Tomēr ne jau visām leģendām ir tik sarežģīta cilme. To vidū sastopam arī tādas, kas radušās, vienīgi pateicoties tautas iztēlei, un tātad ir autentiski folkloras sacerējumi. Pie šīs kategorijas, šķiet, pieskaitāms nostāsts par Ananiju un Sapfiru — nostāsts, kura iekļaušana «Apustuļu darbos» laikam gan ir viena no kristietības visintriģējošākām mīklām.
Šī satraucošā notikuma vēsturiskais fons ir šāds. Pēteris, Jānis un pārējie apustuļi, kā Lūka stāsta, ieradušies Jeruzalemē, drosmīgi sludinājuši Kristus mācību tempļa pagalmā, atgriezuši un kristījuši neticīgos, dziedinājuši slimos un tizlos, pat pamodinājuši jau mirušos. Neraugoties uz vajāšanām, ar kādām pret tiem vērsušies priesteri, ieslodzīšanu cietumā un miesas sodiem, viņi galu galā panākuši, ka Jēzus mācībai piegriezti ap pieci tūkstoši .cilvēku. Šīs pirmās Kristus draudzes pamatā bijusi stingra mantas kopība. «Ticīgo pulks bija viena sirds un dvēsele, neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs.. . Viņu starpā nebija arī neviena, kam kā trūktu, jo tie, kuriem bija tīrumi vai nami, tos pārdeva un atnesa maksu par pārdoto, un nolika apustuļiem pie kājām; un katram tika izdalīts, kā kuram vajadzēja» («Apustuļu darbi», 4:32, 34—35). Turpat uzzinām, ka draudzes locekļi ieturējuši azaidu pie kopīga galda, kā arī kopīgi lauzuši maizi, ko starp citu baznīca uzskata par pierādījumu, ka svētā vakarēdiena rituāls pastāvējis jau kopš pašiem kristietības pirmsākumiem.
Tieši uz šādu attieksmju fona norisinās laulātā pāra Ananijas un Sapfiras drāma. Apustuļu darbības rezultātā viņi bija pievērsušies jaunajai sektai un kristījušies. Paklausīdami dotajiem norādījumiem, kopienas jaunie locekļi pārdevuši savu nekustamo īpašumu. Tomēr, bīdamies nodedzināt aiz sevis visus tiltus,- viņi kopējā kasē nav iemaksājuši visu saņemto naudu, bet klusītēm paturējuši arī sev ko nebaltai dienai.
Kad Pēteris to uzzinājis, viņš ataicinājis pie sevis Ananiju un tam pārmetis, ka Ananija mēģinājis apkrāpt svēto garu, un tad vainīgais nokritis pie viņa kājām kā zibens ķerts un nomiris. Klātesošie jaunekļi iznesuši mirušo ārā un nekavējoties aprakuši.
Pēc trim stundām ieradusies Sapfira, un apustuļi nolēmuši viņu pārbaudīt. Ne vārda nebildis par to, kas noticis ar viņas vīru, Pēteris apjautājies, cik viņi saņēmuši par pārdoto īpašumu, un, kad arī viņa nav pateikusi visu patiesību, Sapfiru sabāris šādiem vārdiem: «Kāpēc jūs savā starpā esat norunājuši kārdināt tā kunga garu? Redzi, to kājas, kuri tavu vīru aprakuši, ir durvju priekšā, un tie apraks ari tevi» («Apustuļu darbi», 5:9). Arī Sapfira tūlīt nokritusi nedzīva pie apustuļa kājām, un jaunekļi viņu aprakuši blakus vīram.
Šā stāstījuma morāle ir vairāk nekā skaidra. Tajā pārsteidz drastiskā nesamērība starp noziegumu un sodu, liecinādama par neiedomājami formālistisku, galīgi izkropļotu taisnīguma izjūtu. Tajā nav ne vēsts no kristietības sludinātās tuvāku mīlestības, iecietības un piedošanas. Toties sastopamies ar neapvaldītu cietsirdību un bezkompromisa fanātismu.
Apustuļu pārmērīgā bardzība šeit vēršas pret laulāto pāri, kurš no brīvas gribas, ne viena nepiespiests pievienojies Jēzus piekritēju pulkam un kuram varētu pārmest vienīgi to, ka abi tūlīt nav spējuši atbrīvoties no bailēm nezināmās nākotnes priekšā.
Turklāt jo nepatīkamākā gaismā šis gadījums parāda Pēteri, un tas ir asā pretrunā ar visu, kas mums no citiem avotiem zināms par šo vienkāršības un cieņas pilno apustuli. Šajā nostāstā Pēteris ne tikai aukstasinīgi, bez jebkādas līdzcietības nonāvē kristīgai ticībai nule pievērstu cilvēku, bet piedevām vēl ar provokatorisku izrīcību — citādi tā taču nav nosaucama — iegrūž nāvē
nelaimīgu sievieti, kura jau tā ir sodīta, zaudējot vīru. Mūsu acīs Pēteri nespēj attaisnot apgalvojums, ka viņš šo traģēdiju izraisījis jaunatgriezto mazticības nopulgotā svētā gara vārdā. Svētais gars, kurš kā bargs soģis sēj bailes un iznīcību to cilvēku vidū, kuri iedrošinājušies neatdot kopienai visu savu mantu, nav taču nekas cits kā tipisks aizkaitināts dieveklis no barbariskās tumsonības laikmetiem!
Visdīvainākais šeit tomēr ir tas, ka dažiem biblistiem, kā to liecina komentāri vairākos Jaunās derības izdevumos, nav ne mazāko šaubu par šā notikuma vēsturisko patiesīgumu un morālo taisnīgumu. Grūti pasacīt, ar ko tas izskaidrojams — ar aklu ticību visam, kas sacīts «svētajos rakstos», ar paradumu slēpt galvu smiltīs, kolīdz uzrodas nepatīkama problēma, vai arī ar bažām, ka šaubas par viena fragmenta patiesīgumu varētu izraisīt kritisku attieksmi arī pret citiem.
Bet kristietības autoritātes saglabāšanai taču būtu nepieciešams kategoriski norobežoties no šī nostāsta, kas liekas it kā paša izdaudzinātā pamfletista Celsa sacerēts. Jo sevišķi tāpēc, ka tā folkloristiskā cilme viegli saskatāma. Viss liecina, ka tas radies māņticīgu ļaužu vidū, kuri šādā nepievilcīgā kārtā gribējuši parādīt savu dievbijību. Protams, mēs nezinām, kā šis nostāsts iekļuvis Jaunās derības tekstā, bet, tā kā «Apustuļu darbi» gadsimtu ritējumā vairākkārt pārstrādāti un papildināti, nav izslēgts, ka tas ir vēlāk izdarīts iespraudums.
Taču pieņemsim, ka nostāsts par Ananiju un Sapfiru nav vis māņticīgu ļautiņu izdoma, bet gan patiesība. Šādā gadījumā mums jāapsver, vai tā saknes nav meklējamas pagājušo laiku sabiedrisko attiecību sistēmā. Varbūt soda necilvēcīgā bardzība, kas ķēra nule kristietībai pievērsto precēto pāri, būtu uzskatāma par pilnīgi saprotamu skarbos apstākļos dzīvojošu, pie stingriem morāles principiem pieradušu un absolūti nesavtīgu cilvēku dusmu izpausmi? Šajos cilvēkos varēja rasties sašutums par to, ka viņu godīgajā pulkā ielavījies pāris blēžu, kuri tūlīt pēc kristīšanās cenšas izvairīties no pienākuma dalīties savā laicīgajā mantā ar pārējiem ticības brāļiem, tādā veidā pārkāpdami nacariešu likumu par mantas kopību.
Bet vai patiesi nacariešu vidū valdīja tik ideālas, skarbas ētikas iezīmētas attiecības? Tālākie teikumi «Apustuļu darbos» šķiet to noliedzam. Izrādās, ka nacarieši
materiālos jautājumos nemaz nav bijuši tik neiecietīgi, kā varētu likties, spriežot pēc Pētera nesamierināmās nostājas.
Dosim vārdu pašam «Apustuļu darbu» autoram. Tur lasām: «Tanīs dienās, mācekļu skaitam pieaugot, helēnistu starpā radās kurnēšana pret ebrejiem, ka viņu atraitnes dienišķajā apkalpošanā paliekot neievērotas. Tie divpadsmit saaicināja mācekļu draudzi un sacīja: «Nav pareizi, ka mēs, apkalpodami pie galda, atstājam novārtā dieva vārdu. Tāpēc, brāļi, izredziet no sava vidus septiņus vīrus, kam laba slava, svēta gara un gudrības pilnus, kam mēs varētu šo pienākumu uzticēt; bet mēs gribam arī turpmāk nemitīgi dievu lūgt un kalpot ar vārdu»» («Apustuļu darbi», 6:1—4).
Lai pareizi saprastu šo citātu, mums vispirms jānoskaidro dažu vārdu jēga. Kā «helēnisti», tā arī «ebreji» uzskatāmi par nacariešiem, tikai ar to atšķirību, ka pirmie bija diasporas ebreji, kas runāja grieķiski, bet otrie — jeruzalemieši, kuri prata tikai aramiešu valodu. Valodas dēļ radusies nošķirtība bija tik liela, ka pastāvēja pat atsevišķi lūgšanu nami, kaut gan abi grupējumi piederēja pie vienas un tās pašas divpadsmit apustuļu vadītās nacariešu kopienas.
Rodas aizdomas, ka šā konflikta norise «Apustuļu darbos» ar nolūku rādīta diezgan miglaini, it kā pūloties slēpt tā patieso raksturu. Taču, neraugoties uz to, iespējams noskaidrot dažus principiālus faktus un tādā veidā kaut vai parupjos vilcienos rekonstruēt patiesos notikumus. Tātad Jeruzalemes ebrejus, kuri pārvaldīja sektas kopīgo mantu, droši vien tāpēc, ka bija skaitliskā pārsvarā, apsūdz, ka viņi «dienišķajā apkalpošanā», t. i., pārtikas un apģērbu sadalē, darot pāri «helēnistu» atraitnēm. Tas bija nopietns pārmetums, kurš-galu galā noveda pie atklāta ķīviņa. Apustuļi acīmredzot atzinuši sūdzību par dibinātu, ja jau viņi piekrita, lai atbildību par kopienas saimniecību pārņemtu «helēnisti». Šajā nolūkā tika izvēlēta septiņu «helēnistu» komiteja ar Stefanu priekšgalā, kurš bija protesta kustības vadītājs.