāvilam atviegloja tas apstāklis, ka viņš Jēzu nepazina personiski un tāpēc nebija tādā situācijā, kādā atradās tie ebreji Jāņa evaņģēlijā, kuri ar šausmām un izbrīnu iesaucās: «Vai šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kā tēvu un māti mēs pazīstam? Kā tad nu viņš saka: Es esmu no debesīm» (Jāņa ev., 6:42).
Visu, ko Pāvils zināja par Jēzu, viņš bija noklausījies no citiem, galvenokārt no kvēliem Jēzus piekritējiem, kuri savās sajūsmas pilnajās atmiņās viņu attēloja kā pārcilvēcisku būtni. Šis abstraktais traktējums, atraujot Jēzu no visām cilvēciskām iezīmēm un izvirzot viņu tikai kā lielas teoloģiskas idejas iemiesojumu, noveda pie tā, ka Pāvila vēstulēs paša Jēzus konkrēta tēla tikpat kā nav.
Kas attiecas uz pārējām vēstulēm, tad daudzi pētnieki (jo sevišķi vācu biblistikas speciālists Marksens) apgalvo, ka nevienu no tām nevar uzskatīt par autentisku. Speciālistu aprindās tās apzīmē ar terminu «pseidoepigrāfi»,
kas nozīmē, ka to autori ir fiktīvi. Tās nav rakstījuši apustuļi, kuriem šīs vēstules piedēvē, bet pavisam citi, mums nezināmi cilvēki no pirmo kristiešu vidus. Tagad vairs nav iespējams noskaidrot, vai viņi paši vai arī vēlākie pārrakstītāji tās piedēvējuši noteiktiem apustuļiem. Jādomā, ka sākumā tās kādu laiku bijušas apgrozībā kā anonīmi sacerējumi, un vēlāk tas, protams, veicinājis kļūdu vai apzinātu mistifikāciju rašanos.
Zināmā mērā izņēmums šeit ir apustuļa Jāņa pirmā vēstule, ko rakstījis mūsu labs paziņa — tas pats cilvēks, kuram mums jāpateicas par ceturto evaņģēliju. Jautājums par pārējām divām Jāņa vēstulēm ir sarežģītāks. To autori ir pavisam citas personas, kurām ar pirmās vēstules rakstītāju kopīgs ir vienīgi tas, ka viņi visi dzīvojuši vienā un tajā pašā laikā.
Tas tomēr nenozīmē, ka Jaunās derības vēstules kā izziņu avoti vēsturniekiem un reliģijas zinātniekiem būtu bez jebkādas vērtības. Ja arī to oficiālie autori (izņemot divas Pāvila vēstules) ir fiktīvi, tad tas nav attiecināms uz to saturu. Tās ir autentiska, spontāna, uz karstām pēdām notikusi reakcija uz dažādām parādībām, kuras bija raksturīgas pa pasauli izkaisīto kristiešu draudžu sabiedriskajai dzīvei un to paražām.
Aina, kas mums paveras, lasot šīs vēstules, ir pārsteidzoši bagāta ar detaļām un aizraujoša. Tur rādītas Kristum ar miesu un dvēseli uzticīgas ļaužu masas, par kurām varam sajūsmināties. Taču turpat līdzās redzam netaisnību, draudžu locekļu intrigas un ķildas, sektantiskas novirzes un nodevību, tikumu pagrimumu un pat morālu izvirtību.
Lai gan vēstuļu autopi paslēpušies aiz fiktīvu vārdu maskas, viņi ir vēsturiski patiesi, jo patiešām dzīvojuši un kvēli cīnījušies par jauno cilvēku. Taču viņi nebija apustuļi. Pretēji tradīcijas apgalvojumiem, Jēzu viņi personīgi nav pazinuši un tādēļ nevar tikt uzskatīti par Jēzus dzīves un darbības aculieciniekiem. Tāpēc arī šajās vēstulēs neatrodam nekā tāda, kas varētu noderēt Jēzus biogrāfijas rekonstrukcijai.
trīsdesmit ārkārtīgi svarīgi gadi
Pakavēdamies pie apustuļu vēstulēm, mēs pārlē- cām pāri kanoniskajā secībā piektajai Jaunās derības grāmatai — «Apustuļu darbiem». Tā pelna ne mazāku, bet noteiktu apsvērumu dēļ pat lielāku vērību nekā apustuļu vēstules, un tādēļ mums pie tās jāatgriežas. «Apustuļu darbi» ir līdz mūsu dienām saglabājies vienīgais avots, kas apgaismo agrīnās kristietības attīstības vēsturi pirms 3. gadsimta un ietver ārkārtīgi svarīgu laikposmu, proti, trīsdesmit gadus no Jēzus nāves līdz apustuļa Pāvila atbraukšanai uz Romu 61.—63. gadā. No iepriekšējām nodaļām mēs jau zinām, cik vētrains, notikumiem bagāts un jaunās reliģijas vēsturē nozīmīgs bija šis periods. Tāpēc zinātniekus intriģēja jautājums, kādā mērā patiesu laikmeta atspoguļojumu sniedz «Apustuļu darbi» jeb, vienkāršāk izsakoties, vai tie uzskatāmi par ticamu vēstures avotu.
Vispirms zinātniekus interesēja šī darba autora un datējuma problēma. Nevar būt nekādu šaubu, ka «Apustuļu darbi» ir Lūkas evaņģēlija turpinājums un ka abi šie sacerējumi ir kompozicionāli saliedēts viena un tā paša autora darbs, kas atbilstoši tā laika tīstokļu skaitam sadalīts divās daļās. To redzam jau no pirmajiem «Apustuļu darbu» teikumiem, kuros lasāms: «Pirmajā grāmatā, Teofil, esmu stāstījis par visu, ko Jēzus darījis un mācījis no paša sākuma.»
Ir vēl citi kritēriji, kas apstiprina, ka abus darbus sarakstījis viens autors. Filologi ar precīzu statistisku metodi noskaidrojuši, ka abas daļas vieno stilistikas un leksikas identitāte, nemaz nerunājot par faktu, ka autors tos abus veltījis vienam un tam pašam cilvēkam — kādam Teofilam, kurš tiek dēvēts par «cienījamo». Zināma pierādījuma vērtība ir arī tam, ka «Apustuļu darbu» prologs ir it kā Lūkas evaņģēlija pēdējās nodaļas kopsavilkums, tātad posms, kas abas daļas sasaista vienotā stāstījumā.
Baznīcas tradīcija par abu darbu autoru atzīst Lūku, apustuļa Pāvila ceļojumu biedru, sekretāru un ārstu. Kā pierādījums šim apgalvojumam, starp citu, tiek minēts fakts, ka Lūkas vārdā nosauktajā evaņģēlijā lietoti daudzi medicīnas termini, kuri varēja būt pazīstami tikai to laiku profesionālam ārstam.
Tomēr jautājums nav tik vienkāršs, kā varētu likties. Mēs nedrīkstam aizmirst jau citkārt atgādināto patiesību, ka evaņģēliji sākumā nonāca lasītāju rokās kā anonīmi darbi, pirms tos piedēvēja noteiktiem autoriem. Tāpēc mutvārdu tradīcijai, kura tik bieži pieviļ, šai gadījumā nav un nevar būt kategoriska pierādījuma spēks.
Lūkas vārds abu grāmatu tekstos neparādās nevienu reizi. Kā nu varēja atgadīties, ka viņš pēkšņi tika atzīts par to autoru? Meklējot atbildi uz šo jautājumu, mēs tagad varam izsacīt vienīgi minējumus. Droši vien bija saglabājušās atmiņas, ka Lūka bijis apustuļa Pāvila līdzgaitnieks, tālab pieņēmumu, ka viņš ir šo abu Jaunās derības grāmatu autors, varēja viegli izraisīt tas apstāklis, ka trijās Pāvilam piedēvētajās vēstulēs minēts Lūka. Apstrīdamajā Pāvila otrajā vēstulē Timotejam (4:11) un autentiskajā Pāvila vēstulē Filomenam (24) Lūkas vārds gan pieminēts lakoniski autora citu biedru vidū, īpaši to neizceļot. Toties vēstulē kolosiešiem par Lūku runāts plašāk, nosaucot viņu par «mīļo ārstu». Nelaime tikai tā, ka šajā vēstulē sastopami anahronismi un daudzi Bībeles zinātnieki to atzinuši par neapstrīdamu apokrifu. Tādēļ būtu secināms, ka šo vienīgo piezīmi, kas pauž it kā personiski dziļāku attieksmi pret Lūku, nav uzrakstījis Pāvils.