Septiņu vīru komitejai, kā paziņo «Apustuļu darbu» autors, vajadzēja «apkalpot pie galda». Agrāk to tulkoja tādā nozīmē, ka viņi uzņēmās pārraudzību pār kopīgiem azaidiem. Tomēr pēdējā laikā šim izteicienam piešķir plašāku jēgu. Šās jaunās interpretācijas piekritēji dibinās uz to, ka aramiešu valodā par «galda ļaudīm» dēvēti naudas mijēji, tāpēc ka viņi savus galdus izvietojuši Jeruzalemes tempļa pagalffiā. Tātad jaunradītajai komitejai būtu ne tikai jārūpējas par produktu sadali, bet arī jāpārzina kopīgā kase. «Helēnisti», kā redzam, guva pilnīgu uzvaru pār saviem jeruzalemiešu pretiniekiem, droši vien tāpēc, ka viņi, būdami turīgāki, ieguldīja kopienā vairāk līdzekļu un no viņu labās gribas tāpēc bija atkarīgs kases stāvoklis.
Bet atgriezīsimies pie Ananijas un Sapfiras. Pieņemsim, ka viņi iestājās kristiešu draudzē tieši tajā laikā, kad bija sākušās šīs «Apustuļu darbos» pieminētās nesaskaņas. Tādā gadījumā drakonisko sodu par būtībā nenozīmīgu pārkāpumu varētu izskaidrot ar sektas vadītāju ārkārtīgu satraukumu, kas viņus arī pamudinājis uz šādu nežēlīgu izrīcību.
No otras puses, šādos apstākļos mums ir vieglāk saprast nelaimīgā laulātā pāra rīcības motīvus. Viņiem patiešām netrūka iemeslu bažām, vai tikai arī paši nekļūs par līdzīgas diskriminācijas upuriem kā minētās «helēnistu» atraitnes. Novērtējot situāciju Ananijas un Sapfiras acīm, mums jāsecina, ka viņu rīcībā izpaudās ne tik daudz egoisma un mazdūšības, kā neaizsargātu un iebiedētu cilvēku pašsaglabāšanās reflekss, nevēloties nonākt pilnīgā atkarībā no tik nedrošas, savstarpēju ķīviņu plosītas vides.
Protams, visi šeit izsacītie apsvērumi ir tikai minējumi. Taču kaut kādā mērā tos apstiprina vēstures fakts, ka pati baznīca drīz vien atteicās no sākotnēji tik ļoti aizstāvētās mantas kopības. Atteicās nevis tāpēc, ka būtu to gribējusi, bet gan pašas dzīves spiesta. «Apustuļu darbos» īsi aprakstītie notikumi liecina, ka jau ļoti agri kristiešu vidē sācies dezintegrācijas process. Un ir zināms, ka šāda veida pārkārtojumi nenoris bez konfliktiem. Droši vien arī šeit šo procesu pavadīja dramatiska sasprindzinājuma brīži un varbūt neiztika pat bez cilvēku upuriem.
Vai tāpēc nebūtu iespējams, ka nostāstā par Ananiju un Sapfiru ietverta hagiogrāfiski pārveidota atbalss par vienu no šādiem traģiskiem notikumiem, kas dziļāk par citiem iespiedusies tautas kolektīvajā atmiņā? Ja uzskatīsim par iespējamu atbildēt uz šo jautājumu apstiprinoši, tad šo nostāstu nevarētu atzīt par tautas iztēles augli,
kā mēs to sākumā darījām, bet gan par vienu no tiem piemēriem, kuri apstiprina domu, ka teiksmās bieži vien atrodams kāds vēsturiskas patiesības kodols.
STEFANA MOCEKĻA NĀVE
Pēc epizodes ar Ananiju un Sapfiru «Apustuļu darbos» seko stāstījums par Stefana darbību un mocekļa nāvi. Tas ir interesants ne tikai sava dramatisma pēc, bet galvenokārt tālab, ka ļauj izdarīt virkni interesantu secinājumu, kuri sniedz dziļāku ieskatu agrīnās kristietības attīstības ceļos.
Vispirms mēs uzzinām, ka strīds par mantas sadali, kas bija tiešais iemesls «helēnistu» atklātajam dumpim, patiesībā iezīmēja daudz dziļākas un seku ziņā nozīmīgākas pretrunas, nekā tas varētu likties. «Helēnisti» un Jeruzalemes nacarieši bija divi stipri atšķirīgi Kristus piekritēju grupējumi. Atšķirības viņu mentalitātē, paražās, domāšanas veidā, bet vispirms attieksmē pret jūda- ismu bija tik dziļas, ka pat kopīgā ticība Jēzus mesijas lomai nespēja tās izlīdzināt. «Helēnisti», jau kopš bērnības uzņemdami grieķu kultūru, pieraduši pie Vidusjūras baseina biezi apdzīvoto metropoļu demokrātiskajām brīvībām, visumā bija liberāli domājoši cilvēki. Šiem ciemiņiem no plašās pasaules droši vien smieklīga un pretīga likās provinciālā aprobežotība, kas piemita viņu Jeruzalemes ticības brāļiem, kuri sevi uzskatīja par ortodoksāliem ebrejiem un stingri ievēroja visus jūdaisma priekšrakstus.
Nav grūti iedomāties, kāds satraukums pārņēma lēnīgos, templim uzticīgos nacariešus, kad viņu pulkā noteicošu vārdu sāka iegūt «helēnisti», jo sevišķi jaunais aģitators ar kvēlo temperamentu un ugunīgajām runas dāvanām — Stefans, kura drosmīgie uzskati varēja radīt sektai lielas briesmas. Un patiesi, viņu bažas drīz vien attaisnojās visai traģiskā kārtā. Stefanu apcietināja un nodeva sinedrija tiesai. Liecinieki viņu apsūdzēja, ka tas savās runās zaimojis dievu, pareģodams, ka templis tikšot nopostīts, un apgalvodams, ka Jēzus vārdi stāvot augstāk par Mozus likumiem.
Kā jau asa rakstura cilvēks, Stefans tiesā neaizstāvējās, bet gan pieņēma apsūdzētāja pozu. Dibinādamies uz Veco derību, viņš dedzīgā runā pārmeta ebrejiem, ka jau kopš patriarhu laikiem viņi allaž uzstājušies pret dieva gribu, līdz beidzot situši krustā Jēzu. «Jūs, stūrgalvji, ar nešķīstām sirdīm un nedzirdīgām ausīm, jūs vienmēr pretojaties svētajam garam, kā jūsu tēvi, tā arī jūs. Karu no praviešiem jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi nonāvējuši tos, kas iepriekš sludinājuši taisnā nākšanu, kura nodevēji un slepkavas jūs tagad esat kļuvuši…» («Apustuļu darbi», 7:51—52).
Pārgalvīgā runa, protams, izraisīja neredzētu satraukumu. Saniknotais pūlis, ko uzkūdīja fanātisks farizejs, vārdā Sauls, izvilka Stefanu ārpus pilsētas un nomētāja ar akmeņiem. Šajos dramatiskajos apstākļos mēs pirmo reizi sastopamies ar vēlāko apustuli Pāvilu, ģeniālo kristietības izplatītāju.
Nostāstā par Stefana mocekļa nāvi ir zināmi robi, kas izraisa būtiskas pārdomas. Lasot tekstu, rodas iespaids, ka pūlis aizvilcis Stefanu, izjaukdams tiesas izmeklēšanu, un tāpēc sinedrijs nav paguvis viņam formāli piespriest nāves sodu, nomētājot ar akmeņiem, kāds ebrejiem bija parastais sods par dieva zaimošanu. Bet tūlīt tālāk lasām, ka soda izpildītāji nolikuši savas drēbes pie kāda jaunekļa kājām, «kam vārds bija Sauls» («Apustuļu darbi», 7:58). Šis apstāklis pretēji mūsu pieņēmumam drīzāk liecina par to, ka ticis izpildīts likumīgs tiesas spriedums, nevis notikusi patvarīga izrēķināšanās. Ir zināms, ka ebreju tiesvedībā bija nostiprinājusies tradīcija, pēc kuras nāves sprieduma izpildītāji, gatavodamies notiesāto nomētāt ar akmeņiem, savas virsdrēbes nolikuši pie apsūdzētāja kājām.
Tā mēs galu galā arī nezinām pateikt, vai pie Stefana nāves vainojami priesteri vai arī tikai Sauls. No stāstījuma varētu secināt, ka Sauls, vēlākais Pāvils, vajājis «helēnistus» pats uz savu roku, bet vēlāk savā runā ķēniņam Agripam viņš divas reizes pasvītro, ka darījis to priesteru uzdevumā.
Ar Stefana mocekļa nāvi aizsākās vispārējs vajāšanu vilnis, un šajā terorā Sauls ar savu nežēlību un fanātismu ieņēma pirmo vietu. «Apustuļu darbu» autors par viņu bez aplinkiem saka, ka «Sauls postīja draudzi, gāja pa namiem, tverdams vīriešus un sievietes, un nodeva tos cietumā» («Apustuju darbi», 8:3). Bet mazliet vēlāk viņš tiek pieminēts kā cilvēks, kurš «vēl draudus un nāvi šņākdams pret'tā kunga mācekļiem, gāja pie augstā priestera un lūdza no tā vēstules sinagogām Damaskā, lai, atradis kādus šīs mācības piekritējus, vīriešus vai sievietes, tos saistītus vestu uz Jeruzalemi» («Apustuļu darbi», 9:1—2).