Vajātos pārņēma panika. Kas vien varēja, pameta Jeruzalemi un meklēja patvērumu citos novados. Tā jau pirms Pāvila misijas ceļojumiem radās jauni kristietības centri Jūdejā, Galilejā, Samarijā, Feniķijā, Kiprā, bet jo sevišķi helēnisma brīnišķīgajā metropolē Antiohijā. Drīz vien jauni kristietības piekritēji tika iegūti arī citās tautās, vispirms tādās, kuras runāja grieķu valodā. Viens no «helēnistu» septiņu vīru komitejas locekļiem, Filips, Samarijā kristietībai pievērsis Etiopijas ķēniņienes galminieku, bet Pēteris kristījis romiešu virsnieku Kornēliju un viņa saimi un, par spīti ebreju reliģijas priekšrakstiem, nevilcinājies pat sēsties ar tiem pie viena galda.
Stāstījumā par vajāšanām atrodam norādi, kurai pateicoties uzzinām, ka kristieši izklīduši, «izņemot apustuļus» («Apustuļu darbi», 8:1). Šīs norādes lakonisms ir intriģējošs, tas skubina uz pārdomām un minējumiem. Kāpēc apustuļi, par spīti asiņainajām vajāšanām, palika Jeruzalemē? Vērīgāk ielūkojoties «Apustuļu darbos», varam konstatēt, ka apustuļu stāvoklis vajāšanu-laikā nemaz nav bijis tik draudīgs, kā varētu likties pirmajā acu uzmetienā. Sev par pārsteigumu, mēs uzzinām, ka vajāto nacariešu vadoņi ne tikai nav slēpušies, bet izturējušies tā, it kā tiem vispār nekas nedraudētu. Tā vien liekas, ka vajāšanu lavīna gājusi viņiem secen, tos nemaz neskardama. Šās situācijas dīvainību vēl vairāk pasvītro fakts, ka arī tiem kopienas locekļiem, kurus viņi tieši aprūpēja, vajātāji nenodarīja nekāda ļaunuma.
Tiesa, apustuļi divi reizes kā apsūdzētie stājās si- nedrija priekšā, taču tas notika pirms Stefana nomētāša- nas ar akmeņiem un pirms bija sākušās vajāšanas, tātad tam nebija nekāda sakara ar Saula teroristisko akciju. Turklāt apustuļi abos gadījumos drīz tika atbrīvoti — pirmo reizi pēc izteiktā brīdinājuma, otro — pēc šaustīšanas. No Gamaliēla aizstāvības runas redzams, ka tiesu spriedošie priesteri nepavisam nav uztraukušies, kad viņš izvirzījis argumentu, ka mācība par jauno mesiju nākot no dieva un tāpēc esot patiesa. Acīmredzot tas bija jūdaisma ietvaros norisošs doktrināls strīds jeb viens no daudzajiem disputiem, kādi tolaik Jeruzalemē notika starp daždažādām jūdaisma sektām un strāvojumiem. Droši vien šo iemeslu pēc apustuļi, neraugoties uz tiem izteikto brīdinājumu, nejutās spiesti ierobežot vai nokon- spirēt savu misijas darbību. Vēl aizvien viņi publiski uzstājās pilsētā un tempļa pagalmā, un jeruzalemieši viņiem nelika ceļā nekādus šķēršļus.
Bet kāds bija stāvoklis pēc lielajām vajāšanām? Mums vispirms pārsteigumu sagādā tas, ka apustuļi pēc pašu gribas un neviena nepiespiesti var gan aiziet no pilsētas, gan arī brīvi tajā atgriezties, bez jebkādiem šķēršļiem uzturot kontaktus ar jaunajiem kristietības centriem citās zemēs un pilsētās. Tā, piemēram, Pēteris un Jānis steidzās uz Samariju palīgā Filipam pagānu atgriešanā. Vēlāk Pēteris dodas uz Lidiju, Jopi un Cezareju, kur viņš dziedinājis slimniekus un pat no miroņiem pamodinājis meitiņu Tabitu. Viņa misijai bija arī tāds panākums kā romiešu virsnieka Kornēlija pievēršana kristietībai.
Par to, ka nacariešu kopiena turpinājusi pastāvēt un darboties kā organizācija, mēs uzzinām no netiešiem, tomēr diezgan drošiem avotiem — no pāris raksturīgām piezīmēm. Ja kopiena būtu likvidēta, tā nevarētu sūtīt savus emisārus uz citiem kristiešu centriem, piemēram, Barnabu uz Antiohiju un «praviešus» ar lūgumu glābt Jeruzalemes brāļus no tiem draudošā bada. Ziedojumu ceļā savākto naudu atveda Barnaba un Sauls, bet, atgriezdamies Antiohijā, paņēma sev līdzi Jāni, sauktu par Marku, kuru mēs vēl dažu labu reizi pieminēsim. Pret kopienas izsacītām apsūdzībām vajadzēja aizstāvēties pat Pēterim, kad viņam pēc atgriešanās no Cezarejas ticis pārmests, ka viņš ēdis kopā ar pagāniem. Tas apliecina ne tikai kopienas ortodoksālismu, bet arī autoritāti dok- trinālu jautājumu izšķiršanā. Šajos apstākļos «Apustuļu darbu» autoram patiešām bija pamats apgalvot, ka «draudzei visā Jūdejā, Galilejā un Samarijā bija miers, un tā auga un dzīvoja tā kunga bijībā un pilnam baudīja svētā gara iepriecu» («Apustuļu darbi», 9:31).
Tātad Galilejas mesijas piekritēji dzīvojuši miera un iecietības gaisotnē arī Jeruzalemē. Šāds stāvoklis ilga līdz tam brīdim, kad viņi pāris gadu (ap 64. g.) pirms
Jeruzalemes aplenkšanas nolēma izceļot aiz Jordānas, Tiesa, četrdesmito gadu sākumā no zobena gāja bojā Jāņa brālis apustulis Jēkabs Vecākais un cietumā lika ieslodzīts Pēteris, taču tas nenotika pēc sinedrija rīkojuma, bet gan pēc Hēroda Agripas pavēles. Tā neapšaubāmi bija politiski motivēta represija un nevis reliģiskas vajāšanas akts.
Piebildīsim vēl, šoreiz gan dibinādamies uz citiem avotiem, un proti, uz Jozefu Flāviju un Eisebiju, ka «tā kunga brālis» Jēkabs Taisnīgais, kurš astoņpadsmit gadu bija Jeruzalemes draudzes priekšnieks, pēc augstā priestera Ananijas II sprieduma 62. gadā tika nomētāts ar akmeņiem. Taču arī tas bija savrups gadījums. Jēkabs, viens no agrīnās kristietības yaldzinošākajiem tēliem, kuram vēlāk piegriezīsim lielāku vērību, visu savu mūžu bija palicis stingrs Mozus ticības piekritējs un, pateicoties savai dievbijībai, baudīja lielu autoritāti ne tikai nacariešu vidū, bet arī visā ebreju sabiedrībā. Nevienam ne prātā nebūtu nācis pārmest viņam ķecerību, tāpēc priestera spriedums izraisīja Jeruzalemē nepieredzētu sašutumu. Ebreji iesniedza Romas prokuratoram asu protestu, un Ananija, kas tikai kopš tris mēnešiem atradās virspriestera godā, tika atcelts no amata. Sī notikuma norise neatstāj nekādu šaubu, ka šeit runa bijusi tikai par kādu konfliktu pašu ebreju sabiedrībā, varbūt pat notikusi personiskā izrēķināšanās starp neieredzēto virspriesteri un daudz populārāko Jēkabu, kurš it kā būtu varējis apdraudēt augstās amatpersonas varu.
Cik lielā mērā Jēkabs bijis ortodoksāls jūdaisma piekritējs, mēs uzzinām no Pāvila vēstules galatiešiem. Tajā mēs starp citu lasām: «Bet, kad Pēteris nonāca Antioķijā, tad es atklāti nostājos viņam pretim, jo viņš bija apsūdzams. Proti, pirms kādi no Jēkaba ļaudīm bija nākuši, viņš ēda kopā ar pagāniem; bet, kad šie atnāca, tad viņš atrāvās un nošķīrās, bīdamies no jūdiem. Un līdz ar viņu liekuļoja arī pārējie jūdi, un arī Barnabu viņu liekulība aizrāva sev līdz» (Pāvila vēstule galatiešiem, 2:11—14). No šiem rūgtuma pilnajiem vaļsirdīgajiem vārdiem redzam, cik liela un nepārsūdzama bijusi Jēkaba autoritāte un ar kādu nelokāmību viņš saucis pie kārtības pat šajos jautājumos svārstīgo Pēteri, rūpēdamies, lai nacariešu kopiena ne soli neatkāptos no jūdaisma prasībām.
CĪŅA PAR KRISTIETĪBAS KONCEPCIJU
Pēc ķīviņa Antiohijā Pāvila raizes nemitējās. Gandrīz visās Vidusjūras pilsētās, kuras viņš apmeklēja savos misijas braucienos, Pāvils sastapās ar niknu, pat viņa dzīvību apdraudošu opozīciju no ortodoksālo ebreju puses. Šajos uzbrukumos jaušama sistēma, un tāpēc dažiem Bībeles pētniekiem radušās aizdomas, ka šos incidentus organizējuši aģenti, kurus no Jeruzalemes sūtījis Jēkabs vai kāds no Jēkabam tuvu stāvošajiem cilvēkiem.
Par vienu sevišķi interesantu epizodi šajā ilggadējā cīņā ap kristietības koncepciju mēs uzzinām no Pāvila vēstules galatiešiem. Pāvils iestājās par to, ka jaunajai reliģijai jābūt ar universālu raksturu. Viņš centās panākt, lai tai varētu pieslieties cilvēki no pagānu pasaules, nepakļaujoties bargajam «Toras jūgam», tas ir, jūdaisma rituāla sīkumainiem priekšrakstiem, jo sevišķi attiecībā uz apgraizīšanu. Jēkabs, Pēteris un citi naca- rieši uzskatīja sevi par ortodoksāliem jūdaisma piekritējiem, un viņiem bija grūti samierināties ar domu, ka kopienā var ienākt jūdaismam sveši, tā likumiem nepakļauti cilvēki. Turpretim Pāvils, apzinādamies, cik svarīgs šis jautājums ir kristietības tālākajai attīstībai, labāk bija ar mieru stāties konfliktā ar brāļiem ebrejiem, nekā atsacīties no savas koncepcijas.