Neatgriezīsimies vairs pie šī jautājuma. Tikai vēlreiz atgādināsim autora pārsteidzoši lielo atkarību no svešiem avotiem, kā arī viņa paradumu lietot beletrizāciju, lai stāstījuma fabulā aizpildītu robus, kas radušies konkrētu ziņu trūkuma dēļ. Šis trūkums grūti izskaidrojams, jo Pāvila biedram taču vajadzētu būt cilvēkam, kam bija pieejami paši pirmavoti. Bet viņam, piemēram, nav zināmas Pāvila autentiskās vēstules.
Par to, kāda iedziļināšanās nepieciešama šāda veida pētījumos un filoloģiskajā analīzē, liecina arguments, kuru Bībeles pētnieki atklājuši pašos «Apustuļu darbu» tekstos. Tā, 20. nodaļā lasām, ka ceļojumā uz Sīriju ar Pāvilu kopā braukuši Sopatrs, Aristarhs, Sekunds, Gajs, Timotejs, Tihiks un Trofims. Turpretī Lūka nav pieminēts. Un tomēr turpmākie teikumi sniegti daudzskaitļa pirmajā personā: «mēs aizbraucām», «mēs nonācām», «ja mēs būtu sapulcējušies», «mēs, iekāpuši kuģī, braucām tālāk».
No tā vajadzētu secināt, ka šo atmiņu autors nav Lūka, bet kāds no nule pieminētajiem Pāvila ceļabiedriem. Kādēļ gan tik atjautīgs cilvēks kā Lūka lai pielaistu tādu neizprotamu nekonsekvenci, ka viņš savu vārdu Pāvila ceļa biedru uzskaitījumā nepiemin, bet vēlāk ne no šā, ne no tā raksta: «mēs to darījām»? Daži Bībeles tekstu skaidrotāji izsacījuši pieņēmumu, ka Lūka tā rīkojies aiz kautrības. Bet, ja mēs arī pieņemtu šo apšaubāmo hipotēzi, tad rastos jautājums, kā gan Lūka nebūtu pamanījis, cik maldinoša neskaidrība rodas šajā viņa stāstījuma fragmentā.
Pastāv vēl kāds cits skaidrojums. Vērīgu lasītāju droši vien būs pārsteidzis tas apstāklis, ka Bībeles panti, ko biblistikas specjālisti apzīmē ar terminu «mēs», stāstījumā veido it kā atsevišķu grupu. Tā kā pastāv noteiktas pazīmes, ka «Apustuļu darbi» daudzu gadu tecējumā vairākkārt pārstrādāti un paplašināti, tad nav izslēgts, ka šie teikumi patiesībā ir kāda ceļojuma dienasgrāmatas fragmenti. Bet, vai šās dienasgrāmatas autors bijis Lūka, to mēs nezinām un diemžēl laikam nekad arī neuzzināsim.
Jautājums par «Apustuļu darbu» rašanās laiku ir vienkāršāks, lai gan arī šeit pastāvējušas domstarpības. To tekstā nav atrodams neviens mājiens par Jeruzalemes nopostīšanu, un daži skaidrotāji to uzskatīja par pietiekamu pierādījumu, ka šī grāmata radusies pirms 70. gada. Diemžēl viņi neņem vērā mums jau zināmo faktu, ka «Apustuļu darbi» ir Lūkas evaņģēlija otrā daļa, ka tas ir divās daļās sadalīts darbs, ko uzrakstījis viens un tas pats autors. Bet Lūkas evaņģēlijā, kā jau mums zināms, konstatētas atbalsis par Jeruzalemes nopostīšanu un pat par Kristus piekritēju vajāšanām ķeizara Domiciāna laikā, bet Domiciāns valdīja no 81. līdz 96. gadam. Tādā gadījumā «Apustuļu darbiem» jābūt uzrakstītiem, ja ne vēlāk, tad vismaz vienā laikā ar Lūkas evaņģēliju, t. i., ap 90. gadu.
Datējuma problēma nav tik maznozīmīga, kā varētu likties. Bieži vien vēsturiska sacerējuma vai atmiņu ticamība vērtējama atkarībā no tā, kad tas radies — paris gadus vai dažus gadu desmitus pēc aprakstāmajiem notikumiem. Jo sevišķi, ja tas nebalstās uz noteiktiem avotiem, bet līdzīgi «Apustuļu darbiem» atvedināms no nenoteiktiem mutvārdu nostāstiem un maldīgas cilvēku atmiņas.
Lasot «Apustuļu darbus», mēs tūdaļ pamanām, ka kristietībā jau kopš tās pirmsākumiem vērojamas šķelšanās tendences. «Apustuļu darbi» ir stāstījums par to, kā jaunā reliģiskā kustība, kas sākotnēji bija radusies jūdaisma klēpī, dramatiskos konfliktos pamazām atbrīvojas no t. s. «Toras jūga», piemēram, no tādiem rituāliem priekšrakstiem kā apgraizīšanas procedūra, kura kavēja atrast kristietībai piekritējus grieķu un romiešu vidū. Šī evolūcija no jūdeokristietības izolacionisma Jeruzalemē līdz apustuļa Pāvila universālismam, ņo Palestīnas perioda aprobežotības līdz jaunās reliģijas pasaules karjerai tādās Vidusjūras kultūras loka pilsētās kā Antio- hija, Efesa, Korinta, Atēnas un Roma rod savu izpausmi ne tikai stāstījuma tekstā, bet arī sacerējuma kompozīcijā. Tas iedalās divās gandrīz vienlīdzīgās daļās, no kurām pirmā aptver divpadsmit nodaļas, kas veltītas notikumiem Jūdejā, Samarijā un Sīrijā, bet pārējās sešpadsmit nodaļas ir Pāvila triju misijas ceļojumu apraksti, kur darbība risinās romiešu un grieķu pasaulē un beidzas ar Pāvila piespiedu uzturēšanos Romā.
UGUNĪGĀS MĒLES
Apustuļu darbu» autors dzīvā un tēlainā stāstījumā mūs ved no epizodes uz epizodi, nevērīgā bezrūpībā izdzēsdams robežas starp reālo un pārdabisko pasauli. Patiesi vēsturiski notikumi jo bieži tajā mijas ar visdažādākiem brīnumiem un eņģeļi cilvēku izskatā arvien ierodas, lai steigtos palīgā, kad to iejaukšanās ir nepieciešama.
Viss sākas ar majestātisko debesbraukšanas ainu. Vispirms, sev par lielu pārsteigumu, mēs uzzinām kaut ko tādu, ko evaņģēlisti nez kāpēc noklusējuši, un proti, ka Jēzus pēc augšāmcelšanās vēl četrdesmit dienas pavadījis zemes virsū kopā ar saviem mācekļiem. Bet tagad, no tiem atvadījies, viņš visu acu priekšā paceļas augšup, izgaisdams mākoņos. Apmulsušajiem mācekļiem parādās divi eņģeļi un paziņo prieka vēsti, ka Jēzus atkal atgriezīšoties zemes virsū.
Pēc tam mēs sastopamies ar Pēteri. Pateicoties viņam, uzzinām par Jūdas tālāko likteni. Izrādās," ka par nekrietni " nopelnītajiem sudraba grašiem viņš nopircis tīruma gabalu, taču drīz vien Jūdu ķer taisnīgs sods — kādu dienu viņš «uz vaiga nokritis, ir vidū pārsprādzis, un visas viņa iekšas izgāzušās» («Apustuļu darbi», 1:18).
Pastāstījis par nodevēja nožēlojamo galu, Pēteris gādā, lai tukša nepaliktu vieta Jēzus mācekļu pulkā. No diviem kandidātiem lozējot tiek izvēlēts Matejs, un apustuļu skaits atkal ir divpadsmit.
Kad pienāca Vasarsvētku diena, Jēzus mācekļi atkal sapulcējās kādā Jeruzalemes namā. Pēkšņi telpā, kurā viņi atradās, «no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu». Tai pašā brīdī viņiem parādījās uguns mēles, «kas sadalījās un nolaidās uz ik vienu no tiem,» un «visi tika piepildīti ar svēto garu un sāka runāt citās mēlēs, kā gars tiem deva izrunāt» («Apustuļu darbi», 2:2—4).
Jeruzalemē tajā laikā uzturējās daudz diasporas ebreju svētceļnieku, kuri, neraugoties uz pieķeršanos tēvu tēvu ticībai, ikdienā parasti runāja tikai to zemju valodās, kur jau kopš daudzām paaudzēm bija dzīvojušas viņu ģimenes. No debesīm nākošā neizskaidrojamā rūkoņa viņus lielā barā sapulcēja pie nama, kur atradās apustuļi. Kāda gan bija viņu izbrīna, redzot, ka šie «nemācītie un vienkāršie cilvēki» («Apustuļu darbi», 4:13), tālā nomalē dzīvojošie zvejnieki, pēkšņi kļuvuši par poliglotiem un runā to zemju valodās, no kurām šeit ieradušies svētceļnieki.
Tomēr, izlasījuši šo neparasto nostāstu līdz galam, mēs sākam šaubīties, vai patiesi tā viss bija noticis. Vainīgs pie tā ir pats «Apustuļu darbu» autors, kurš nez kādēļ sāk runāt pats sev pretim. Un proti, izrādās, ka ne visi klātesošie bija pārsteigti, jo viņu vidū atradās arī tādi, kuriem Galilejas zvejnieku uzvedība izlikās vienkārši piedauzīga un kuri, kā par to sūdzas pats autors, zobojušies, sacīdami: «Tie ir salda vīna pilni» («Apustuļu darbi», 2:13). Bet Pēteris, viņus aizstāvēdams, diezgan divdomīgi saka: «Šie nav piedzēruši, kā jums šķiet, jo ir tikai dienas trešā stunda» («Apustuļu darbi», 2:15).
Šeit mēs saduramies ar visai apgrūtinošu alternatīvu: vai nu apustuļi runāja svešās mēlēs, izraisīdami apbrīnu, vaī arī viņi, klausītāju zobgalīgu piebilžu pavadīti, melsa visādas blēņas, kā to palaikam mēdz darīt pārāk daudz vīna iebaudījuši ļautiņi. Ja mēs arī pūlētos rast izeju no šīs dilemmas, izvirzot argumentu, ka zobgaļi droši vien nebūs pratuši tās valodas, kādās apustuļi tobrīd runāja, un tāpēc uztvēruši viņa vārdus kā aplamu vervelēšanu, tad tomēr bez atbildes paliek jautājums: vai varēja notikt, ka zobgaļus nesamulsināja tik neparasti fenomeni, kā no debesīm nākošā rūkoņa un ugunīgu mēļu parādīšanās virs apustuļu galvām, un neatņēma viņiem patiku izsacīt nepiedienīgas ņirgas.