Toties «helēnisti», ar kuriem Sauls tāpat gribēja stāties sakaros, izturējušies pavisam citādi — tie gribējuši Sauļu nogalināt, tā ka viņam vajadzējis no pilsētas aizbēgt. Kāpēc «helēnisti» vērsās pret Saula dzīvību ar tādu naidu un niknumu? Gluži vienkārši tāpēc, ka tieši viņi, bet nevis Jēkaba ļaudis, bija bijuši Saula terora upuri, viņi Saula vainas dēļ bija zaudējuši savus tuviniekus un draugus un vēl pavisam nesen bija spiesti bēguļot un slēpties no Saula bendēm.
«HELĒNISTI» UN CITI
Visi šie apstākļi un notikumi nepārprotami liecina, ka Jeruzalemes kristieši jau ļoti agri bija sašķēlušies divās atšķirīgās nometnēs. «Apustuļu darbos» mēs atrodam dažus norādījumus, kas ļauj novērtēt, cik ļoti šī sadalīšanās padziļinājusies kopš «helēnistu» dumpja un atšķelšanās laikiem. Nav jāaizmirst, ka Jeruzaleme patiesībā tolaik bija pavisam maza pilsēta. Lai gan tā bija kustīgu ļaužu pūļu pārblīvēta, tomēr grūti iedomāties, ka Jeruzalemes pastāvīgie iedzīvotāji vismaz pēc izskata nepazītu cits citu. Viņi taču diendienā sastapās šaurajās ieliņās, kur gandrīz vārda burtiskā nozīmē vajadzēja saskarties ar elkoņiem, un tāpat daudz laika pavadīja tempļa pagalmā, kam Jeruzalemē bija tāda pati nozīme kā forumam Romā vai tirgus laukumam un tautas sapulču vietai grieķu pilsētās. Taču taisni neticamā kārtā «helēnistiem» kādu laiku nebija ne mazākās nojausmas, ka Sauls uzturas pilsētā, satuvojies ar apustuļiem un netraucēti uzstājas ar savu mācību viņu vidū. Par Saula atrašanos Jeruzalemē «helēnisti» uzzināja tikai tad, kad Sauls pats bija viņiem tādu ziņu devis. Grūti atrast vēl labāku pierādījumu tam, cik dziļš jau bija kļuvis šķelšanās process starp abiem nacariešu grupējumiem.
Taču tas vēl nav viss. «Apustuļu darbos» mēs lasām: «Viņš (Sauls) runāja arī un cīnījās ar helēnistiem; bet tie meklēja viņu nonāvēt. Brāļi, to manīdami, viņu aizveda uz Cezareju un aizsūtīja uz Tarsu» («Apustuļu darbi», 9:29—30). Tātad Jēkaba ļaudis nav saudzējuši spēkus un līdzekļus, pūlēdamies paglābt Sauļu no atriebēju rokām, lai gan viņi nevarēja nezināt, ko «helēnisti» bija izcietuši no nesenā vajātāja. Kāpēc jūdeokristieši izturējās tik iecietīgi? Vai tikai dvēseles dzīlēs viņi nebija pārliecināti, ka Sauls rīkojies pareizi, apvaldīdams bīstamos ķeceru avantūristus? Vai arī varbūt viņu rīcību noteica tikai gluži cilvēciskas piedošanas jūtas, redzot, ka cilvēks pārsvītrojis savu baismo pagātni un tagad pieslējies viņiem? Neatkarīgi no tā, kādi bija šīs rīcības patiesie motīvi, nenoliedzams ir fakts, ka abi kristiešu grupējumi jau tad gāja atšķirīgus ceļus un bija pat dziļā naidā viens ar otru.
Mēs nule parādījām, ka loģiskas dedukcijas ceļā var izlasīt to, ko autors apzināti vai neapzināti noklusējis un ko it kā neviļus paudis netieši starp rindām. Rezultāti, ko mēs šādas kritiskas analīzes ceļā esam sasnieguši, ir pārsteidzoši un ļoti noderīgi, lai labāk izprastu to, kas patiešām noticis kristietības pastāvēšanas pirmajos gados.
Tātad mēs nonācām pie secinājuma, ka Sauls nav vajājis nacariešus kā tādus, bet gan vienīgi radikālā «helēnistu» strāvojuma pārstāvjus un viņu uzskatu galveno paudēju Stefanu. Un ne jau par to, ka «helēnisti» atzina Galilejas pravieša mācību, bet gan par viņu kareivīgo nostāju, kas pilsētā varēja izraisīt politiskas jukas. Ebreji šāda veida manifestācijas nomāca jau pašā iedīglī, bīdamies — un ne bez iemesla — no romiešu okupantu bruņotas intervences.
Sauls nenostājās Mozus ticības sardzē, kurai, viņaprāt, no nacariešu puses nekas nedraudēja, bet gan aizstāvēja iekārtu, uz kuras balstījās ebreju tautas sensenā sabied- driskā satversme un sinedrija vara un kuru centās gāzt «helēnisti». Viņa rīcības motīviem bija politisks, bet nevis reliģisks raksturs. Tāpēc nebūs nekāds paradokss, ja sacīsim, ka kristiešu vajāšanu tādā nozīmē, kādā par to runā baznīcas tradīcija, tolaik vispār nav bijis.
Šis secinājums starp citu mums ir jo interesantāks tāpēc, ka ļauj dziļāk izprast Pāvila savdabīgās iekšējās pasaules aprises. Kā zināms, viņa pievēršanās nacariešu ticībai bija pēkšņa un varētu likties paradoksāla. Tā bija itin kā iekšēja atklāsme, kaut kas līdzīgs tam, ko šodien mēs mēdzam dēvēt par radošu iedvesmu. Tāpēc nav ko brīnīties, ka cilvēki, kuriem skaidrā atmiņā vēl bija sinedrija nesenā bargā emisāra ekscesi, šo negaidīto pārvērtību uzskatīja vienkārši par brīnumu.
Turpretim mēs, bruņojušies ar «Apustuļu darbu» tekstos smeltām, kaut arī sīkām, taču nozīmīgām faktogrā- fiskām ziņām, šodien saprotam, ka šis pēkšņais pavērsiens patiesībā bija neizbēgams, jo Saula raksturā bija visi priekšnosacījumi, lai viņš kļūtu par Pāvilu. Vispirms, kā mēs to neapstrīdami tikām noskaidrojuši, viņam nebija nekādu personisku vai reliģisku aizspriedumu pret cilvēkiem, kuri, saglabādami uzticību jūdaismam, ticēja Jēzus dievišķīgajai misijai. Viņš pret tiem ne tikai kā nepacēla roku, bet patiesībā tie viņam bija pat tuvāki, nekā viņš sākumā bija domājis. Sauls taču bija farizejs, bet farizeji, pretmetā saducejiem, arī ticēja dvēseles nemirstībai, mirušo atmodai un praviešu pasludinātā mesijas atnākšanai. Ticību mesijam no pārliecības, ka tāds ir Jēzus, šķīra tikai viens solis. Un noteiktā brīdī ceļā uz Damasku Sauls šo soli bija spēris. Viss, ko mēs par to uzzinām kā no paša Pāvila stāstījuma, tā arī no «Apustuļu darbu» autora, rāda, ka tas patiesībā nebija brīvas izvēles akts, bet gan drīzāk psiholoģiska nepieciešamība, kas izrietēja no viņa garīgā priekšnoskaņojuma un fenomenāli asās prāta uztveres.
Rezultātiem, kādus mēs guvām, rūpīgāk pārlasot tekstu, ir nozīme vēl citā ziņā. Kādā no iepriekšējām nodaļām, saskaņā ar Bībeles pētnieku lielākās daļas do- _ mām, mēs izsacījām uzskatu, ka Jeruzalemes nopostīšana (70. g.) bijusi īpatnēja šķirtne, kas baznīcas vēsturi sadala divos skaidri iezīmētos posmos: jūdeokristietības fāzē un universālistiskajā fāzē, kad kristietība izplatījās visos plašās grieķu un romiešu pasaules nostūros.
Bet tagad mēs nonākam pie pārliecības, ka 70. gads ir pārāk vēls laika posms šīs demarkācijas līnijas iezīmēšanai baznīcas agrīnajā attīstības posmā. Sī lūzuma tendence skaidri saskatāma jau «helēnistu» dumpja laikā, it sevišķi Stefana ievērojamajā runā sinedrija tiesā, jo tajā skaidri samanāmas šķelšanās pazīmes.
Atbilstoši Bībeles zinātnieku izstrādātajai hronoloģiskajai tabelei šie notikumi iekrīt aptuveni 35.—36. gadā, tātad gadus trīsdesmit piecus pirms Jeruzalemes izpostīšanas un — pats dīvainākais — nedaudz gadu pēc Jēzus nāves. Tas ir visai pamācošs fakts, jo rāda, cik agri Jēzus mācība sākusi atšķelties no sava jūdaistiskā celma. Kā mēs jau zinām, tas notika, pateicoties t. s. «helēnistiem» jeb grieķu valodā runājošiem ebrejiem, kuriem vajadzēja pamest Jeruzalemi. Iekārtojušies uz pastāvīgu dzīvi Vidusjūras helēniskajās metropolēs, viņi tur kļuva par kristietības pionieriem, tajā pašā laikā pakāpeniski pakļaudamies jaunās vides pārveidojošajai ietekmei.
Kristiešu draudzēs, kas izauga kā sēnes pēc lietus gar visu Vidusjūras piekrasti, iestājās aizvien jauni piekritēji, bet šiem jaunatgrieztajiem Jeruzaleme šķita maza eksotiska pilsētiņa kaut kūr tālā pasaules nomalē. Patiesībā viņi nemaz nezināja, kas īsti bijis Jēzus, kādas bijušas viņa dzīves gaitas. Tas, ko viņiem pastāstīja, attiecās uz Jēzus dievišķīgo sūtību, ciešanu dienām, krustā sišanu un augšāmcelšanos. Viņi mīlēja Jēzu tāpēc, ka cilvēces grēku izpirkšanai tas izvēlējies tādu pašu nāvi, ar kādu tika sodīti arī viņi — Romas impērijas plebeji, apspiestie, kuriem nebija nekādu cilvēku tiesību. Mīlestībā, ilgās un cildinājumā, ko ticīgo masās izraisīja Jēzus, viņi, protams, alka uzzināt, kāds bijis šis cilvēks, ko viņš runājis, kā izturējies ikdienas dzīvē, kāds izskatījies. Katru zināšanu kripatiņu par to viņi kāri uztvēra un pastāstīja citiem.