Protams, pilsētas iedzīvotāji labi pazina ebrejus, bet jāšaubās, vai viņiem bija kas zināms par ebreju vidū nesen izveidojušos Jēzus piekritēju sektu. Tas bija ebreju sabiedrības iekšējās dzīves jautājums, gar kuru pilsētas iedzīvotāju vairumam nebija nekādas daļas.
Taču stāvoklis, kā mēs jau teicām, pēkšņi izmainījās. Ebrejiem sākās labklājības laiki. Tas, protams, nevarēja palikt bez ietekmes uz oportūnistiem pilsētas iedzīvotāju vidū, jo tie aizvien ir gatavi pielāgoties varas vīru mainīgajam noskaņojumam. To vidū bija daudz vergu un trūkumcietēju, kuri vienkārši tiecās rast atbalstu šajā labi organizētajā un privileģētajā ebreju kopienā, cerot atgūt to, ko bija zaudējuši romiešu okupācijas rezultātā: labākus materiālos apstākļus, kā arī drošības sajūtu, kuru sniedz apziņa, ka piederi pie kādas saliedētas brālības.
Turklāt ap ebfeju diasporas sinagogām jau kopš seniem laikiem pulcējās diezgan prāvas pagānu grupas, kuras bija atteikušās no senajiem cilšu ticējumiem un pievērsušās monotelsmam. Tās saucās par «dievbijīgajiem» un piedalījās dievkalpojumos, tomēr tikai pie durvīm stāvot un pašā sinagogā neienākot. «Dievbijīgajiem» ne visai patika pakļauties jūdaisma rituālajiem priekšrakstiem, lai gan praviešu morāles kodekss un ticība vienīgajam dievam viņus pievilka.
Sajā noslēgtajā lokā, kur ieeju kavēja ebreju ortodoksijas stingri ieyēroto rituālo priekšrakstu un liegumu augstais mūris, tomēr atradās vārtiņi, pa kuriem varēja tajā iekļūt. Par tādiem vārtiņiem noderēja kristiešu sekta. Tās locekļi sastāvēja galvenokārt no «helēnistiem», kuri bija atbēguši šurp no Jeruzalemes un, kā zināms, bija daudz liberālāki reliģiskajos uzskatos un pieejamāki apkārtējās pasaules ietekmēm. Lai Neatbaidītu pie citām tautībām piederošos, kuri tiecās viņiem pieslieties, tie bija gatavi uz tālejošu piekāpšanos. Viņi jaunatgrieztos atbrīvoja ne tikai no apgraizīšanās rituāla, bet arī no pienākuma ievērot jūdaisma diētiskos priekšrakstus. Pietika ar ticību Jēzum Kristum.
Un it kā pēc atgriezeniskās saites likuma arī viņi paši, kaut gan uzskatīja sevi par ebrejiem, bieži tiecās izlauzties no ierobežojošo priekšrakstu loka. Turklāt ne tikai «helēnisti», bet palaikam pat tādi jūdaismam uzticīgi Jeruzalemes nacarieši kā Pēteris un Barnaba. Droši vien Pāvila ietekmē viņi sēdās pie kopīga azaida ar «pagāniem», izraisīdami Jēkaba Taisnīgā dusmas. Bet, kad Jēkaba emisāri piespieda viņus atgriezties uz stingrās ortodoksijas ceļa, rūgtus pārmetumus viņiem izsacīja Pāvils.
Par spīti šādiem ķīviņiem, pateicoties ebrejiem labvēlīgajai situācijai un «helēnistu» liberālismam, Jēzus piekritēju sekta Antiohijas plebeju slāņos guva aizvien vairāk piekritēju. Tie bija cilvēki, kurus pievilka ne tikai jaunās reliģijas mesiāniskie solījumi, bet arī, kā jau mēs to pieminējām, cerības uz priekšrocībām, ko varētu sniegt piederība pie brālīgās savienības un materiālo labumu kopīgā lietošana. Šai sveštautiešu cilmes jaunatgriezto pieplūdei bija tālejošas sekas: tā ienesa sektā savu agrāko reliģisko ticējumu elementus, kuru ietekmē kristietība sāka helenizēties. Varbūt tieši tas arī paskubināja Barnabu aicināt palīgā tolaik jau slaveno Pāvilu, jo Barnaba pats vairs nespēja tikt galā ar jauno piekritēju pieplūdumu.
JERUZALEMES KONCILA MĪKLA
Iekārtojies Antiohijā, Pāvils ar neparastu dedzību un pašaizliedzību izvērsa misijas darbību, kas, pēc Bībeles pētnieku vairuma aplēsēm, ilgusi gandrīz divdesmit gadu. «Apustuļu darbu» autors stāsta, ka Pāvils šajā laikā veicis trīs lielus misijas ceļojumus: apmeklējis Bar- nabas dzimteni Kipru, pēc tam Vidusjūras un Egejas jūras austrumu piekrastes pilsētas un apmetnes, nokļuvis tālu uz ziemeļiem līdz Troadas ostas pilsētai tajā zemē, kuras galvaspilsēta reiz bijusi īlija, t. i., Troja, un tad ar kuģi pārcēlies uz Maķedoniju, bet no turienes pa sauszemes ceļu devies uz Atēnām.
Starp tām apdzīvotajām vietām, kur Pāvils sastapa jau pastāvošas kristiešu draudzes vai arī, atgriezdams Jēzus ticībā ebrejus un pagānus, dibināja jaunas, vispirms jāmin Efesa, Filipi, Maķedonijas galvaspilsēta Te- salonika, Korinta un daudzas citas.
Kā apgalvo «Apustuļu darbu» autors, Pāvils ikvienu no saviem trim ceļojumiem beidzis ar uzturēšanos Jeruzalemē. Uz turieni viņš pārveda ceļojumos savāktos ziedojumus nabadzīgo jūdeokristiešu brāļu pabalstīšanai. Taču viņa galvenais mērķis būs bijis normālu attiecību uzturēšana ar Jēkabu un starp viņiem radušos doktri- nālo nesaskaņu un strīdu izšķiršana mierīgā ceļā.
Pāvilam pirmo reiz uzturoties Jeruzalemē, tur noticis t. s. Jeruzalemes koncils. Tajā esot izstrādāti noteikumi, ar kuriem Pāvils drīkstējis atgriezt kristietībā pagānus. Viņam ticis atļauts atbrīvot tos no apgraizīšanas rituāla, ja vien tie ievēros t. s. četrus Jēkaba priekšrakstus: 1) neēdīs pagānu dieviem nesto upuru gaļu; 2) atturēsies no izvirtības, t. i., nestāties sakaros ar pagānu svētnīcu netiklēm; 3) neēdīs nožņaugto dzīvnieku gaļu; 4) neņems mutē dzīvnieku asinis.
Baznīca šim koncilam piešķir milzīgu vēsturisku nozīmi, jo tajā Pāvils tika oficiāli atzīts par apustuli un līdz ar to sankcionēta viņa kristoloģija. Tomēr daudzi pētnieki izsaka nopietnas šaubas, vai tāds koncils patiešām noticis. Viņi dibinās vispirms uz paša Pāvila sniegto liecību. Jāņem vērā, ka Pāvila vēstulēs nav ne mazākā mājiena par šādu koncilu. Vai būtu iespējams, ka Pāvils noklusētu notikumu, kuram bija tik svarīga nozīme viņa autoritātes nostiprināšanā? Tā taču bija viņa likumīgo tiesību atzīšana iepretim tiem, kuri uzskatīja, ka Pāvilam nav nekādu tiesību sludināt dieva vārdu.
Izbrīnu rada arī tas, ka Pāvils pēc tam visu laiku izturas tā, it kā neuzskatītu sevi par saistītu ar Jēkaba trešo priekšrakstu. Vēlāk mēs uzzināsim, kāpēc Pāvils ļāva jaunatgrieztajiem ēst neatļautā kārtā nogalinātu dzīvnieku gaļu un kopā ar viņiem ēda to arī pats. Grūti iedomāties, ka cilvēks ar tik stingriem morāles principiem nevērīgi pārkāptu saistības, kuras pats bija uzņēmies. Atliek vienīgi domāt, ka viņš šīs koncila saistības nekad nebija pieņēmis.
Interesanti, ka «Apustuļu darbu» autors neviļus apstiprina šādu pieņēmumu, tādējādi atkal runādams pats sev pretī. Viņš stāsta, ka, Pāvilam pēdējo reizi uzturoties Jeruzalemē, īsi pirms viņa apcietināšanas, tātad daudzus gadus pēc it kā notikušā koncila, Jēkabs apustulim esot paziņojis: «Bet par pagāniem, kas kļuvuši ticīgi, mēs esam lēmuši un rakstījuši, lai viņi sargās no elku upuriem, asinīm, nožnaugta un netiklības» («Apustuļu darbi», 21:25).
Uzmanīgs lasītajs tūlīt ieveros, ka .Jēkabs šeit runa ar Pāvilu kā ar cilvēku, kurš pirmo reizi dzird par šādu lēmumu, Nebūtu taču nekādas jēgas kaut ko līdzīgu sacīt tādam, kam šie aizliegumi jau sen zināmi un kas apņēmies savā misijas darbā tos ievērot. Tātad skaidrs, ka «Apustuļu darbu» autors, aizmirsdams, ko vēl nesen pats bija rakstījis par šo Jeruzalemes koncilu, iemaldījies nekonsekvences strupceļā. Bet mums, protams, tūlīt rodas šaubas par viņa stāstījuma vēsturisko patiesību. Šim kompromitējošajam misēklim līdzās noliekot vēl pārsteidzošo faktu, ka Pāvils savā sarakstē šo koncilu nekur nepiemin, kļūst saprotama to Bībeles pētnieku nostāja, kuri nostāstu par Jeruzalemes koncilu uzskata par pasaciņu.