Bet ziņas no tālās ebreju provinces pienāca skopas, bieži vien sagrozītas un tālajā cejā zaudējušas spilgtumu. Cerības sastapt kādu no notikumu aculieciniekiem, kuri šad un tad parādījās helēniskajās metropolēs, bija pavisam niecīgas. Viņu taču bija tik maz, bet kristiešu skaits sniedzās tūkstošos un tūkstošos vīriešu un sieviešu. Turklāt šie patiesie vai arī tikai šķietamie skolotāja līdzgaitnieki, ja tos tuvāk izprašņāja, parasti pievīla. Viņiem svarīgs bija tikai dievišķīgais pestītājs, kurš darīja brīnumus, mira krusta nāvē un trešā dienā piecēlās no miroņiem. Tā bija vienīgā patiesība, kas viņiem likās svarīga, turpretī Jēzus laicīgās dzīves gaitas viņu atmiņā ātri izbālēja. Tipisks piemērs šādam noskaņojumam bija Pāvils. No viņa vēstulēm, kas pieder pie kristietības visvecākajiem dokumentiem, tā laika lasītājs varēja uzzināt gandrīz vienīgi to, ka Jēzus bija miris krusta nāvē un pēc tam augšāmcēlies. Vēstuļu autors nepiemin pat Jēzus vecākus Jāzepu un Mariju.
Praktiskiem cilvēkiem, kuri bija pieraduši just un domāt taustāmos reālistiskos tēlos, šāds vakuums bija neizturams. Tāpēc to aizpildīja tautas iztēle, izdomādama burvīgas, dziļas jēgas pilnas leģendas, nostāstus un līdzības, un tā, sajaucot izdomu ar faktiem, pamazām radās dievišķīgā skolotāja dzīves stāsts. Vielu šai folkloristis- kajai daiļradei ticīgie smēlās ne tikai savās alkās, sapņo- jumos un cerībās, bet arī jūdaisma mūžsenajās mesiānis- tiskajās tradīcijās un grieķu reliģiskajās mistērijās, ar kurām viņi bija labi iepazinušies, grieķu pilsētās itin bieži vērojot šāda tipa svinības un rituālus. Tādā veidā gandrīz vai tūlīt pēc Jēzus nāves sākās šī rūgšana, ebreju un grieķu elementu sinkrētiska sakausēšanās, kuras gala rezultātā tad nu arī radās jaunā reliģija. Tās pamatos bija Tarsas Pāvila formulētā kristoloģija un evaņģēliju autoru sniegtais mitoloģiskais Jēzus portrets, kuram patiesībā bija visai maz kopēja ar kādreiz Galilejā klaiņojušo ebreju pravieti.
KĀ PAVILS KĻUVA PAR APUSTULI?
Kā jau mēs teicām, otrā, drusku plašākā «Apustuļu darbu» daļa ir veltīta vienīgi šo epohālo pārvērtību galvenā ideologa Tarsas Pāvila darbībai un dzīves peripetijām. Tā sākas ar 13. nodaļu, taču jau agrāk mēs sastopamies it kā ar ievadījumu šim stāstījumam, un proti, ar nostāstu par sinedrija sīvā aģenta pāreju nacariešu pusē.
Pāvils savu ceļojumu uz Damasku nepārtrauca, bet, kā leģenda stāsta, uzturējies tur īsu laiku. Turienes ortodoksālie ebreji, gribēdami Pāvilam atriebties par nodevību, tik neatlaidīgi tīkoja pēc viņa dzīvības, ka Pāvilam nācās glābties bēgot.. Pie pilsētas vārtiem viņam uzglūnēja slepkavas, tāpēc uzticīgie piekritēji, kurus viņš bija paguvis iemantot, nakts tumsā viņu ar virvē iesietu kurvi nolaida no cietokšņa mūra.
«Apustuļu darbu» autors apgalvo, ka bēglis devies tieši uz Jeruzalemi, kur, līdzībā izsakoties, no vilka bēgdams, sastapies ar lāci, jo turienes «helēnisti» savukārt bija nolēmuši noslēgt ar viņu rēķinus. Lai paglābtos no uzbrucējiem, Pāvils atkal devies bēgļu gaitās, līdz galu galā patvēries savā dzimtajā pilsētā Tarsā.
Mums pieejamie ziņu avoti nezina sacīt, cik ilgi Pāvils uzturējies Tarsā. Tomēr Pāvila vēstulēs atrodami norādījumi, no kuriem secināms, ka viņš tur nodzīvojis vairākus gadus. Ko Pāvils tik ilgi tur darījis? Par to nav nekādu tiešu ziņu," tomēr vēlākie notikumi sniedz pamatu dažiem minējumiem.
Tieši šajos gados, kad Pāvils uz laiku pazūd no skatuves, kristietības vēsturē aizvien lielāku nozīmi iegūst Sīrijas galvaspilsēta Antiohija. Antiohija tolaik bija pēc lieluma trešā pilsēta Romas impērijā ar apmēram pusmiljonu iedzīvotāju. Savu lielisko celtņu, laukumu un dārzu pēc tā tika dēvēta par «Austrumu karalieni». Tur valdīja, protams, helēņu kultūra un iedzīvotāji, kaut gan to etniskā cilme bija visai dažāda, runāja grieķu valodā.
Antiohijā jau kopš seniem laikiem pastāvēja plaša ebreju kolonija, par kuru Jozefs Flāvijs zina stāstīt, ka tā baudījusi daudzas privilēģijas. Tāpēc arī saprotams, ka «helēnisti», kuri vajāšanu dēļ bēga no Jeruzalemes, patvērumu meklēja vispirms Antiohijā. Pateicoties šiem imigrantiem, tur radās pēc Jeruzalemes skaitliski vislielākā un rosīgākā kristiešu draudze. Turklāt tā bijusi arī visturīgākā, jo no «Apustuļu darbu» turpmākā stāstījuma izriet, ka šīs draudzes locekļi snieguši materiālu palīdzību Jeruzalemes brāļiem, kad tiem Klaudija valdīšanas laikā vajadzēja ciest badu.
Valodas par Jēzus piekritējiem Antiohijā drīz nonāca līdz Jeruzalemei, un Jēkabs, droši vien ne visai uzticēdamies «helēnistiem», nolēma nosūtīt turp pārbaudītu cilvēku, kurš uzraudzītu un vadītu vietējos kristiešus. Viņa izvēle krita uz mums jau pazīstamo Barnabu — kādreiz mantīgo Ievītu no Kipras, kurš bija pārdevis visu savu īpašumu un iegūto naudu ziedojis apustuļiem draudzes uzturēšanai. Antiohijā Barnaba izvērta rosīgu darbību un jaunajai ticībai pievērsa lielu skaitu piekritēju. Draudze ātri pieauga. Barnaba viens vairs nespēja tikt galā ar saviem pienākumiem un tāpēc aplūkojās pēc kāda palīga. Viņš nolēma uzņemties grūto ceļojumu līdz Tarsai, lai no turienes sev palīgos pārvestu sinedrija bijušo pilnvaroto, kurš jau pirms gadiem bija pārnācis kristiešu pusē.
Vai Barnaba tā rīkotos, ja Pāvils Tarsā būtu dzīvojis mierīgi, nododamies tikai ikdienas dzīves rūpēm? Skaidrs, ka ne. Droši vien Pāvils būs sludinājis jauno ticību savā dzimtajā Tarsā, kā arī visā Romas provincē Kilikijā, kur atradās Tarsas pilsēta. Turklāt viņš to darīja tik cītīgi, ka vēstis par viņa darbību būs nonākušas līdz pašai Antiohijai. Citādi Barnabas rīcība nav izskaidrojama.
Seit varētu rasties jautājums, vai mēs neveltām pārāk daudz vērības šim šķietami nenozīmīgajam jautājumam. Uz to atbildēsim, ka nē, tieši otrādi. Tam, ko mums izdevies noskaidrot, izmantojot dedukcijas metodi, ir milzīga nozīme mūsu pamattēzes atbalstīšanai. Jo situācija ir šāda. Kvēls ebreju patriots un farizejs pēkšņi pāriet ticībā, ar kuru viņš bija sastapies, vienīgi nesaudzīgi vajājot tās dedzīgākos piekritējus, bet tādus, kuri viņam būtu varējuši kaut ko tuvāku pastāstīt par Jēzu un viņa mācību, droši vien nekad vispār nebija acīs redzējis. Tas nav kails apgalvojums, jo pie šīs atziņas esam nonākuši «Apustuļu darbu» teksta kritiskas analīzes ceļā.
Šajā pašā tekstā apgalvots, ka drīz pēc savas pievēršanās Kristus mācībai Pāvilam vajadzējis bēgt no Damaskas un viņš atgriezies Jeruzalemē, kur ticies ar Jēkabu. Šeit mums jāpievērš uzmanība tam faktam, ka «Apustuļu darbu» autors kaut ko acīmredzot sajaucis, jo viņa sniegtā versija ir pretrunā ar to, ko raksta pats Pāvils savās vēstulēs. Vēstulē galatiešiem (1:17—18) viņš stāsta (bet viņam mēs taču laikam varam ticēt), ka no Damaskas devies uz Arābiju, pēc trim gadiem atgriezies Damaskā un tikai tad ieradies Jeruzalemē. Tiesa, otrajā vēstulē korintiešiem (11:32—33) viņš piemin bēgšanu no Damaskas, bet apgalvo, ka tās iemesls bijis Nabatejas ķēniņa Areta, bet nevis ebreju naidīgā izturēšanās.