Protams, veltīgas būtu pūles censties izdibināt, kā «Apustuļu darbu» autors nav ievērojis šīs brēcošās pretrunas. Minētā nekonsekvence tomēr uzvedina mūs uz aprakstītā notikuma pēdām un to turpmākiem pārveidojumiem, ar vārdu sakot, parāda tā pirmatnējo cilmi. Liekas, ka stāstījuma fragments par zobgaļiem nav nekas cits kā paliekas no kāda vecāka, vēlāk nekritiski jaunākā versijā iekausēta nostāsta. Citādi ir grūti izskaidrot loģiskās saiknes trūkumu starp vēstījuma atsevišķiem komponentiem.
Pamatā visam šim notikumam ar ugunīgajām mēlēm ir psiholoģiska parādība, ko dēvē par glosolāliju. Tā dibinās uz to, ka reliģiskā eksaltācijā nokļuvuši cilvēki iekrīt transā un izdod neartikulētas skaņas, kas var radīt iespaidu, ka viņi runā kādā eksotiskā valodā.
Mistisku halucināciju izraisītā glosolālija senatnē nebija nekāds retums un atgadījās arī Kristus piekritēju vidū. Mums tas zināms no Pāvila pirmās vēstules korintiešiem, kur starp citu lasām: «Pasaulē, kā zināms, ir daudz dažādu valodu, un nav nekā bez valodas. Un, ja es kādu valodu nesaprotu, tad es būšu runātājam svešinieks, un runātājs būs man svešinieks… Tādēļ, kas mēlēs runā, lai lūdz dievu, ka viņš to var ari izskaidrot. Jo, kad es, mēlēs runādams, lūdzu dievu, tad mans gars gan lūdz, bet mans prāts paliek neauglīgs» (14:10—11; 13—14). Un mazliet tālāk: «Bet draudzē es gribu labāk piecus saprātīgus vārdus runāt, lai citus pamācītu, nekā desmit tūkstoš vārdu mēlēs» (14:19).
No sacītā neapstrīdami izriet, ka Pāvils glosolāliju nosodījis un apzinājies, ka cilvēki šādā stāvoklī murgo, nevis runā svešās valodās. Pirmā vēstule korintiešiem ir viens no vecākajiem Jaunās derības tekstiem, un, ja pieņemam, ka Pāvils nebija vientuļš savā saprātīgajā novērtējumā, tad var uzskatīt par diezgan drošu, ka sākotnēji vairumam Kristus piekritēju pret glosolāliju bijusi negatīva attieksme. Šīs nostādnes relikts tad nu arī ir epizode ar zobgaļiem Lūkas stāstījumā, kura svinīgajā ainā ar svētā gara nolaišanos pār apustuļiem ienes ironisku šaubu toni.
«Apustuļu darbos», tātad hronoloģiski vēlākas izcelsmes dokumentā, ir norādījumi, kas ļauj mums spriest, ka ar laiku — droši vien vispār izplatīto helēnisko mistēriju un, kā mēs to vēl redzēsim, arī jūdaisma tradīciju ietekmē — šī negatīvā attieksme izmainījusies. Arvien vairāk kristiešu sāka domāt, ka reliģiskā eksaltācija ir tāds dveseles stāvoklis, kas iezīmē cilvēkus, pār kuriem nolaidies svētais gars, un tālab šādā stāvoklī nokļuvušie izredzētie nevis vervelē, bet runā svešās valodās.
Acīmredzamā nesaskaņā ar Pāvila mācību Lūka visai pacilāti pastāsta, ka romiešu virsnieka Kornēlija namā tieši šāds mistisks pagodinājums piešķirts pagāniem, kurus nule bija atgriezis Pēteris: «Un ticīgie jūdi, kas Pēterim bija līdz, izbijās, ka svētā gara dāvanas bija izlietas arī pār pagāniem. Jo viņi tos dzirdēja mēlēs runājam un dievu teicam» («Apustuļu darbi», 10:45—46). Atšķirība nostājā ir skaidri redzama: savā vēstulē Pāvils izsaka pārmetumus un aicina atjēgties, bet «Apustuļu darbos» sastopamies ar nekritisku ticību izdarībām, kuras Pāvils savā laikā bija uzskatījis par kaitīgām.
Jāteic gan, ka šī leģenda nav kristiešu folkloras ori- ģinālsacerējums. Iedvesmojošs paraugs neapšaubāmi bija tajā laikā vēl dzīvā jūdaisma tradīcija, pēc kuras Mozus savus likumus Sinaja kalnā pasludinājis septiņdesmit valodās, lai tie izplatītos visās pasaules tautās. Pats «Apus- 'tuļu darbu» autors mūs uzvedina uz šīs jūdaisma ietekmes pēdām, ar Pētera muti nocitēdams šādu fragmentu no pravieša Joēla pareģojuma: «Pēc tam tas notiks, ka es savu garu izliešu pār visu miesu, un jūsu dēli un meitas sludinās praviešu mācību, jūsu vecaji sapņus redzēs, jūsu jaunekļi redzēs parādīšanas. Ir pār kalpiem un kalponēm tanīs dienās es izliešu savu garu» (Joēla grāmata, 2:28—30).
Cik sarežģīta gan ir ši patiesībā vientiesīga nostāsta cilme! Ja tajā nebūtu pieminēta zobgaļu klātiene, tās apslēptā slāņainā struktūra varētu palikt nepamanīta. Šāda veida pieminējums, kas ienes tik uzkrītošu nesaskaņu vispārējā svinīguma un sacildinājuma gaisotnē, izskaidrojams tikai ar to, ka sākotnējā versija savijusies ar hronoloģiski vēlāku nostāsta.
Bet miera mums vēl arvien nedod jautājums, kāpēc gan Lūka, būdams cilvēks ar labi izkoptām literāta spējām, nav no teksta izmetis pieminējumu par neticīgo zobgalībām, kas ir tik krasā pretrunā ar visa stāstījuma sakrālo noskaņu un ieceri. Tomēr, tā kā mēs jau no citiem avotiem zinām, ka «Apustuļu darbos» ir fragmenti, kas liecina par šā sacerējuma kompilatīvo raksturu, mums ir pamats domāt, ka pārrunājamo nostāstu «Apustuļu darbu» tekstā ieviesis kāds vēlāks, mazāk kritisks kompilators, tieši pārnesdams to no folkloras tādā pašā neizkoptā un nepielāgotā variantā, kādā tas bija izplatīts tā laika kristiešu draudžu mutvārdu tradīcijā.
No mūsdienu racionāli domājošā cilvēka nevaram prasīt, lai tas noticētu šim naivajam, tautas iztēlē sadomātajam teatrālajam inscenējumam ar pēkšņo no debesīm nākošo rūkoņu, ugunīgajām mēlēm un Ģenecaretes ezera zvejniekiem, kuri piepeši kļuvuši par poliglotiem. Mūsdienu lasītājam tuvāks ir to Bībeles skaidrotāju viedoklis, kuri apustuļu dievišķīgajā sacildinājumā redz tikai alegorisku līdzību, kas pamato Jēzus tiešo mācekļu izcilo un vadošo lomu baznīcā.
Šādu, leģendu sacerētājiem ierosmi droši vien neviļus būs snieguši jaunās ticības sludinātāji, kuri līdzīgi Pāvilam ceļoja no vienas draudzes uz otru, apstādamies visur, kur pie ebreju lūgšanu namiem izveidojās pirmo kristiešu kopienu iedīgļi. Tā kā viņiem iznāca saskarties galvenokārt ar vienkāršiem ļaudīm, apustuļi savās pamācībās bija spiesti izmantot tādas vēstījuma formas, kas vairāk iedarbojas uz iztēli nekā saprātu, tātad tēlainus piemērus no pašas dzīves, dažādus nostāstus un alegorijas. Līdzība ar tajā ietverto pamācību Austrumos taču bija tradicionāls vēstījumu un pasaku atdzīvināšanas paņēmiens, ko lietoja arī jūdi un pirmie kristieši. Atcerēsimies kaut vai to, ka evaņģēlisti Jēzum piedēvējuši veselas četrdesmit šādas līdzības.
Sākotnēji, kā jau mēs aizrādījām, tās bija tipiskas morāli didaktiskas parabolas, tātad tīri oratoriski veidojumi, kuriem nebija nekāda sakara ar vēsturisko patiesību. To mērķis bija ne tikai saistīt klausītāju iztēli,
bet arī uzskatāmi pārliecināt tos par sludināto doktrīnu un morāles pfincipu pareizību. Taču šo līdzību fabula visbiežāk bija tik ietekmīga un šķietami reālistiska, ka to fiktīvais raksturs ātri vien aizmirsās. Kas vienā draudzē bija radies sludinātāja oratoriskas degsmes ietekmē, tas, no mutes mutē izplatīdamies, citur jau tika uztverts kā patiess notikums. Tādu ceļu droši vien nostaigājusi arī leģenda par brīnumaino svētā gara nolaišanos uz apustuļiem.
ANANIJAS UN SAPFIRAS DRĀMA