Taču viņam ne prātā nenāca, ka vairāki no jaunatgrieztajiem pagāniem šajā cīņā, tēlaini izsakoties, dos viņam triecienu no muguras. Bet izrādījās, ka galatiešu kopiena, droši vien pakļaudamās jūdeokristiešu aģitatoru spiedienam, pārgājusi jūdaismā un pat ieviesusi obligātu apgraizīšanas rituālu. Pāvils bija satriekts, laikam nespēdams saprast, kāpēc tieši helēniskie galatieši, kuriem nebija nekā kopīga ar jūdaismu, pēkšņi pārvarējuši savu riebumu pret šo rituālu. Taču šā fakta izskaidrojums meklējams Galatijas kultūras un reliģiskās dzīves kontekstā. Galatieši, būdami ķeltu cilmes tauta, kādreiz bija pametuši savu dzīves vietu Gallijā un devušies pasaulē, meklēdami jaunu dzimteni. Mūsu ēras 390. gadā viņi iebruka Romā, bet vēlāk pārcēlās uz Mazāziju. Atnācēji Anatolijā izveidoja savu valstiņu un, gadiem ritot, pilnīgi helenizējās. Bet Anatolijā kopš neatminamiem laikiem pastāvēja frīģiešu dievietes Ķibeles un viņas jau
neklīgā mīļākā Atija kults. Atijs bija pazīstams ar to, ka neprāta lēkmē pats sevi bija kastrējis. Pavasarī, dievišķīgo mīlnieku svētkos, tika uzvestas mistērijas, kuru saturs bija Atija pašsakropļošanās, viņa nāve un augšāmcelšanās. Tāpat notika procesijas un gājieni, bet visvairāk — orģiastiskas dejas, kuru laikā līdz ekstāzei novestie anatolieši Atijam par godu paši sevi sakropļoja.
Mīts par dieva nāvi no pašsakropļošanās un viņa vēlāko augšāmcelšanos, protams, simbolizēja mirstošās un atkal atdzimstošās dabas ritmu. Tātad šis kults bija saistīts ar zemkopību — turienes iedzīvotāju eksistences pamatu. Galatiešus, kuru dzīve tāpat dibinājās uz zemkopību un kuri jau trīs simti gadu bija nodzīvojuši Anatolijā, nevarēja neietekmēt šis kults, ko pavadīja iztēli rosinošas svinības, pauzdamas no dabas kaprīzēm atkarīgās tautas cerības. Tāpēc apgraizīšanās viņiem nebija nekas svešs un atbaidošs. Pietika ar spēcīgāku impulsu no jūdaismam uzticīgo ticības brāļu puses, lai galatieši šo senebreju rituālo izdarību identificētu ar tautas tradīcijās sakņoto anatoliskā kulta praksi.
Kad pēc trešā misijas ceļojuma Pāvils atkal iegriezās Jeruzalemē, bija pagājuši vairāk nekā divdesmit gadu, kopš viņš bija devies uz Damasku kā sinedrija aģents. Šajos divdesmit gados Jeruzalemes nacariešu kopienā nekas nebija mainījies. Sekta «tā kunga brāļa» Jēkaba vadībā vēl aizvien bija tāda pati kā pašā sākumā — viena no daudzām sektām Vecās derības ietvaros.
Tādēļ nav nekāds brīnums, ka, Pāvilam ierodoties pie Jēkaba un kopienas vecajiem, pret viņu tūlīt vērsās ar nopietniem pārmetumiem. «Brāli, tu redzi, cik tūkstoš jūdu ir kļuvuši ticīgi,» mēs lasām «Apustuļu darbos», «un visi ir dedzīgi bauslības piekritēji; bet tie dabūjuši zināt par tevi, ka tu visus jūdus, kas dzīvo pagānu vidū, mācot atkrist no Mozus, sacīdams, lai viņi neapgraiza savus bērnus un nedzīvo pēc tēvu ierašām» (21:20, 21).
Pāvils pakļāvās vecajo prasībām un septiņas dienas templī šķīstījās no apgrēcības un nesa upuru dāvanas. Bet, kad, neraugoties uz šo grēku nožēlu, sakūdītais pūlis gribēja ar viņu izrēķināties, Pāvils izmisīgi zvērēja, ka viņš joprojām esot viens no viņiem — ebreju valodā runājošs Mozus ticības piekritējs.
Bet atgriezīsimies divdesmit gadu tālākā pagātnē, Stefana un viņa draugu tiesāšanas laikā. Izbrīnu rada tas, ka
Sauls, uzsākot «helēnistu» vajāšanas, it kā neko nebūtu dzirdējis par apustuļiem, Tomēr grūti ticēt, ka tik mazā pilsētā, kāda tolaik bija Jeruzaleme, Sauls nebūtu neko zinājis par viņiem. Bet šodien mēs jau varam izskaidrot, ko tas nozīmē. Tā kā Jeruzalemes nacariešu kopiena, kā jau minēts, divdesmit gados nebija ne soli atkāpusies no jūdaisma, nevar būt nekādu šaubu, ka vēl lielākā mērā tas tāpat bijis šīs kopienas pastāvēšanas pirmajā laikā. Sādā gadījumā Sauls vienkārši neredzēja nekādu atšķirību starp nacariešiem un pārējiem, tolaik dažādās sektās un novirzienos sašķeltiem dievbijīgajiem ebrejiem. Tāpat nacariešu mesiānisms viņu nevarēja mulsināt, jo mesiānisma ideju sludināja arī citas jūdu sektas, kuras netika uzskatītas par ķeceriem, piemēram, esēni. Ticību mesijam ebreji neuzskatīja par noziegumu, jo pravieši tā atnākšanu jau izsenis bija sludinājuši. Jaunās sektas adeptiem neņēma ļaunā, ka viņi par mesiju atzina Jēzu, ja vien tie palika uzticīgi Toras priekšrakstiem. Bet Jēkabs ar saviem biedriem ik dienas templī skaitīja lūgšanas, iemantodams vispārēju cieņu ar savu lielo dievbijību, tikumīgu dzīvi un Mozus ticības rituālo priekšrakstu nelokāmo izpildi.
Iemeslu satraukumam deva tikai tie Jēzus piekritēji, kurus «Apustuļu darbu» autors dēvē par «helēnistiem». Ieradušies no dažādām helēniskās pasaules pilsētām, viņi šokēja provinciālos Jeruzalemes iedzīvotājus ar b'rīvām paražām un kritiskiem izteicieniem par dažādiem kutelīgiem tematiem. Daži no šiem izteicieniem jau tieši atgādināja zaimošanu, ķecerību un dumpi pret sinedrija varu.
Stefana aizstāvēšanās runa, kuras fragmentus mēs iepriekš citējām, liecina, cik tālu «helēnisti» bija nonākuši savā radikālismā. Stefans tajā iztēlo visu ebreju tautas vēsturi kā nepārtrauktu dieva gribas pārkāpšanas procesu, bet secīgās ebreju paaudzes — kā noziedzniekus, kuri slepkavojuši savus praviešus un beidzot situši krustā arī Jēzu no Nacaretes. Līdz ar to ir pilnīgi skaidrs, ka «helēnisti» noteikti novērsušies no Vecās derības, pretstatījuši sevi tai un pat, apzināti vai neapzināti, kļuvuši par Mozus ticības noliedzējiem.
Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Sauls, iecietīgi izturēdamies pret lojālajiem jūdeokristiešiem, «helēnistus» uzskatīja par bīstamiem avantūristiem, kurus par katru cenu vajadzēja apvaldīt. Viņi taču pilsētā ieviesa bīstamu ideju dīgļus, kuri ebrejiem draudēja ar nepārredzamām sekām, jo varēja izraisīt jukas, ko romieši izmantotu par bruņotas intervences ieganstu, un varbūt pat reliģisko šķelšanos.
Vai Saula attieksme pret abiem nacariešu nogrupējumiem patiesi bijusi tik atšķirīga, kā mēs to centāmies pierādīt? Vai šī hipotēze nav dibināta uz pārāk patvaļīgiem pieņēmumiem? «Apustuļu darbu» autors šajā ziņā mums nenāk palīgā ar precīzāku informāciju, taču viņa stāstījumā atrodam dažas detaļas, kuras netieši apstiprina mūsu tēzi.
Tā, piemēram, lasot «Apustuļu darbus», mēs uzzinām, ka pēc dramatiskās bēgšanas no Damaskas Sauls atkal parādās Jeruzalemē. Un tad notiek pavisam dīvainas lietas: viņš dodas tieši pie Pētera un Jēkaba, bet pēdējie, kad Barnaba tos pārliecina, ka Saula pievēršanās Kristum ir patiesa, bez jebkādiem iebildumiem, uzņem viņu savā sabiedrībā. Un kopš šā brīža, kā raksta «Apustuļu darbu» autors, «viņš bija pie tiem Jeruzalemē, nāca un gāja, droši sludinādams tā kunga vārdu» («Apustuļu darbi», 9:28). Tātad Sauls bija rīkojies kā cilvēks, kurš neapzinās nekādas vainas, un arī apustuļi neko neņem viņam ļaunā.