Iespējams, ka «Apustuļu darbu» autors vienkārši ir sajaucis notikumu secību, jo izdaudzinātā bēgšana laikam patiesi bija notikusi, bet tikai vēlāk, pēc trīs gadu ilgas Pāvila uzturēšanās Arābijā un pavisam cita iemesla pēc.
Šā vai tā, no šīm pretrunīgajām ziņām skaidrs ir viens: lai cik dīvaini tas arī liktos, nule Kristus piekritēju pusē pārgājušais Pāvils nejūt nekādu, itin nekādu iekšēju vajadzību saistīties ar autentiskajiem Jēzus mācekļiem Jeruzalemē, lai no viņiem uzzinātu ko tuvāk par sava tagadējā skolotāja mācību un dzīvi. Tiesa, viņš Jeruzalemē gan ierodas, bet tikai pēc trim gadiem, turklāt apstākļu spiests, bēgdams no ķēniņa Areta dusmām. Un arī tad viņš izturas pavisam neparasti, jo Jeruzalemē uzkavējas tikai piecpadsmit dienas un satiekas vienīgi ar Pēteri un «tā kunga brāli» Jēkabu. Tādēļ liekas, ka viņš vairījies no citiem apustuļiem un nacariešu sektas locekļiem (Pāvila vēstule galatiešiem, 1:18—19).
Sakarā ar šo hronoloģiski nenoskaidroto uzturēšanos Jeruzalemē saduramies ar vēl vienu pārsteidzošu faktu. Ja mēs ticam «Apustuļu darbu» autoram, Pāvils tur nemaz neizturas kā kautrs māceklis, kā pēc patiesības iztvīcis jaunatgrieztais, bet — tavu brīnumu! — tūlīt uzstājas pašpārliecināta skolotāja lomā, «. .. droši sludinādams tā kunga vārdu» («Apustuļu darbi», 9:28). Pēc tam viņš pāris gadu pavadījis Tarsā, tik veiksmīgi izplatījis jauno ticību, ka vēstis par viņu nonākušas, līdz Antio- hijai.
Tātad, ja neskaitām piecpadsmit Jeruzalemē pavadītas dienas, rodas jautājums, cik ilgu laiku Pāvils nodzīvojis izolēts no jaunās ticības īstajiem pirmavotiem, no cilvēkiem, kuri bija krustā sistā mesijas patiesie mācekļi un mantinieki? Čik gadu uzturējies svešā vidē, helēniskās kultūras pilsētā, kur nedalīti valdīja grieķu kultūra un filozofija, bet reliģiskā dzīve norisinājās, ik uz soļa atklātībā dzirdot mītus par mirstošu un augšāmcēlušos dievu? To ielāgojot, nevaram atvairīt vēl vienu jautājumu: no kurienes Pāvils zināja to visu,' ko viņš tik kvēli un ar tādu neatlaidību sludināja citiem? Ar kādām tiesībām viņš uzstājās no tālās Galilejas nākušā ebreju pravieša vārdā, par kuru viņš vai nu nezināja neko, vai arī tikai šo un to bija dzirdējis no citiem?
Tiesa, Pāvils apgalvoja un arī pats droši vien tam dziļi ticēja, ka Jēzus viņam parādījies ceļā uz Damasku un uzticējis viņam šo misiju. Nelaime tikai tā, ka ne jau visi Pāvilam noticēja, bet daudzi pat pārmeta, ka viņš esot viitvārdis. Šis apvainojums, liekas, Pāvilu stipri aizskāris, jo savās vēstulēs viņš pret to taisnojas ar neslēptu sarūgtinājumu. Tomēr vēl vairāk Pāvils cieta tādēļ, ka viņa pretenzijas acīmredzot atstāja bez ievērības Jeruzalemes ticības brāļu vadītāji. To rāda daudzie gan personiska rakstura, gan doktrinālie konflikti, ar tādiem izciliem jaunās ticības pārstāvjiem kā Pēteris, Jēkabs Taisnīgais, Barnaba un Jānis Marks. Vai gan viņi tik bargi nosodītu Pāvila doktrinālās novirzes un piespiestu viņu nožēlot grēkus Jeruzalemes templī, ja būtu nopietni izturējušies pret Pāvila apgalvojumu, ka pats Jēzus Kristus esot viņu izredzējis par savas mācības sludinātāju?
Zināmā mērā Pāvils savu' laikabiedru acīs patiesi varēja izskatīties pēc viltvārža. Viņš taču faktiski radīja jaunu teoloģiju, jaunu reliģiju, tālu no Jeruzalemes nacariešu sektas ietekmes, pavisam atšķirīgos sabiedriskos, etniskos, sadzīves un kultūras apstākļos. Viņa reliģiskajā koncepcijā Jēzum ir maz kopēja ar apkārtklaiņojošo pravieti no tālās Galilejas vai arī ar ebreju mesiju, kādu to iztēlojās nacarieši.
Atgriežoties pie Pāvila ataicināšanas uz Antiohiju, jāatzīmē, ka daži Bībeles pētnieki (to skaitā arī slavenais amerikāņu biblistikas speciālists Pouels Deiviss savā grāmatā «Pirmais kristietis») šo notikumu saista ar lielajām politiskajām pārvērtībām, kādas tieši šajā laikā notika Romas impērijā.
Tuvajos Austrumos situācija bija ļoti smaga, tur valdīja sausums un sākās jau bads. Kā šādās reizēs bieži mēdz būt, pūlis meklēja sava grūtā stāvokļa vaininiekus, un, piemēram, Aleksandrijā sākās asiņaini ebreju grautiņi.
Nelaimi palielināja vēl tas, ka Kaligula izdeva pavēli, lai Jeruzalemes templī tiktu uzstādīts viņa tēls. Romas legātu Sīrijā Publiju Petroniju, kuram bija pakļauta Jeruzaleme, pārņēma šausmas. Viņš labi pazina ebrejus un nešaubījās, ka draud dumpis un drausmīgs slaktiņš. Pakļaudams briesmām savu dzīvību, viņš aizkavēja šī rīkojuma izpildi un uzrakstīja lūgumu to atcelt. Kaligula savā atbildē pavēlēja legātam nepaklausības dēļ izdarīt pašnāvību.
Bet tad pēkšņi viss pavērsās uz labo pusi. Tajā laikā, kad Petronijs uzdrošinājās nosūtīt Kaligulam savu petīciju, sausums pēkšņi izbeidzās un sākās raženi lieti. Pats Kaligula krita 110 kāda pretoriāņu virsnieka zobena un mūžīgajam ironistam — liktenim labpatika izkārtot tā, ka vēsts par apvērsumu Romā nonāca Antiohijā, pirms vēl bija saņemts dokuments ar spriedumu. Petronijs bija glābts. Pretēji visiem aprēķiniem par jauno ķeizaru kļuva Klaudijs, kurš bija pazīstams kā ebreju labvēlis. (Tomēr savas valdīšanas desmitajā gadā viņš izdzina ebrejus no Romas.) Un, beidzot, vislielākā sensācija: jaunais valdnieks savu draugu Hērodu Agripu ieceļ par Jūdejas ķēniņu.
KRISTIETĪBAS OTRĀ GALVASPILSĒTA ANTIOHIJA
Kad Pāvils ieradās Antiohijā, pilsēta bija jau četri simti gadu veca. To Sīrijas upes Orontes krastā bija dibinājis viens no Aleksandra Lielā karavadoņiem. Tajā apmetās maķedoniešu un atēniešu kolonisti, un pilsēta, kā jau mēs teicām, kļuva par vienu no svarīgākajām Romas impērijā, par helēnisma kultūras centru šajā pasaules daļā, kā arī par Sīrijas metropoli, bet tas savukārt ietekmēja pilsētas etnisko sastāvu. Pie austrumu tautībām piederošu iedzīvotāju tajā bija daudz vairāk nekā grieķu vai romiešu. Valodu sajaukuma ziņā šeit bija īsts Bābeles tornis, taču iedzīvotājus vienoja tas, ka viņi visi labāk vai sliktāk pārvaldīja grieķu sarunu valodu «koinē».
Antiohija iezīmējās ar rosmīgu gara kultūras dzīvi, par kuras galvenajiem centriem izveidojās augsti vērtētās filozofijas, loģikas un retorikas skolas. Tur savas lekcijas lasīja slaveni sofisti, pie kuru kājām sēdēja pat Romas patriciešu dēli.
Taču visizdaudzinātākās bija pavasara kulta svinības par godu jaunajam dievam Adonīdam — Aštartes mīļākajam. Šis svinības, ko sauca par adonijām, ilga veselas astoņas dienas. Staltais Adonīds rudenī gāja bojā aiz mīlas pārmērībām, bet pavasarī atkal atdzima. Dramatizējot šos notikumus, pilsētas iedzīvotāji pirmās četras dienas ar asarām un vaimanām pulcējās pie dieva simboliskā kapa, bet nākošās četras dienas līksmā gājienā nēsāja viņa tēlu pa pilsētas ielām.
Arī pārējos gadalaikos pilsētā netrūka līdzīgu svinību, un tās ielās vienmēr bija sastopamas daždažādu kultu un svētnīcu procesijas. Tautas nabadzīgākajās aprindās sevišķi iecienīta un iemīļota bija «Dižā māte» ar saviem kastrētajiem priesteriem. Ekstāzē diedami, tie ar dunčiem sakropļoja sevi, asins šaltīm apšļākdami ziņkārīgos skatītājus. Tikpat plaša slava bija auglības svētnīcai ar priesterienēm, kuras sava tempļa uzturēšanai vajadzīgos līdzekļus sagādāja ar prostitūciju.
To visu paturēdami prātā, mēs varam aplūkot šo kristietības centru īstajā vēsturiskajā perspektīvā. Tikai nedrīkstam aizmirst, ka šajā rosmīgi mudžošajā, pusmiljons cilvēku lielajā spietā ebreji patiesībā bija neliela, norobežojusies grupa, un tās ietvaros atsevišķi izdalījās vēl mazāks Jēzus piekritēju pulciņš. Tādēļ, dzirdot, ka Antiohija bija kļuvusi pēc Jeruzalemes par otru kristietības centru, jāņem vērā -šī apzīmējuma patiesā jēga.